turpmāk būs apdomīgāka un vairs neteiks visu, kas ienāks prātā. Kopā ar Filipu viņa jutās daudz brīvāk. Gluži kā kolēģe, lai gan tas būtu pārspīlēti teikts. Kādu vakaru viņi divatā sēdēja uz koka laipas, kas iesniedzās jūrā; Filips stāstīja par lietu, ko nupat bija pabeidzis, un apgalvoja, ka, tikai pateicoties viņas tulkojumam, esot visu pa īstam sapratis. Viņi iedzēra uz jaunā klienta veselību. Žozefīne jutās saviļņota.
Māja bija skaista, vienā pusē atradās jūra, bet otrā – kāpas; viņi katru vakaru rīkoja svinības, brauca makšķerēt, cepa lomu uz restēm, izgudroja jaunus kokteiļus, un meitenes vārtījās pa smiltīm, izlikdamās, ka ir noreibušas.
Žozefīne nelabprāt atgriezās Parīzē. Taču, ieraudzījusi Filipa sekretāres izrakstīto čeku, viņa aizmirsa par nožēlu. Pirmajā brīdī viņa nodomāja, ka tā ir kļūda. Viņai radās aizdomas, ka Filips ir pārmaksājis. Viņi tikās reti. Žozefīne vienmēr runāja tikai ar sekretāri. Dažreiz Filips atstāja kādu zīmīti ar pateicību par paveikto darbu. Reiz pat pierakstīja: “P.S. No Tevis es neko citu nebiju gaidījis.”
Žozefīnei sāka mežonīgi dauzīties sirds. Viņa atcerējās sarunu Filipa kabinetā tovakar, kad… kad viņa bija sastrīdējusies ar māti.
Un tad Filipa palīdze, tā, kurai Žozefīne parasti nodeva darbu, pavaicāja, vai viņa spētu no angļu valodas iztulkot kādu daiļliteratūras darbu. “Jūs domājat grāmatas?” Žo pārvaicāja, iepletusi acis. “Jā, protams…” “Īstas grāmatas?” “Jā…” palīdze atteica, mazliet aizkaitināta par Žo jautājumiem. “Viens no mūsu klientiem ir izdevējs, kuram vajag ātri un labi pārtulkot Odrijas Hepbērnas biogrāfiju. Es iedomājos par jums…” “Par mani?” Žozefīne atkārtoja aizžņaugtā balsī, kas atklāja viņas lielo pārsteigumu. “Nu protams, ka par jums!” Karolīna Vibēra atkārtoja, nu jau manāmi sadusmojusies. “Ak tā… es labprāt!” Žo steidzās viņu nomierināt. “Nekādu problēmu! Kad tad darbam jābūt gatavam?”
Vibēra kundze iedeva Žozefīnei tā cilvēka telefona numuru, ar kuru viņai jāsazinās, un viss atrisinājās ļoti ātri. Divu mēnešu laikā vajadzēja pārtulkot grāmatu “Odrijas Hepbērnas dzīve” 352 lappuses sīkā drukā! Žozefīne aprēķināja: pēc diviem mēnešiem – tātad oktobra vidū.
Viņa noslaucīja sviedrus no pieres. Vēl jau bija arī citi darbi. Vajadzēja gatavoties konferencei Lionas universitātē un uzrakstīt referātu vismaz piecdesmit lappušu apjomā par šuvēju darbnīcām 12. gadsimtā. Viduslaikos sievietes strādāja tikpat daudz, cik vīrieši, taču veica citus darbus. Spriežot pēc vadmalas ražotāja rēķiniem, darbnīcā bija strādājušas divdesmit sievietes un divdesmit viens vīrietis. Sievietēm bija aizliegts veikt pārāk nogurdinošus darbus. Piemēram, strādājot pie stellēm, bija nemitīgi jāsasprindzina rokas. Daudziem par šo laikmetu bija aplams priekšstats, jo viņi uzskatīja, ka sievietes sēdējušas pilīs, iespīlējušās korsetēs un iekaltas tikumības jostās, taču patiesībā viņu dzīve bija visai rosīga, it īpaši tām, kuras nāca no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Protams, uz augstdzimušām sievietēm tas neattiecās. Žozefīne uz mirkli aizdomājās par referātu. Ar ko sākt: ar kādu uzjautrinošu atgadījumu? Ar statistikas datiem? Ar vispārīgām frāzēm?
Turēdama zīmuli pirkstos, viņa apsvēra dažādas iespējas. Piepeši viņai prātā iešāvās kāda doma, kas uzsprāga smadzenēs kā bumba: es taču aizmirsu pajautāt, cik man par Odriju Hepbērnu samaksās! Paņēmu man uzticēto darbu kā uzcītīga šuvēja un par naudu pat nepavaicāju. Žozefīni pāršalca panika, un viņa sajutās kā iekritusi lamatās. Ko tagad iesākt? Piezvanīt un apvaicāties: “Starp citu, cik jūs man samaksāsiet? Tas ir tik muļķīgi! Es aizmirsu par to ar jums vienoties.” Pavaicāt Vibēra kundzei? Neiespējami. Gļēva un vārga, gļēva un vārga, gļēva un vārga. Viss bija noticis pārāk ātri! viņa sev žēli sacīja. Un kā gan citādi? Cilvēkiem netiek dots laiks, lai sagatavotos vai pārdomātu. Žēl, ka viņa, ejot uz šo tikšanos, nebija pierakstījusi uz lapiņas visus jautājumus. Nākamreiz vajadzēs rīkoties apķērīgāk un ātrāk. Man, gudrajam gliemezītim…
Odrijas Hepbērnas biogrāfijas tulkošanā viņai ļoti palīdzēja Šērlija. Žozefīne atzīmēja vārdus vai izteicienus, kurus īsti labi nesaprata, un steidzās pie Šērlijas. Abu dzīvokļu durvis kāpņu laukumiņā nemitīgi klaudzēja.
Toties tagad skaitļi uz papīra vairs nemeloja. Viņa tiešām lieliski tika ar visu galā. Eiforijas pārņemta, viņa iepleta rokas, it kā grasītos lidot. Kāda laime! Kāda laime! Pēc tam viņa sāka lūgties debesīm, lai šis brīnums neizgaistu. Viņa ne reizi sev neteica: tas viss tikai tāpēc, ka es strādāju, tāpēc, ka es ne mirkli nepārstāju strādāt. Nē! Žozefīne nekad nesaistīja savu darbu ar atlīdzību. Viņa nekad sevi neuzslavēja. Viņa pateicās Dievam, debesīm, Filipam vai Vibēra kundzei. Viņai pat prātā neienāca piešķirt sev laurus par stundām, ko bija pavadījusi pie vārdnīcas un papīra lapas.
Vajadzētu nopirkt datoru, tad darbs veiktos ātrāk. Kārtējie izdevumi, viņa sev iebilda un atmeta ar roku.
Vienā stabiņā bija sarakstīti ienākumi, otrā – izdevumi. Ar zīmuli viņa atzīmēja iespējamos ienākumus un izdevumus, ar sarkanu pildspalvu – tos, par kuriem bija pārliecināta. Un visu noapaļoja. Pamatīgi noapaļoja. Sev par sliktu. Kā pati sacīja, lai nebūtu nekādu pārsteigumu, ir jāatstāj neliela rezerve. Tieši tas jau arī biedēja visvairāk: nekādu rezervi iekrāt neizdevās. Ja atgadīsies kaut kas neparedzēts, tā būs katastrofa!
Viņai nebija neviena, kam lūgt palīdzību.
Lūk, ko patiesībā nozīmē vārds “viena”. Agrāk viņi bija divi. Agrāk par visu rūpējās Antuāns. Viņa parakstījās visur, kur viņš norādīja ar pirkstu. Viņš smējās un aizrādīja: “Tā jau es tev jebko varu iedot parakstīt!”, bet viņa atteica: “Jā, protams! Es tev pilnīgi uzticos!” Kamēr viņa parakstījās, Antuāns skūpstīja viņu uz kakla.
Tagad vairs neviens viņu neskūpstīja uz kakla.
Viņi tā arī nebija sākuši runāt par dzīvošanu atsevišķi vai laulības šķiršanu. Žozefīne turpināja paklausīgi parakstīt visus viņa dotos dokumentus. Neko nejautājot. Aizverot acis, lai tikai šī saikne starp viņiem saglabātos ilgāk. Vīrs un sieva, vīrs un sieva. Gan priekos, gan bēdās.
Viņš vēl aizvien “atvilka elpu”. Ar Milēnu. Seši mēneši bija pietiekami ilgs laiks, lai tiktu skaidrībā ar sevi, Žozefīne nodomāja, juzdama, ka viņā mostas niknums. Pēdējā laikā tas notika aizvien biežāk.
Kad jūlija sākumā Antuāns atbrauca pēc meitenēm, viņu pārņēma sāpes. Lielas sāpes. Noklaudzēja lifta durvis. “Uz redzēšanos, māt, lai tev veicas darbā!” – “Atpūtieties, meitenes! Izklaidējieties kārtīgi!” Un tad klusums kāpņu telpā. Un tad… Žozefīne izsteidzās uz balkona un ieraudzīja, ka Antuāns atver automašīnas bagāžas nodalījumu, ieliek tur abus koferus un… no priekšējā loga vietā, kur parasti sēdēja viņa, rēgojās elkonis. Ar sarkanu kokvilnas audumu apvilkts elkonis.
Milēna!
Antuāns ņem viņu līdzi, braucot atvaļinājumā kopā ar meitenēm.
Milēna!
Viņa sēž Žozefīnes vietā.
Milēna!
Viņa
