krāšņi. Tumšie mati bija sapīti bizē un izskatījās pievilcīgi. Es apliku ķēdīti ap kaklu un pavilku ķēdītes aizdari sev priekšā. Ieskatījos spogulī. Pulksteņbriljants atradās man pie krūtīm, un smagais akmens šūpojās kā svērtenis. Man trīcēja rokas. Izkalta mute. Prātu pārņēma viegluma sajūta.
Jauniegūtas apņēmības spārnota, es drošiem pirkstiem aizdarīju ķēdīti. Rotaslieta noslīga man uz krūtīm.
Tās izstarotais siltums spiedās cauri kleitas audumam.
Pulksteņbriljants iespīdējās sudrabaini baltā krāsā. Dārgakmens sāka pulsēt. Jutu to iedrebamies man uz krūtīm. Iesākumā pulss bija nevienmērīgs. Neritmisks. Bet drīz ritms kļuva stabils. Droši apgalvot nevaru, taču tas šķita pielāgojamies manas sirds pukstiem.
Gaisma akmenī vērtās blāvāka, vārāka.
Bum. Bum. Bum.
Kajītē kļuva ārkārtīgi karsts. Smacīgs. Es ievilku elpu. Tas izrādījās grūtāk nekā parasti. Galva spēcīgi sagriezās. Bet varbūt griezās kajīte? Dārgakmens pulsēja, tā apaļais apveids pildījās ar melnas dūmakas mutuļiem. Tumšā migla virmoja kā negaisa mākoņi un pēc brīža izklīda.
Tās vietā es redzēju kādu sakustamies.
Zīdaini. Tas raudzījās augšup un smējās.
Pēc mirkļa mazulis jau izskatījās vecāks. Tā izrādījās meitenīte. Tumšiem mateļiem, kas sapīti divās biželēs. Satriecoši zilas acis. Bet pati meitene bāla. Vienkārša. Viņa raudāja. Sēdēdama pie loga. Prātodama, kādēļ atstāta tajā briesmīgajā vietā. Drīz viņa atkal bija vecāka. Vienpadsmit vai divpadsmit gadu veca. Kalpones drānās.
Pasniedza tēju. Smalkā namā.
Tad uzziedēja zaigojoša balta migliņa un aizpildīja visu ainu dārgakmenī. Meitenīte pazuda skatienam.
Meitenīte – tā biju es.
No briljanta kā prožektors izšāvās gaismas stars.
Tas šķita tiecamies manī.
Aprijam mani.
Un pasaule izzuda. Viss ietinās tumsā.
Tuk, tuk, tuk!
Durvis.
Pie durvīm klauvēja. Es atvēru acis un samirkšķināju plakstiņus. Sāpēja galva. Es gulēju kajītē uz grīdas, un šauro istabu pildīja pēcpusdienas saule. Samiedzu plakstiņus, aizsedzu ar plaukstu acis un gausi slējos kājās.
Tuk, tuk, tuk!
– Vienu mirkli! – es uzsaucu.
Sajūta bija tāda, it kā manas smadzenes būtu izmantotas futbolbumbas vietā un pēc tam iegrūstas atpakaļ galvaskausā. Es biju pārāk satracinājusi sevi. Meitenēm romānos tā bieži gadās.
Tuk, tuk, tuk!
Aši sakārtoju kleitu un dziļi ieelpoju. Jau satvēru durvju rokturi, kad atģidos – kaklarota! Tā joprojām bija man ap kaklu. Atsprādzēju ķēdīti un ieslidināju rotaslietu kleitas kabatā.
Un atvēru durvis.
– Mani sauc Džeraldīne Olveiza, – bilda visai klīrīga izskata sieviete brūnā kleitā un tādas pašas krāsas cimdos. – Es esmu apmetusies kaimiņu kajītē. Dzirdēju šajā pusē atskanam blīkšķi un norūpējusies gribēju pārliecināties, vai viss ir kārtībā.
Viņai bija neievērojami tumši mati, saņemti uz pakauša. Apaļas brillītes. Lieliski zobi. Un man viņa acumirklī iepatikās.
– Jā, viss ir labākajā kārtībā, – es atbildēju. – Man nokrita… soma. Jā, soma. Acīmredzot tieši šo troksni jūs dzirdējāt.
Džeraldīne Olveiza pastiepās uz pirkstgaliem (viņa bija maza auguma, taču ne pārlieku sīka) un paskatījās man pāri plecam. – Vai tu ceļo kopā ar ģimeni?
– Dies pasarg, ne! – es attraucu. – Mani vecāki patlaban atrodas Mongolijā ekspedīcijā. Medī skudrulāčus. Es atgriežos Anglijā pavadīt vasaru pie vecmāmiņas. Viņa ir īsts nezvērs.
– Tu droši vien uzskati mani par šausmīgi uzbāzīgu cilvēku, jo klauvēju pie durvīm un pratinu tevi, – visnotaļ lēnprātīgi atzina mis Olveiza.
– Jā, mīļā, tieši tā es uzskatu.
Mis Olveiza iesmējās. Dīvaini gan.
– Redzi, es, tāpat kā tu, ceļoju viena pati, un tas ir gaužām vienmuļi. Kā tev vārdā?
– Aivija Pokita.
– Tā, Aivija Pokita, mums nāksies būt kompanjonēm visu ceļojuma laiku. Nekas cits neatliek.
Un tā arī notika.
Nabaga sieviņa bija rakstniece. Viņas pirmā grāmata “Skotijas un Velsas slavenie spoki” bija pārdota tikai sešdesmit trijos eksemplāros. Pēdējā gada laikā viņa ceļoja apkārt pasaulei, lasīdama šausmīgi nepopulāras lekcijas, un rakstīja jaunu grāmatu par zudušajiem mītiem un leģendām – nolādētām relikvijām, zudušām pasaulēm, atriebīgiem dieviem un vēl visu ko citu. Tagad mis Olveiza atgriezās Anglijā, lai aprūpētu slimo māti. Mana jaunā draudzene bija jauka, patīkama un baismīgi apnicīga sieviņa. Bet, būdama pēc dabas nesavtīga – jo man piemīt misionāra iedzimtais instinkts –, es darīju visu, lai viņa justos jautri.
Pirmajā ceļojuma vakarā pēc mokoši vieglām vakariņām (pēc pārdzīvotās bezsamaņas man bija modusies nelielas armijas cienīga apetīte) mēs ar mis Olveizu mēnesnīcā pastaigājāmies pa augšējo klāju. Mēs apspriedām manu vecāku daudzos piedzīvojumus. Viņi bija karšu sastādītāji. Ceļoja uz vistumšākajiem zemeslodes nostūriem, atzīmēdami kartē nepazīstamās ielejas, aizas un kalnus. Viņi bija ceļojuši visur. Izdarījuši visu. Izrakuši mūmijas Ēģiptē. Izcirtuši takas Amazones džungļos. Mis Olveizu viņu piedzīvojumi ārkārtīgi aizrāva. Mani – arī. Galu galā, es pati tos dzirdēju pirmo reizi.
Jā, jā, melot nav labi. Bet citādi es nevarēju. Par saviem īstajiem vecākiem man nekādu ziņu nebija. Zināju vienīgi to, ka nepazīstama sieviete – drūma izskata lēdija – piecu gadu vecumā mani bija atvedusi uz Heringtonas Negribēto bērnu patversmi un atstājusi. Pirmās atmiņas dzīvē man ir tikai par bāreņu patversmi, par gadiem pirms tam prātā ir vienīgi neskaidri tēli. Taču es esmu pārliecināta, ka manas dzīves pirmsākumi bijuši pārpilni pārsteidzošiem piedzīvojumiem.
– Tu savus vecākus noteikti augstu vērtē, – nopietni sacīja mis Olveiza. – Tieši tādēļ es tik gauži alkstu atgriezties Anglijā, lai redzētos ar savu nabaga māti. Viņa ir smagi slima. – Sieviete apstājās un uzlika rokas uz margām. Tālumā uz jūras melnās virsmas rotaļājās pienaini balta mēnesgaisma. – Vai gribi, lai atklāju tev noslēpumu, Aivij?
– Uzstājīgi
