piedalījās Anriete Grobza.
– Ā! Klāt ir! – Karmena nopūtās, noskatīdamās pa pavērtajām bufetes telpas durvīm, aiz kurām vadīja visu notiekošo. – Maita tāda!
Anriete Grobza sēdēja galda galā, taisna un nekustīga kā akmens statuja, saņēmusi matus gludā, ar laku noklātā mezglā, no kura nespurojās ārā ne matiņš. Pat svētie pīšļi baznīcā izskatās jautrāk, Karmena nodomāja. Anriete bija uzvilkusi plānu lina auduma žaketi, kurai katra vīlīte bija izgludināta un iestīvināta. Viņai pie labās rokas bija nosēdināta Hortenze, bet pa kreisi – mazā Zoē. Anriete nemitīgi noliecās pie viņām, lai kā barga skolotāja izteiktu kādu piezīmi. Zoē bija notraipījusi vaigu. Viņas acis bija sarkanas, skropstas salipušas. Skaidrs, ka viņa, braucot šurp, automašīnā raudājusi. Žozefīne knibinājās ap ēdienu savā šķīvī. Tikai Hortenze piemīlīgi čaloja, uzsmaidīja savai tantei un vecmāmiņai un izteica komplimentus labpatikā murrājošajam Šefam.
– Goda vārds, tu esi novājējis, Šef. Kad tu ienāci istabā, es nodomāju: cik labi viņš izskatās! It kā būtu kļuvis jaunāks! Varbūt tu kaut ko esi ar sevi izdarījis? Vai tikai tev nav bijusi neliela kosmētiskā operācija?
Šefs priecīgi iesmējās un apmierināts pakasīja galvu.
– Kam tad lai es cenšos, mīļumiņ?
– Nu, nezinu. Piemēram, man par prieku. Man ir bēdīgs prāts, ja redzu, ka tu noveco un kļūsti grumbains… Man vajag, lai tu būtu stiprs un tumši iededzis kā Tarzāns.
Šī meiča nu gan prot runāt ar vīriešiem, Karmena nodomāja. Tētuks Grobzs no lepnuma burtiski staroja. Plikais pauris no apmierinājuma spīdēja un laistījās. Kā jau parasts, pirms aiziešanas viņš aizejot iedos meitenei naudiņu. Ikreiz, bez izņēmuma, viņš, nevienam nemanot, iebāza Hortenzei rokā kādu naudaszīmi.
Apmierināts pēc sarunas ar Hortenzi, Marsels pagriezās pret Filipu Dipēnu un pārmija ar viņu dažus vārdus par stāvokli biržā. Kāds šobrīd ir kurss, vai gaidāma akciju vērtības palielināšanās vai krišana? Vai tagad vajadzētu akcijas pārdot, vai, gluži pretēji, ieguldīt naudu? Un kur? Akcijās vai valūtā? Ko runā darījumu aprindās? Filips Dipēns ar vienu ausi klausījās savā radiniekā, kurš tiešām izskatījās lieliski. Nudien, īsts brašulis, kļuvis jūtami jaunāks, meitēnam taisnība, Karmena sev sacīja, māmuļai Grobzai vajadzētu saausīties!
Tad Karmenu no pārdomām iztraucēja palīdze, kura gribēja zināt, vai kafiju pasniegt viesistabā vai pie galda.
– Viesistabā, mīļā… Es pati to izdarīšu, novāc galdu. Saliec visu trauku mazgājamajā mašīnā. Šampanieša glāzes gan ir jānomazgā ar rokām.
Steigšus notiesājis desertu, Aleksandrs aizvilka māsīcu Zoē uz savu istabu, bet Hortenze palika pie galda. Viņa vienmēr sēdēja kopā ar pieaugušajiem. Pat tad, kad Hortenze bija vēl pavisam maza, viņa nekad par to neaizmirsa; vēl pirms brīža uzvedusies kā draiska un pļāpīga koķete, viņa pēkšņi pieklusa, lai kļūtu nemanāma, un klausījās. Viņa vēroja, pūlējās atminēt kāda izmesta mājiena nozīmi, pamanīja visas kļūmes, pārteikšanos, sašutuma pilnu izsaucienu, smaga klusuma brīdi. Šai meičai gan patīk parakņāties mēslos, Karmena nikni nodomāja. Un neviens neko pat nenojauš! Bet no manis neko nevar noslēpt. Viņa jau ir sapratusi, ka es viņai redzu cauri. Viņa mani nemīl, baidās. Vajadzēs šovakar viņu norāt, lai iet uz mazo viesistabu skatīties televizoru.
Tā kā sarunas neraisījās, Hortenzei apnika sēdēt pie galda, un viņa bez iebildumiem aizgāja līdzi Karmenai.
Tikmēr lielajā viesistabā Žozefīne dzēra kafiju un klusībā lūdzās, kaut tikai jautājumi nesāktu birt pār viņu kā krusa. Viņa uzsāka sarunu ar Filipu Dipēnu, taču viņš atvainojās, jo zvanīja viņa mobilais telefons, runa bija par kaut ko nopietnu… Un, to teicis, viņš nozuda savā kabinetā, lai atbildētu uz zvanu.
Šefs sēdēja pie zema galdiņa un lasīja avīzi par ekonomiku. Mātes kundze un Irisa apspriedās par guļamistabas aizkariem, ko vajadzēja nomainīt. Viņas pamāja, aicinot Žozefīni pievienoties, taču Žo nolēma, ka labāk pievienosies Marselam Grobzam.
– Kā tev klājas, mīlulīt Žo, vai viss iet kā smērēts?
Viņš mēdza izteikties savādi, lietojot visu aizmirstus izteicienus. Sarunājoties ar viņu, varēja atgriezties sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados. Viņš bija vienīgais Žozefīnei zināmais cilvēks, kurš mēdza sacīt “iet kā smērēts” vai “palaist vējā”.
– Tā varētu teikt, Šef.
Viņš sirsnīgi pamirkšķināja, uz mirkli atkal pievērsās avīzei, tad saprata, ka Žozefīne negrasās aiziet, un bija spiests turpināt sarunu.
– Un tavs vīrs, vai joprojām sēž mājās?
Atbildes vietā Žozefīne pamāja.
– Tagad nemaz nav tik viegli. Vajag pacensties, paciesties…
– Viņš jau meklē… No rītiem lasa sludinājumus.
– Ja viņš neko neatradīs, lai nāk pie manis… Es viņam kaut ko sameklēšu.
– Tu esi tik laipns, Šef, bet…
– Bet viņam jāiemācās būt pazemīgākam. Tas tavs vīrs ir par lepnu, dzirdi, Žo? Mūsdienās to vairs nevar atļauties. Mūsdienās ir jāmāk klanīties. Klanīties un pateikties savam darba devējam! Pat man, resnajam Marselam nākas ložņāt uz vēdera, lai tiktu pie jauna tirgus un jaunām idejām, un es pateicos Dievam ikreiz, kad palaimējas noslēgt jaunu līgumu.
Viņš papliķēja sev pa vēderu.
– Pasaki to savam Antuānam. Cieņa tagad ir luksusa prece. Un tavs vīrs kaut ko tādu šobrīd nevar atļauties! Redzi, mīļā Žo, man ir vieglāk, es esmu izsities no trūkuma. Un man tur ļoti negribas atgriezties. Ir tāds senegāliešu sakāmvārds: “Ja nezini, kurp iet, apstājies un paskaties, no kurienes esi atnācis.” Es esmu nācis no nabadzības, tātad…
Žozefīne gandrīz izpļāpājās Marselam, ka arī pati šobrīd atrodas uz nabadzības sliekšņa.
– Bet patiesībā, Žo, ja tā labi padomā… Ja man būtu jāpieņem darbā kāds no ģimenes, tad es ņemtu tikai tevi. Tāpēc, ka tu nekad nepadodies… Bet, kas attiecas uz tavu vīru, tad neizskatās, ka viņš būtu gatavs vai pušu plēsties. Tu taču saproti, ko es gribu teikt…
Viņš sulīgi nosmējās.
– Es taču neaicinu viņu strādāt par sētnieku…
– Nē, es zinu, Šef. Zinu…
Žozefīne noglāstīja Šefa roku un pateicīgi uzsmaidīja. Viņš samulsa, pēkšņi pārstāja smieties un atkal ķērās pie avīzes lasīšanas.
Žozefīne vēl brīdi pasēdēja viņam līdzās, cerēdama, ka saruna atkal atsāksies un viņa varēs izvairīties no mātes un māsas ziņkārības, taču izskatījās, ka Marsels vairs negrasās runāt. Ar Šefu vienmēr tā notiek, Žozefīne sev sacīja, viņš parunā piecas minūtes un uzskata, ka ar to pilnīgi pietiek, un nu var pievērsties
