cik vien ātri kājas nesa – un tas ir biedējoši zibenīgi –, es izbrāzos cauri viesistabai un atrāvu vaļā durvis. Sirdij krūtīs spēcīgi dauzoties, es gatavojos tikties aci pret aci ar spiedzi (jo man piemīt augsti stāvoša ģenerāļa iedzimtais instinkts). Taču gaitenis bija tukšs. Sudraba paplāte atradās vēl tur. Aizkostā bekona šķēle arī. Taču no zaglīgās sievietes ne miņas. Satriecoša vilšanās.
Kad atgriezos hercogienes guļamistabā, vīzijas Pulksteņbriljantā bija izgaisušas. Kaklarota izskatījās pavisam parasta. Es izstāstīju hercogienei par redzēto.
Vecā, uzblīdusī grezele nodrebēja, un viņas acu skatiens šaudījās apkārt istabai.
– Spiedze! – viņa klusi elsa. – Mani taču brīdināja… Bet es neticēju.
– Par ko brīdināja? – es ieprasījos.
– Pulksteņbriljantam ir lieli apbrīnotāji… un arī ienaidnieki. Viņi dzen pēdas dārgakmenim jau kopš brīža, kad to atrada Budatas mežonīgajos džungļos. Es jau tiku brīdināta, ka pirms nāves man raudzīs to atņemt, bet tam neticēju. Māņticīga izrunāšanas, tā es spriedu. – Sieviete cieši uzlūkoja mani. – Var gadīties, ka tev kāds sagrib atņemt dārgakmeni pa ceļam uz Baterfīldpārku. Tieši tālab tu esi ideāli piemērota kaklarotas nogādāšanai. Kurš gan galu galā iedomāsies, ka to nes pieticīga kalponīte, bārenīte, kurai visā plašajā pasaulē nav neviena tuvinieka.
Tas izklausījās nedaudz aizskaroši. Bet tad es atcerējos piesolītās piecsimt mārciņas un vēlme iekraut hercogienei pa galvu ar spilvenu pagaisa.
– Iespējams, tā bija vienīgi ziņkārīga istabene, – es centos palīdzēt. – Varbūt arī vīzija maldināja.
Vecene papurināja galvu un ierunājās. Balss viņai trīsēja.
– Bērns, šis dārgakmens nerāda izdomu, tikai faktus. To, kas bija, to, kas ir, un to, kas būs. – Tomēr bailes viņas acīs pamazām izplēnēja. – Kas zina, varbūt tev taisnība un tā patiešām bija istabene, kas lūrēja pa atslēgas caurumu. Viņas mūždien slepeni lūr manā numurā, cerēdamas ieraudzīt, ka esmu nolikusi karoti un manus dārgakmeņus var droši nozagt.
Es pavēros kaklarotā, un uz acumirkli mani pārņēma kaut kas līdzīgs ilgām. Trakota vēlme atkal ielūkoties tās sirdī un redzēt, ko tā varētu atklāt. Taču es nepaguvu, jo hercogiene izrāva rotu man no rokām, ievietoja samta kārbiņā un aizcirta vāku.
– Kur gan jūs ķērāt tādu briljantu? – es apvaicājos.
Viņa sastinga. Aplaizīja lūpas. Un atbildēja: – No paziņas.
– Varbūt vēlaties uzrakstīt Matildei zīmīti vai kartīti? – es ierosināju.
– Atdod viņai ballē kaklarotu, – aristokrāte nokrāca. Katrs elpas vilciens sievietei padevās ar piepūli. – Pasaki, ka to ar laipniem sveicieniem sūta Vinifreda Ferisa.
Viņas vecmāmiņa sapratīs. Ieslēdz to!
Es izņēmu no kabatas atslēgu un paklausīju rīkojumam. Hercogiene pasniedza man kārbiņu.
– Ieliec to savā somā. Ne uz brīdi no tās nešķiries, līdz nonāksi Baterfīldpārkā. Mans advokāts misters Benkss sagaidīs tevi Londonas dokos un pavadīs tevi. – Viņa pārlūkoja mani no galvas līdz kājām. – Tādā izskatā uz kuģa tu kāpt nevari. Skapī ir tev piemērota kleita. Dučiem citu gaidīs tevi Britannia kajītē.
Priekā sasitu plaukstas. – Hercogiene, jūs esat galīgi traka, tomēr brīnišķīga!
Vecā sieviete iespurcās, taču šķita iepriecināta.
Kleita bija jauka – šūta no vienkārša balta muslīna, izrotāta ar gaiši zilu lenti –, un es tajā izskatījos pievilcīga. Nemaz nelīdzinājos kalponei. Drīzāk princesei. Vai, mazākais, pastmeistara meitai.
Kad kārbiņa bija rūpīgi ievietota manā audekla somā un aploksne ar biļeti un piecdesmit mārciņām atradās manā kabatā, Trinitijas hercogiene acīmredzami zaudēja interesi par mani. Viņa aizvēra acis. Es nospriedu, ka viņa ieslīgusi miegā.
– Ardievu, hercogiene, – es nočukstēju, vērodama, kā tuklie vaigi ar katru mokošo elpas vilcienu piepūšas un seju sedz nāves maska. – Lai jums jauks šis gaidāmais ceļojums! Esmu pārliecināta, ka tas jums sagādās daudz iespaidu.
Aizvērdama viesnīcas numura durvis, es dzirdēju trauslo, drūmo balsi vēl beidzamo reizi.
– Ardievu, bērns, – viņa klusi atsveicinājās. – Un paldies!
Devos prom no viesnīcas un cerēju, ka nejaukais pārvaldnieks pamanīs mani iekāpjam privātajā karietē, ko vilka divi zirgi. Taču no viņa nebija ne vēsts. Kariete mani aizveda uz Havras pilsētu, un drīz es attapos ieplūstam lielā pasažieru vilnī, kas trokšņodams vēlās uz Britannia pusi. Smalks kuģis, un es ar iepriecinājumu konstatēju, ka hercogiene man sagādājusi kajīti pirmajā klasē.
Tā kā uz kuģa vēl nebija ļauts kāpt, es apsēdos pirmās klases uzgaidāmajā telpā. Te nudien aristokrātu bija kā biezs – džentlmeņi frakās un cilindros un lēdijas, kas tvīksmīgi dižojās kažokādās, cepurēs ar spalvām un dārgakmeņiem.
Es nupat biju pārliecinājusies, ka Pulksteņbriljants ir savā vietā (pēcāk attapu, ka ielūkojos somā vai ik pēc piecām minūtēm), kad man līdzās apsēdās neliela auguma vīriņš baltā uzvalkā. Rādījās tāds dīvainis, jo satraucoši bieži murmulēja zem deguna. Par to, kā Parīze pilnīgi un galīgi ejot postā.
– Kauns! – viņš izsaucās, nevienu tieši neuzrunādams. – Atminu laikus, kad tajā pilsētā varēja pārlaist nakti pie atvērta loga. Un neaizslēgtām durvīm. Bet tagad šitā iznācis! Kauns un negods, tā ir gan.
– Tā ir? – es nenovaldījos un pārjautāju. Sirdī jūtu vājību pret trakajiem.
– Nudien, ir gan, – viņš atteica, pakratījis galvu. – Esiet pateicīga, mazā jaunkundze, ka ar ģimeni esat izkļuvusi no Parīzes.
– Es ceļoju viena pati, – lepni paskaidroju.
– Meitēns jūsu vecumā? Kāds neprāts! – vīriņš rauca pieri. – Bet galvenais, ka jūs braucat prom. Cik šausmīgi! Un vēl tik smalkā viesnīcā kā Grand!
Pēkšņi man radās liela interese par šiem murgainajiem vārdu plūdiem.
– Es vēl nesen tur mitinājos, – es sacīju. – Ko jūs teicāt par Grand viesnīcu?
– Tieši tur tas atgadījies! Briesmu lietas!
– Mitējieties gvelzt, mazprātiņ! – es asi uzsaucu. – Stāstiet, kas tur notika.
– Slepkavība! Lūk, kas! Šorīt tur uzgāja līķi, – vīriņš paskaidroja. – Istabene atrada to sievieti pavisam aukstu. Ar dunci
