ir astoņi gadi, esmu sarāvusies, gaidot pļauku, man ir astoņi gadi, un es drebu bailēs. Man ir astoņi gadi, un vectēvs nāk pie manis uz istabu naktīs, kad visi jau guļ ciešā miegā. Vai arī izliekas, ka guļ, jo ir tā vienojušies.
Viņa raudāja nevis par māti, bet gan par sevi. Viņa apraudāja reibumā ieņemto meiteni, kura varējusi paļauties tikai uz sevi, visu mūžu, jau kopš bērnības, kuras viņai nemaz nebija bijis. Tās sievietes dēļ, kura tagad gulēja desmit pēdas zem zemes, un kurai bija nospļauties par to, ka viņas meitu kāds izvarojis, izmantojis un darījis viņai pāri! Skaisti, vai ne? Ja man kādreiz atkal izdosies salabt ar Karali Žūksni, vajadzēs aizstaigāt pie kāda šarlatāna, atkrist uz dīvāna un pastāstīt viņam par saviem večiem! Redzēsim, ko viņš par to teiks.
Pēc bērēm visi tika aicināti pie galda. Sarkanvīns plūda straumēm, galds vai lūza no desiņām un ruletēm, picām un pastētēm, siera un kartupeļiem. Visi urbās viņā ar skatienu, pētīja, burtiski aptaustīja. “Nu? Kā tad tev iet tai Parīzē?” “Labāk nemaz nevar būt,” viņa atteica, zibinādama Marsela dāvināto grezenu ar briljantu ieskautu rubīnu. Tad pastiepa kaklu, lai visi labāk redzētu Dienvidjūras pērļu kaklarotu ar platīna un briljantu aizdari. Viņa staipīja kaklu kā žirafe, lai tikai visi liktu viņu mierā. “Un kur tu tagad strādā? Vai tev labi maksā? Vai priekšnieks pret tevi labi izturas?” “Labāk nemaz nevar iedomāties,” viņa atbildēja un sakoda zobus, lai nesāktu raudāt. Visi pēc kārtas nāca viņai klāt. Vieni un tie paši jautājumi, vienas un tās pašas atbildes, mutes, kas ieplestas izbrīnā par viņas panākumiem. Viņi apstulbuši skatījās uz Žoziannu un ielēja sev vīnu. “Velns parāvis!” viņi īgņojās. “Šeit ir jālien vai no ādas ārā, lai iekārtotos kaut vai par pārdevēju lielveikalā! Vispār nav nekāda darba! Iedomājieties vien, kā dzīve paiet…” Vecākie ļaudis runāja: “Manā laikā vajadzēja sākt strādāt trīspadsmit gadu vecumā, vienalga, kur, darīt vienalga ko, lai tikai būtu darbs, bet tagad nav nekā.” Un ielēja sev vīnu. Tūlīt piesūksies līdz baltajām pelītēm un sāks aurot nepiedienīgas dziesmas. Žozianna nolēma aiziet, pirms vēl tas nebija sācies. Kad šie cilvēki piedzērās, no viņiem varēja sagaidīt visu. Viņi sāks strīdēties, plēsties kā zvēri, kārtot vecus rēķinus, dauzīt pudeles un cits citu sist nost.
Žoziannai piepeši noreiba galva, un viņa palūdza, lai kāds atver logu. “Vai tev ir nelabi? Tu esi iekritusi? Vai zini, kurš ir tēvs?” Kāds rupji nosmējās, citi pievienojās, smiekli jau skanēja visapkārt, tie dārdēja kā lielgabali, viņi rēca un sabikstījās ar elkoņiem kā tautas dejā. “Goda vārds, jums laikam nav neviena cita, par ko parunāt, izņemot mani?” viņa izmeta, nepaguvusi pat atvilkt elpu. “Labi gan, ka atbraucu, jo citādi jūs te visi no garlaicības būtu sapuvuši kā celmi!”
Viņi apvainojušies apklusa. “Ā! Tu nemaz neesi mainījusies!” noteica Žoziannas brālēns Pols. “Vēl aizvien tikpat agresīva. Nav jābrīnās, ka tevi vēl neviens nav padarījis grūtu! Neviens vēl to nav uzdrošinājies! Labāk doties katorgā, nekā uzsēdināt sev kaklā tādu indes podu! Lai tev kāptu virsū, ir pamatīgi jāsapīpējas vai jābūt galīgi debilam!”
Bērns! Marsela bērns! Kāpēc viņai tas nekad nebija ienācis prātā? Turklāt viņš sapņoja par bērniem. Viņš nemitīgi žēlojās par Zobu Irbuli, kura bija viņam liegusi šo likumīgo laimi. Tiklīdz Marsels ieraudzīja kādu reklāmu, kurā mazi eņģelīši bija noziedušies ar putru vai pastaigājās smirdīgās autiņbiksītēs, viņa acis kļuva miklas.
Laiks apstājās un piepildījās ar jēgu.
Pie galda sēdošie sastinga, it kā viņa būtu nospiedusi tālvadības pults pauzes taustiņu, un vārdi kļuva taustāmi. Bēr-niņš. Mazs bērniņš. Mazais Jēzus. Mazs, tukls Grobziņš. Ar zelta krekliņu mugurā. Ko es te runāju, ar kādu krekliņu? Ar veselu garderobi, jā! Mazam bērniņam viņš nespēs pretoties! Ak dievs, kāda muļķe gan es esmu! Jā, tieši to arī vajadzēja izdarīt: salīgt mieru ar Šefu un palikt grūtai, un tad jau mani vairs neviens neizmetīs no darba! Viņas sejā atmirdzēja eņģeļa smaids, atvieglojuma nopūta lika nolīgoties viņas 105C izmēra krūtīm.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
