– Žozianna iešņukstējās, lielo, maigo roku apskāvienā juzdamās jau labāk.
– Tu zini, ka viņa tā arī negribēja dzemdēt.
– Varbūt beigās labi vien ir… – Žozianna nočukstēja un izšņauca degunu.
– Labi, ka tu man esi… Mana sieviete un mans bērns.
– Tava mīļākā un tavs bērns! Sieva gaida tevi kabinetā.
– Sieva!
Šefs salēcās, it kā viņam kāds sēžamvietā būtu iedūris naglu.
– Tu labi zini?
– Mēs te pārmijām dažus vārdus…
Viņš apmulsis paberzēja pieri.
– Sastrīdējāties?
– Ko gribēja, to dabūja!
– Olalā! Un man briesmīgi vajag viņas parakstu! Izdevās iesmērēt angļiem manu izputējušo filiāli, tu jau zini, to, kas Mirpēnā, es jau sen gribēju tikt no tās vaļā… Nāksies viņai kaut kā pielabināties. Kūciņ, vai tad tu nevarēji pakašķēties ar viņu citreiz? Ko lai es tagad iesāku?
– Viņa pieprasīs, lai tu mani noskalpē…
– Pat tā?
Viņš kļuva nemierīgs. Sāka staigāt šurpu turpu pa telpu, grozījās uz vietas, nesakarīgi vicināja rokas, tad uzsita ar plaukstu pa rakstāmgaldu, pavicināja roku un atslīga krēslā.
– Vai tev tik ļoti bail no viņas?
Viņš izmocīja sakauta kareivja smaidu un pacēla rokas, atzīdams sakāvi.
– Labāk tomēr iešu paskatīties…
– Jā, ej un paskaties, kā viņa sēž pie tava rakstāmgalda…
Ar vainīgu seju Šefs devās uz durvīm, plikšķinot sev pa sāniem, it kā atvainodamies par savu apkaunojošo piekāpību. Pēkšņi pagriezās, sagumis, nospiests, un klusi pavaicāja:
– Tu esi apvainojusies, Kūciņ?
– Ej taču vienreiz…
Viņa labi zināja, kāda ir vīriešu drosme. Viņa pat necerēja uz Šefa aizstāvību. Vairākas reizes bija redzējusi, kā viņš trīc pēc ķildas ar Zobu Irbuli. Viņa no Šefa neko negaidīja. Varbūt tikai mīļumu un maigumu gultā. Viņa dāvāja Šefam baudu, ko šis drosminieks dzīvē nesaņēma, un arī pati priecājās, jo mīlestībā dot un saņemt ir vienlīdz svarīgi. Cik burvīgi bija uzgulties viņam virsū un sajust, kā Šefs pamirst starp viņas ciskām! Redzēt, kā viņš aizmiedz acis, paver muti. Viņa sajuta savu spēku, kas likās gandrīz mātišķs. Cik gan tādu izgājuši viņai starp kājām! Par vienu vairāk, par vienu mazāk! Šis vismaz bija mīļš. Viņa jau bija pieradusi pie varas apziņas, pie sava lielā bērna mīlestības apliecinājumiem. Varbūt tiešām labāk vajadzēja paklusēt… Žozianna nekad nebija uzticējusies vīriešiem. Sievietēm ne tik. Godīgi sakot, arī sev ne! Dažreiz viņa pati brīnījās par savu uzvedību.
Žozianna piecēlās, izstaipījās un nolēma iedzert kafiju, lai sakopotu domas. Viņa vēl pēdējo reizi uzmeta aizdomīgu skatienu Šefa kabineta durvīm. Ko viņš tur dara ar savu sievu? Vai viņš padosies šantāžai un ziedos Žoziannu uz Žūkšņa altāra? Karalis Žūksnis. Tieši tā māte savulaik dēvēja naudu. Karaļa Žūkšņa pielūgšana. Mēs, mazie un pazemīgie, labi zinām, ko nozīmē klanīties naudas priekšā! Mēs to neatņemam citiem, bet gan dievinām un pielūdzam. Esam gatavi rāpot pakaļ katrai visniecīgākajai monētiņai, to uzlasām, nospodrinām, ieelpojam naudas smaržu. Kā piekauti suņi skatāmies uz bagātnieku, kurš izmetis naudiņu no rokām un pat necenšas noliekties, lai to paceltu. Un arī es pati, lai gan izliekos par stipru, brīvu sievieti, patiesībā esmu visu mūžu pielūgusi Karali Žūksni, kuram varu pateikties gan par savu zaudēto nevainību, gan par pirmajiem sitieniem. Viņš ir mani gan pazemojis, gan piekāvis, un tomēr, ieraugot bagātnieku, es nespēju nelūkoties uz viņu kā uz pārāku, kā uz mesiju, gatava klanīties un kūpināt mirres!
Sadusmojusies uz sevi, viņa saraustīja kleitu un apņēmīgi devās pie kafijas automāta. Zem atveres izkrita glāzīte, un viņa nogaidīja, kamēr automāts beigs spļaut melnu žulti. Tad aptvēra glāzīti ar abām plaukstām, izbaudīdama tās karstumu.
– Kas tev šovakar padomā? Gaidīsi savu veci?
Arī Bruno Šavāls bija atnācis iedzert kafiju. Izvilcis cigareti, viņš paklaudzināja ar to pa paciņu un tikai tad aizsmēķēja. Viņam patika dzeltenā papīrā ietītas cigaretes, kā vecās filmās.
– Ā! Nesauc viņu tā.
– Mīla atkal atgriezusies, manu vistiņ?
– Man vienkārši nepatīk, ka tu viņu sauc par veci.
– Tātad tu tomēr mīli savu resno papiņu?
– Nu protams…
– Ā! Agrāk tu man to neteici.
– Sarunas mums nekad nav bijušas svarīgas.
– Skaidrs, tev ir slikta oma, es labāk paklusēšu.
Viņa paraustīja plecus un piespieda karsto glāzīti pie vaiga.
Labu brīdi abi klusēja, neskatīdamies viens uz otru, un lēni malkoja kafiju. Tad Šavāls panācās tuvāk, ar gurnu piespiedās pie Žoziannas gurna un, it kā nekas nebūtu noticis, pagrūda viņu, lai pārliecinātos, vai viņa vēl dusmojas. Tā kā Žozianna nepakustējās, tomēr arī neatrāvās, Šavāls piebāza degunu viņai pie kakla un nopūtās:
– Mmm… tu smaržo pēc labām ziepēm! Man gribas tevi nogāzt zemē un nesteidzīgi ieelpot tavu smaržu!
Žozianna atbrīvojās un arī nopūtās. Varētu domāt, ka viņš nekad nesteidzās. Varētu domāt, ka viņš viņu glāstīja! Viņš ļāva sevi mīlēt, tā gan bija tiesa. Gulēja kā baļķis, bet viņa noņēmās tikmēr, kamēr viņš nesāka vaidēt un trīcēt! Bet pati pēc tam saņēma negribīgu pateicību vai paviršu glāstu.
Cinisks un valdzinošs, izliecis slaido vidukli, kūpinādams cigareti, nevērīgi atmetis no pieres brūno matu šķipsnu, viņš vēroja Žoziannu gandarīti kā pircējs, kurš apmierināts ar savu pirkumu. Viņš prata panākt no Žoziannas visu, ko vien vēlējās. Ievilcis viņu gultā, viņš kļuva ārkārtīgi iedomīgs. Cik noderīgs panākums! Viņš izbaudīja šī iekarojuma spožumu un lepojās ar sevi. Nu, pateicoties Žoziannai, viņš varēja izrīkoties ar priekšnieku pēc sava prāta, un vara tagad atradās tikai izstieptas rokas attālumā. Nu viņš vairs nebija tikai prasts darbinieks, viņš bija pietuvinājies vadībai! Ar vīriešiem vienmēr tā notika – tiklīdz viņiem mazliet palaimējās, viņi uzreiz izpleta asti kā pāvi. Kopš brīža, kad Žozianna apsolīja parunāt ar veco par Šavāla paaugstināšanu amatā, viņš nemierīgi dīdījās. Meklēja Žoziannu gaiteņos, nomaļos stūros, liftos, gaidīja atbildi. Vai viņš jau parakstījis? Parakstījis? Žozianna
