nav ne pilītes no tās jutekliskās, rāmās sievišķības, kas pavadīja katru māsas kustību. Ikreiz, kad viņa mēģināja to atdarināt, viss beidzās ar milzīgu pazemojumu. Reiz viņa nopirka sev tādas pašas zaļas krokodila ādas sandales, kādas bija ieraudzījusi Irisai kājās, un staigāja pa dzīvokli, cerēdama, ka Antuāns to ievēros. Viņš iesaucās: “Cik tev ir smieklīga gaita! Ar tiem krāmiem kājās tu izskaties pēc transvestīta!” Brīnumskaistās sandales pārvērtās par krāmiem, bet viņa pati – par transvestītu…
Žozefīne piecēlās un piegāja pie loga, iespējami tālu no mātes un māsas. Viņa skatījās uz kokiem Mueta laukumā, kuri šūpoja zarus dūmakainajā vakara gaisā. Milzīgas mūra savrupmājas sārtojās rietošās saules staros, kaltās vārtu restes lepni vēstīja par turību, virs maigi zaļajiem, koši baltajiem un blāvi dzeltenajiem dārziem cēlās caurspīdīga migla. Šeit viss liecināja par bagātību un skaistumu, par bagātību, kas bija kļuvusi nemateriāla, viegla, neuzkrītoša. Šefs ir bagāts, taču smags. Irisa ir bagāta un viegla. Viņai piemīt neiedomājams vieglums, ko rada nauda. Mātes kundze veltīgi uzskata sevi par meitas līdzinieci, viņa uz visiem laikiem paliks tikai iznirele. Viņas matu mezgls ir pārāk gluds, lūpu krāsas kārta pārāk bieza, somiņa pārāk spīdīga, un kāpēc viņa to visu laiku tur rokās? Tas ir nabagu ieradums: viņai bail, ka somiņu kāds varētu nozagt. Pat maltītes laikā viņa tur somiņu klēpī. Viņai ir izdevies apmuļķot Šefu, kurš neprot ģērbties, urbina degunu un sēž, plati iepletis kājas. Viņa to saprot un tāpēc dusmojas uz Šefu. Viņš neļauj aizmirst, ka arī viņa nav pati pilnība, ka viņa ir aprobežota. Bet Irisa ir neparasti atraisīta, noslēpumaina, viņai piemīt neizskaidrojama nepiespiestība, kas padara viņu neatkārtojamu un unikālu. Irisai ir izdevies pārveidot pasauli un arī pašai sevi.
Lūk, kas lika Antuānam nejusties labi un svīst: šī neredzamā robeža starp Filipu un viņu, starp Irisu un viņu. Šī nemanāmā atšķirība, kas nekādi nav saistīta ne ar dzimumu, ne izcelsmi, ne arī izglītību, kas šķir patiesu eleganci no plebejisma un lika Antuānam sajusties neveiklam kā lācim.
Pirmo reizi Antuāns sāka stipri svīst tepat, uz šī paša balkona, kādā maija vakarā… Viņi abi kopā noraudzījās uz kokiem Rafaēla ielā. Viņš, iespējams, sajutās tik tūļīgs, tik nevarīgs, redzot šos nevainojamos kokus, ēkas, dzīvojamās istabas aizkarus, ka vairs nespēja savaldīt savu iekšējo termostatu, un viņam sāka straumēm līt sviedri. Viņi ieslēdzās vannas istabā un izdomāja aizbildinājumu: viņš bija pārāk strauji atgriezis krānu un nošķiedis gan kreklu, gan žaketi. Pirmajā reizē visi noticēja, bet vairāk tas nebija iespējams. Un es pati viņu iemīlēju vēl stiprāk! Es viņu tik labi sapratu, jo arī pati šeit svīdu, tikai iekšķīgi…
Dziļo klusumu pārtrauca tikai čaukstoņa, kad Šefs pāršķīra avīzes lapas. “Ko gan šobrīd dara mana dūjiņa?” viņš aizkustināts prātoja. “Interesanti, kādā pozā viņa šobrīd guļ? Iekārtojusies uz vēdera viesistabā uz dīvāna un skatās kādu muļķīgu komēdiju, kas viņai tik ļoti patīk? Vai arī vārtās pa gultu kā liela, balta pankūciņa, tajā pašā gultā, kur mēs šodien…” Viņš tūlīt pavēlēja sev aprauties. Viņš bija uzbudinājies, un visi to varēja pamanīt. Pēc Zobu Irbuļa pavēles viņš bija uzvilcis plānas pelēka gabardīna bikses, kuras tikai izcēla negaidīto erekciju. Tas bija tik uzjautrinoši, ka Šefs tikai ar pūlēm apvaldīja smieklus un gandrīz salēcās, kad pie viņa noliecās Karmena un apvaicājās:
– Vai vēlaties kādu mandeļu cepumu pie kafijas, kungs?
Viņa pasniedza šķīvi, uz kura bija saliktas mazas kūciņas ar šokolādi, mandelēm un karamelēm.
– Nē, paldies, Karmena, man kustas dzerokļi!
To dzirdot, Anriete Grobza riebumā nodrebinājās, un viņai saspringa pakausis. Šefu tas iepriecināja. Lai neaizmirst, pie kā ir izgājusi par sievu! Viņš nespēja liegt sev nelāgu prieku viņai to atgādināt. Lai kaut kā izrādītu savu mēmo pārmetumu un novilktu neredzamu robežu starp sevi un Šefu, Anriete Grobza piecēlās un aizgāja pie Žozefīnes, kura stāvēja pie loga. Šī vīrieša vulgaritāte bija viņas lāsts, krusts, ko vajadzēs nest visu mūžu. Lai gan abi nesēdēja vienā birojā, nedzīvoja vienā istabā un negulēja vienā gultā, Anrieti pastāvīgi mocīja bailes, ka viņai no Šefa varētu kaut kas pielipt, it kā viņš būtu bīstama vīrusa nēsātājs. Tikai izmisuma dzīta, viņa bija izgājusi par sievu pie šī rupjā lopa. Turklāt viņš vēl bija spēcīgs kā ozols. Šis spēks Anrieti kaitināja visvairāk. Un viņa dzīvesprieks modināja Anrietē tādu niknumu, ka viņai sāka dauzīties sirds. Vajadzēja pat dzert nomierinošas zāles. Cik ilgi viņai vēl tas būs jāpacieš? Viņa smagi nopūtās un nolēma labāk pievērsties meitai, kura pie loga skatījās, kā koku zari šūpojas vieglajā vējā, kurš tveicīgo vakaru bija padarījis vēsāku.
– Panāc šurp, mīļā, mums jāparunājas divatā, – Anriete paziņoja un aizvilka meitu pie dīvāna dzīvojamās istabas tālākajā galā.
Irisa tūlīt pat viņām pievienojās.
– Un tātad… Žozefīne, – Anriete Grobza metās uzbrukumā, – ko tu tagad grasies darīt?
– Turpināt… – Žozefīne sastomījās.
– Turpināt? – Anriete Grobza pārsteigta noprasīja. – Ko turpināt?
– Nu… Turpināt dzīvot…
– Nopietni, mīļā…
Ja māte sauca viņu par mīļo, tas ne par ko labu neliecināja. Žēlums, moralizēšana, iecietība – tas viss sekos cits citam kā nodrāztas dziesmas panti.
– Galu galā… tas uz tevi neattiecas! – Žozefīne sastomījās. – Tā ir mana problēma.
Žozefīnes atbilde izlauzās, pirms vēl viņa bija paguvusi savaldīties, un izskanēja neierasti agresīvi.
– Kā tu ar mani runā! – Anriete Grobza sašuta.
– Ko tu esi izdomājusi? – Irisa iejaucās, runādama savā maigajā, glāsmainajā balsī.
– Es pati tikšu galā… bez citu palīdzības, – Žozefīne attrauca mazliet strupāk, nekā bija gribējusi.
– Ak! Ir nepateicīgi atraidīt tev piedāvāto palīdzību, – Anriete Grobza izmeta.
– Tiesa, bet tā nu tas ir. Es vairs negribu par to runāt, skaidrs?
Viņas balss teikuma beigās kļuva tik skaļa, ka šie vārdi pārtapa kliedzienā, kas uzspridzināja ģimenes tikšanās smacīgo noskaņu.
Tā, tā, kas tad nu? Šefs sev vaicāja, ieklausīdamies vērīgāk. Vienmēr no manis kaut ko slēpj! Es šajā ģimenē nemitīgi izrādos lieks. Savilcis nevainīgu seju, viņš ar visu avīzi pavirzījās tuvāk, lai dzirdētu, par ko sarunājas šīs trīs sievietes.
– Un kā tad tu tiksi galā?
– Strādāšu, pasniegšu privātstundas… Vēl nezinu! Šobrīd es cenšos atjēgties, un tas nav viegli. Laikam gan vēl neesmu visu līdz galam aptvērusi.
Irisa skatījās uz māsu, apbrīnodama viņas drosmi.
– Irisa, – Mātes
