un tas nebūtu īpaši patīkami. Hortenze atgāzās sēdeklī, savilka aizvainotu seju un nicinoši izmeta:
– Nu tad aiziet, mētājies ar vārdiem. Šajā ziņā tu esi nepārspējama. Tomēr problēmu risināšana reālajā dzīvē ir pavisam kaut kas cits.
Žozefīne zaudēja savaldīšanos. Viņa ar plaukstu iebelza pa stūri un sāka kliegt tik skaļi, ka mazā Zoē, panikas pārņemta, sāka raudāt un saukt:
– Es gribu uz mājām, pie sava lācīša! Jūs abas esat ļaunas, tik ļaunas, man no jums bail!
Viņa pārkliedza māti, un mazajā automašīnā sacēlās milzīgs troksnis; agrāk visi bija braukuši pilnīgā klusumā, ko šad tad pārtrauca tikai Antuāna rāmā balss, jo viņam ļoti patika stāstīt par ielu nosaukumu izcelsmi, par to, kurā gadā uzcelts kāds tilts vai baznīca, par to, kā veidojies ceļš, pa kuru viņi pārvietojās.
– Kas ar tevi noticis? Tu esi tik nejauka! Man sāk likties, ka tu mani ienīsti, ko es tev esmu nodarījusi?
– Tu ļāvi aiziet manam tētim, jo tu esi neglīta un apnicīga, un es nemūžam nebūšu tāda pati! Un tāpēc es esmu gatava uz vēdera līst pie Anrietes, lai viņa mums iedod naudu.
– Ā! Tātad tu iesaki rāpot viņas priekšā?
– Es atsakos būt nabadzīga, man ir briesmīgi bail no trūkuma, nabadzība ir pretīga! Paskaties uz sevi. Tu esi tik nožēlojama Žozefīne raudzījās uz meitu, pārsteigumā iepletusi muti. Viņa nespēja ne domāt, ne runāt. Pat paelpot bija grūti.
– Kas tur tik nesaprotams? Tu vispār neesi pamanījusi, ka mūsdienās cilvēkus interesē tikai nauda! Bet es esmu tāda pati kā visi pārējie, tikai man nav kauns atzīties! Tāpēc, manu nabaga māmiņ, neizliecies par eņģeli, jo nekāds eņģelis tu neesi, bet gan vienkārša stulbene! Par katru cenu vajadzēja kaut ko atbildēt, atspēkot meitas vārdus. – Tu esi aizmirsusi pašu svarīgāko, meitiņ, ka tavas vecmāmiņas nauda pirmkārt ir Šefa nauda! Viņa nevar ar to rīkoties, kā vēlas. Par agru tu esi nolēmusi tikt tai klāt…
Man viņai vajadzēja pateikt kaut ko pavisam citu. Pavisam citu. Man pieklātos viņu pamācīt par to, kas ir morāle, nevis iebilst, ka tā nav viņas nauda. Bet kas ar mani notiek? Ciktāl esmu nonākusi? Kopš aizgājis Antuāns, viss ir galīgi šķērsām… Es vairs pat nespēju pareizi domāt.
– Kas pieder Šefam, tas pieder Anrietei. Šefam nav bērnu, tātad visu mantos viņa. Es neesmu idiote, es to zinu. Punkts! Un vispār pietiek runāt par naudu kā par sūdiem, tas ir tikai visīsākais ceļš, kas ved uz laimi, un es, iedomājies tikai, negrasos būt nelaimīga!
– Hortenze, nauda dzīvē vēl nav viss!
– Tu nu gan esi atpalikusi no dzīves, manu nabaga mammīt. Tevi vajag pāraudzināt. Labāk brauc! Tā tikai vēl trūka, lai mēs nokavētu. Viņai tas ļoti nepatīk…
Tad, pagriezusies pret Zoē, kura aizmugures sēdeklī klusi šņukstēja dūrē:
– Un tu izbeidz čīkstēt! Tu man krīti uz nerviem. Velns, kā man ar jums abām nav paveicies! Man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tētis to vairs nevarēja izturēt.
Viņa atlocīja saules aizsargu, vēl pēdējo reizi aplūkoja sevi spogulītī un nošņācās:
– Tā tikai vēl trūka! Jūsu dēļ man viss lūpu spīdums ir nogājis! Un vairāk man nav. Ja pie Irisas kaut kas mētāsies, es to nočiepšu, zvēru, ka nočiepšu. Viņa neko pat nepamanīs, viņa tos iepērk dučiem. Esmu piedzimusi nepareizajā ģimenē. Kā man nav paveicies!
Žozefīne skatījās uz meitu, it kā viņa būtu no cietuma izbēgusi noziedzniece, kura pēkšņi uzradusies viņas automašīnas sēdeklī. Hortenze bija biedējoša. Žozefīne grasījās kaut ko iebilst, taču nespēja atrast vārdus. Viss notika pārāk ātri. Viņa jutās tā, it kā ar kamanām joņotu lejā no kalna pa bezgalīgu ceļu. Beidzot, palikusi bez elpas un iebildumiem, viņa no jauna pievērsās ceļam un sāka pētīt Buloņas meža alejas ziedošos kokus, to spēcīgos stumbrus un maigo, zaļo lapotni, pumpurus, kas kuru katru brīdi gatavojās plīst, garos zarus, kas liecās viņai pretī, veidojot virs ceļa gandrīz caurspīdīgu, ziedošu kupolu, ko caurauda vakara saule, apspīdot katru zariņu, katru glāsmaino pumpuru. Zaru lēnā šūpošanās viņu nomierināja, tikai Zoē, aizspiedusi ausis, aizvērusi acis, degunam pilot, turpināja klusi šņukstēt. Žozefīne nospieda gāzes pedāli un atsāka braukt, klusībā lūgdamās, kaut šis ceļš izvestu viņas tieši uz Mjuetu. Un tad jau atliks tikai atrast vietu automašīnai… un arī tas nebūs viegli, Žozefīna pie sevis noteica un nopūtās.
Šovakar ģimenes maltīte noritēja apbrīnojami gludi.
Karmena uzmanīja, lai tiktu nomainīti šķīvji, un jaunā meitene, kura par godu vakariņām bija pieņemta par palīdzi, izrādījās ļoti izdarīga. Irisa, ģērbusies garā, baltā blūzē un lavandas zilās lina biksēs, gandrīz nemitīgi klusēja un iejaucās tikai brīžos, kad saruna atkal draudēja apklust. To gan viņai nācās darīt visai bieži, jo likās, ka neviens nav noskaņots tērzēt. Viņa izskatījās saspringta un izklaidīga, lai gan parasti pret viesiem izturējās ļoti laipni. Viņas biezie, melnie mati bija uzsprausti un mirdzošos viļņos krita pār pleciem.
Cik brīnišķīgi mati, Karmena domāja brīžos, kad saņēma pirkstos šo biezo, krāšņo cekulu. Dažreiz Irisa atļāva viņai tos ķemmēt, un Karmenai ļoti patika, kad šie mati sprakšķēja zem sukas. Pēc pusdienām Irisa ieslēdzās kabinetā un pat atteicās runāt pa telefonu. Karmena to zināja, jo arī virtuvē bija ievilkts paralēls telefona aparāts. Tam nedega neviena lampiņa. Ko viņa viena pati darīja savā kabinetā? Pēdējā laikā tas notika aizvien biežāk. Agrāk, atgriezusies no veikaliem ar iepirkumu kaudzi, viņa uzsauca: “Karmensita! Kārtīgu, karstu vannu! Ātrāk! Ātrāk! Vakarā jādodas viesos!” Viņa nometa iepirkumu maisiņus uz grīdas, iesteidzās dēla istabā, lai viņu noskūpstītu, saukdama: “Kā tev šodien gāja, Aleksandr? Stāsti, mīļais, stāsti! Vai tev bija labas atzīmes?” Karmena tikmēr piepildīja milzīgo, ar zaļi zilām mozaīkas flīzēm apšūto vannu, sajauca timiāna, salvijas un rozmarīna eļļas. Viņa iemērca elkoni ūdenī, lai pārbaudītu tā temperatūru, iebēra Guerlain vannas sāli un, kad viss bija sagatavots, aizdedzināja mazas svecītes un sauca Irisu, lai tā varētu iegremdēties karstajā, smaržīgajā ūdenī. Dažreiz Irisa ļāva viņai palīdzēt nomazgāties, noberzt viņai pēdas ar pumeku un izmasēt tās ar muskusa rozes eļļu. Karmenas spēcīgie pirksti cieši aptvēra potītes, ikrus un pēdas, spaidīja, knieba, izklauvēja un tad prasmīgi, baudpilni izglāstīja. Irisa atslābinājās, stāstīja viņai par dienas notikumiem, par savām draudzenēm, par gleznu, ko bija atradusi kādā galerijā, par blūzi ar īpatnēju apkaklīti, “iedomājies tikai, Karmena, nevis atsevišķi griezta, bet stāva, ar pavērtiem stūriem, it kā tos noturētu neredzamas stīpiņas…”, par šokolādes cepumu, no kura viņa bija nokodusi tikai mazu gabaliņu, “iznāk, ka es to nemaz neapēdu, tātad tas neskaitās!”, par kādu uz ielas izdzirdētu frāzi, par nabadzīgu večiņu uz ietves, kura viņu bija tā izbiedējusi, ka viņa sausajā, vecajā plaukstā bija izbērusi visu sīknaudu. “Ak, Karmen, man ir tik ļoti bail kādu dienu nonākt viņas vietā. Man taču nekā nav. Viss pieder Filipam. Uz mana vārda nekas nav pārrakstīts.” Un Karmena masēja viņas kāju pirkstus un garās, slaidās, gludās kājas, un nopūzdamās atteica: “Nekad, manu skaistulīt, jūs nekad nekļūsiet par tādu krunkainu veču. Kamēr vien būšu dzīva, tas
