esmu tāda pati kā citas.
– Un tomēr…
– Nē, vienkārši ar jums nekad nekas nav atgadījies.
– Vai tad tev nav ne bēdu, ne raižu?
– Protams, ka ne.
– Vai tu esi laimīga?
Babete izvilka galvu no cepeškrāsns un paskatījās uz Irisu tā, it kā viņa būtu apvaicājusies par Dieva esamību.
– Kas tad tas par jautājumu? Šovakar mēs iesim pie draugiem dzert portvīnu, un es esmu apmierināta, bet rīt jau būs jauna diena.
– Kā tev tas izdodas? – Irisa skaudīgi nopūtās.
– Vai tad jūs esat nelaimīga?
Irisa neatbildēja.
– Kas to būtu domājis… Es jūsu vietā no prieka nezinātu, kur likties! Vairs nekādas taupīšanas, ēdiena, cik uziet, skaists dzīvoklis, lielisks vīrs, lielisks dēls… Man vispār nebūtu, par ko žēloties.
Irisa vārgi pasmaidīja.
– Dzīvē viss ir daudz sarežģītāk, Babete.
– Varbūt. Jūs jau labāk zināt.
Viņa atkal iebāza galvu cepeškrāsnī. Irisa dzirdēja, kā viņa tur neapmierināti pukst par cepeškrāsnīm, kam vajadzētu attīrīties pašām, taču tas nenotiek. Tad kaut ko piebilda par smirdīgu eļļu, vēl mazliet paburkšķēja un beidzot atkal izlīda ārā un paziņoja:
– Varbūt dzīvē nevar dabūt visu uzreiz. Man ir forša dzīve, lai gan esmu nabadzīga, bet jums nav miera, kaut arī esat bagāta.
Izgājusi ārā un atstājusi Babeti pie cepeškrāsns, Irisa sajutās ārkārtīgi vientuļa.
Vientulības dzīta, viņa apsvēra, vai nevajadzētu piezvanīt Beranžērai… Viņas jau sen nebija tikušās, un Irisa jutās tā, it kā būtu zaudējusi daļu no sevis. Protams, ne jau labāko daļu, tomēr Irisa bija spiesta atzīt, ka viņai pietrūkst Beranžēras. Viņas pļāpāšanas, tenkošanas un baumošanas.
“Es skatos uz viņu no augšas, es saku sev, ka man ar šo sievieti nav nekā kopīga, taču burtiski trīcu no vēlēšanās ar viņu papļāpāt. It kā manī slēptos kāda fūrija, kaut kas perverss, kas liek man alkt pēc tā, ko es visvairāk ienīstu. Un es nespēju tam pretoties. Mēs neesam tikušās sešus mēnešus,” Irisa aprēķināja. “Jau sešus mēnešus es nezinu, kas notiek Parīzē, kas ar ko guļ, kurš ir bankrotējis vai pakāries.”
Dienas otro pusi Irisa pavadīja savā kabinetā. Pārlasīja Henrija Džeimsa romānu. Atrada teikumu, kuru pārrakstīja savā bloknotā: “Kas ir raksturīgs visiem vīriešiem? Viņi spēj pavadīt daudz laika ar garlaicīgām sievietēm, garlaikojas paši, taču labprāt samierinās ar šo garlaicību, neraujas prom, un tātad nemaz nejūtas tik slikti.”
– Vai es esmu garlaicīga sieviete? – Irisa klusi pavaicāja lielajam spogulim skapja durvīs.
Spogulis klusēja. Irisa jautāja vēl klusāk:
– Vai Filips rausies prom?
Spgulis nepaguva atbildēt. Iezvanījās telefons. Tā bija Žozefīne. Viņa izklausījās satraukta.
– Irisa… Tu vari runāt? Vai tu esi viena? Es zinu, ka ir jau ļoti vēls, taču man briesmīgi vajag ar tevi parunāties.
Irisa viņu nomierināja; māsa viņu nebija iztraucējusi.
– Antuāns ir atsūtījis meitenēm vēstuli. Viņš ir Kenijā. Audzē krokodilus.
– Krokodilus? Kaut kas traks!
– Jā, es arī tā domāju.
– Es nezināju, ka krokodilus kāds vispār audzē.
– Viņš strādā pie ķīniešiem un…
Žozefīne piedāvāja nolasīt viņai Antuāna vēstuli. Irisa klausījās, ne reizi nepārtraukdama viņu.
– Nu, ko tu par to domā?
– Godīgi sakot, Žo, viņš ir galīgi zaudējis prātu.
– Tas vēl nav viss.
– Viņš ir iemīlējies šortos ģērbtā ķīnietē, kurai ir tikai viena kāja?
– Nē, tu neuzminēji.
Žozefīne sāka smieties. Irisa nopriecājās. Labi, ka Žozefīne spēja pasmieties par šo savas laulības dzīves jauno pavērsienu.
– Meitenēm domātās vēstules beigās viņš bija pievienojis vienu lapiņu tikai man… un tu nemūžam nenoticēsi…
– Kas ir? Žo… runā taču!
– Nu labi, es to ieliku priekšauta kabatā, tu jau zini, tas lielais, baltais priekšauts, ko es aizsienu, kad gatavoju ēst… Tikai tad, kad jau biju nolikusies gulēt, atcerējos, ka vēstule vēl ir tur… Biju par to aizmirsusi… Nu, vai tas nav vareni?
– Paskaidro, Žo, paskaidro… Dažreiz tevi ir grūti saprast.
– Klausies, Irisa: es biju aizmirsusi izlasīt Antuāna vēstuli. Es nemetos to lasīt. Tātad es pamazām sāku atgūties, vai ne?
– Nudien, tev taisnība. Un kas tur bija rakstīts?
Irisa dzirdēja, kā nočaukst atlocīts papīrs, un māsa sāka skaļi lasīt:
– “Žozefīne… Es zinu, ka esmu gļēvs, es aizbēgu, Tevi nebrīdinājis, taču neuzdrošinājos zvanīt, lai Tevi neaizvainotu. Jutos tik nelāgi. Šeit es gribu sākt jaunu dzīvi. Ceru, ka man tas izdosies, ka nopelnīšu daudz naudas un varēšu simtkārt atmaksāt Tev par visu, ko Tu dari bērnu labā. Pastāv iespēja, ka viss izdosies un es nopelnīšu kaudzi naudas. Francijā es jutos aptraipīts. Nevaicā, kāpēc… Žozefīne, Tu esi laba, gudra, mīļa un dāsna sieviete. Tu man biji ļoti laba sieva. Es to nekad neaizmirsīšu. Esmu slikti izturējies pret Tevi un vēlos par to atlīdzināt. Padarīt Tavu dzīvi vieglāku. Es rakstīšu par visiem jaunumiem. Vēstules beigās Tu atradīsi manu telefona numuru, ja kaut ko vajag, zvani. Es Tevi apskauju un kavējos vislabākajās atmiņās par mūsu kopīgo dzīvi. Antuāns.” Un vēl divas piebildes. Pirmā: “Šeit mani sauc par Tonio… tā Tev jāsaka, ja piezvanīsi un atsauksies apkalpotājs”, un otrā: “Smieklīgi, es šeit nemaz nesvīstu, lai gan ir ļoti karsts.” Nu re… ko Tu par to domā?”
Pirmais, kas Irisai iešāvās prātā, bija: “Nabaga puisis! Cik nožēlojami!”, tomēr, nebūdama īsti pārliecināta, vai Žozefīne tiešām jau ir aizmirsusi par savu sentimentālo pieķeršanos, viņa nolēma atbildēt diplomātiski.
– Daudz svarīgāk, ko tu pati par to domā.
– Agrāk tu biji nežēlīgāka.
– Agrāk
