tur no dusmām pārsprāgtu. Lai neviens nevarētu pateikt: “Un tādai viņš ir atstājis tik daudz labumu?” Gluži pretēji, lai viņi visi klanītos tavā priekšā! Ak, kā man gribētos paskatīties uz Zobu Irbuļa ģīmi! Diez vai jūs kļūsiet par draudzenēm…
Un Žozianna nopriecājusies murrādama noliecās pie sava mīļākā sirmās pavēderes un aptvēra viņu ar kārām, nevaldāmām lūpām. Te nebija ilgi jādomā; jau kopš bērnības viņa bija iemācījusies apmierināt vīrieti un sniegt viņam baudu.
Irisa Dipēna pārnāca mājās, nometa automašīnas atslēgas īpaši šim nolūkam paredzētā šķīvītī uz mazā galdiņa pie durvīm. Novilka žaketi, aizspēra prom kurpes, nometa somu uz milzīgā, raibā austrumu paklāja, ko bija nopirkusi Druo izsolē kādā drūmā, aukstā ziemas vakarā kopā ar Beranžēru, lika savai uzticamajai kalpotājai Karmenai atnest viņai skotu viskiju ar diviem vai trim ledus gabaliņiem un nedaudz Perrier minerālūdens, un nozuda mazajā istabiņā, kas viņai kalpoja par kabinetu. Tur nedrīkstēja ienākt neviens, izņemot Karmenu, kura reizi nedēļā šo telpu uzkopa.
– Skotu viskiju? – Karmena pārvaicāja, iepletusi acis. – Skotu viskiju dienas vidū? Vai jūs esat slima? Vai tikai pasaule nav apgriezusies ar kājām gaisā?
– Tieši tā, Karmena, un vispār – nekādu jautājumu! Es gribu palikt viena, man kaut kas jāizlemj…
Karmena paraustīja plecus un pie sevis nomurmināja: “Nu viņa vēl ņems un sāks dzert viena pati. Un vēl tik kārtīga sieviete.”
Kabinetā Irisa saritinājās uz dīvāna.
Viņa pārlaida skatienu savam patvērumam, kā meklēdama argumentus, lai izlemtu, vai vajadzētu steidzīgi atkāpties vai lūgt piedošanu. Viss ir vienkārši, viņa sev sacīja, izstiepdama kājas uz sarkanā samta dīvāniņa, kas bija pārsegts ar kašmira šalli, vai nu es uzbrūku Filipam, pasaku, ka šāda situācija ir neizturama, un aizbēgu prom, ņemot līdzi dēlu, vai arī nogaidu, ciešos un klusībā lūdzos, kaut par šo nelāgo dēku neviens neuzzinātu. Ja es aiziešu, radīsies jauns iemesls tenkām, Aleksandrs tiks iesaistīts skandālā, tas kaitēs Filipa un tātad arī manai reputācijai… turklāt es kļūšu par vispretīgākā žēluma upuri.
Ja palikšu…
Ja palikšu, tad šis sen radies pārpratums ievilksies. Toties man netiks atņemtas tik ierastās ērtības.
Viņas skatiens aizslīdēja pār eleganti un izsmalcināti iekārtoto istabiņu ar gaišām koka mēbelēm, kurā viņai tik ļoti patika patverties. Firmas Leleu galdiņš ar trim kājām un apaļu, caurspīdīgu virsmu, raiba, ovāla Perroquet vāze no kalnu kristāla ar iegrebtu rakstu, izsmalcināta, zeltītās auklās iekārta Lalique lustra, divas lampas ar matēta stikla abažūriem un greznu pamatni. Katrs priekšmets bija īsts skaistuma iemiesojums, un vairāk par visu Irisai patika ieslēgties savā kabinetā un skatīties apkārt. Visu šo skaistumu esmu saņēmusi no Filipa un vairs nevaru bez tā iztikt. Irisas skatiens apstājās pie viņu kāzu fotogrāfijas: Filips un viņa savā kāzu dienā, viņa viscaur baltā, viņš – pelēkā uzvalkā. Abi smaida objektīvā. Filips uzlicis roku viņai uz pleca ar mīlestības un gādības pilnu žestu, bet viņa pati izskatās tik nepiespiesta, it kā vairs nekad dzīvē ne no kā nevajadzētu baidīties. Kreisajā augšējā stūrī rēgojās vīramātes cepure: pamatīgs, sārts abažūrs ar caurspīdīgām koši violetām un tumši sarkanām lentēm.
– Nu jūs vēl arī smejaties viena pati? – Karmena noprasīja, ienākdama kabinetā ar paplāti, uz kuras atradās viskija glāze, maza pudelīte Perrier minerālūdens un ledus spainītis.
– Mana mīļā Karmena… Vari man ticēt, būs labāk, ja smiešos.
– Vai tad ir tik traki, ka jums jāraud?
– Ja es būtu normāla, tad jā… Karmensita.
– Bet jūs jau neesat normāla…
Irisa nopūtās.
– Ej prom, Karmensita.
– Vai gribat, lai uzklāju galdu vakaram? Es pagatavoju gaspačo, salātus un cāli basku gaumē. Tagad ir tik karsts. Neviens negribēs ēst… Desertu es nemaz negatavoju, varbūt augļus?
Irisa pamāja un pavicināja roku, liekot manīt, lai viņu atstāj vienu.
Viņas acis pakavējās pie gleznas, kuru Filips viņai bija uzdāvinājis pēc Aleksandra piedzimšanas: tā bija Žila Bretona “Mīlētāji”. Kādā Bērnu fonda vārdā sarīkotā labdarības izsolē Irisa kā zibens ķerta bija sastingusi pie šīs eļļas gleznas, un Filips visus pārsolīja, lai viņai to nopirktu. Gleznā bija atainoti divi mīlētāji laukā. Sieviete apķērusies vīrietim ap kaklu, bet viņš ir nometies ceļos un piekļāvis sievieti sev klāt. Gluži kā Gabors… Gabora spēks, Gabora melnie, biezie mati, Gabora mirdzoši baltie zobi, Gabora gurni… Viņa nekādā gadījumā nedrīkstēja izlaist šo gleznu no rokām. Izsoles laikā viņa nemierīgi dīdījās savā vietā, un Filipa roka nogūla viņai uz pakauša. Tad viegli uzspieda: nomierinies, mīļā, tu dabūsi šo gleznu.
Viņi bieži apmeklēja pārdošanai izliktu mākslas darbu izstādes. Viņi pirka gleznas, dārglietas, grāmatas, manuskriptus un mēbeles. Viņus vienoja medību azarts: atklāt, iepazīt, nosolīt. Brāma Van Veldes “Kluso dabu ar ziediem” viņi pirms desmit gadiem bija nopirkuši Druo izsolē. Pēc tam Maē fonda izstādē viņi tika pie Slevinska “Ziedu pušķa” un Barselo darba, un vēl divas šī paša mākslinieka vāzes Irisa nopirka, steigšus aizlidojusi uz Majorku, kur atradās viņa darbnīca. Un tad vēl gara, ar roku rakstīta Žana Kokto vēstule, kurā viņš stāsta par savu dēku ar Natalī Palē… Irisa atcerējās kādu Natalī izmestu frāzi: “Viņš gribēja dēlu, taču bija tik neauglīgs, kāds var būt vienīgi opiju pārsmēķējies homoseksuālists…” Ja viņa pametīs Filipu, tad zaudēs visu šo skaistumu. Ja viņa pametīs Filipu, visu vajadzēs sākt no jauna.
Vienai.
Šis vienkāršais vārds lika viņai nodrebēt. Vientuļas sievietes Irisai iedvesa šausmas. Viņu bija tik daudz! Viņas vienmēr skraidīja, rosījās, bālas, nomocītas. Cilvēku dzīve mūsdienās ir šausmīga, Irisa nodomāja un pielika pie lūpām viskija glāzi. Gaisā jūtams nemiers. Un kā gan citādi? Cilvēki burtiski ir paņemti aiz rīkles, viņi ir spiesti strādāt no rīta līdz vakaram, viņus pārvērš par dzīvniekiem un uzspiež viņiem liekas, izvirtības pilnas prasības. Cilvēkiem ir aizliegts sapņot, laiskoties, tērēt laiku. Viņi tiek izspiesti līdz galam. Cilvēki vairs nedzīvo, viņi vienkārši nolietojas. Tiek izcepināti uz lēnas uguns. Pateicoties Filipam un viņa naudai, Irisa varēja baudīt šo ne ar ko nesalīdzināmo privilēģiju: viņa nebija nolietota. Viņa lasīja, gāja uz teātri un kino, ne tik bieži, cik varētu, tomēr centās. Pirms kāda laika lielā slepenībā viņa bija sākusi rakstīt. Ik dienu pa lappusei. Neviens to nezināja. Viņa ieslēdzās savā kabinetā un kricelēja vārdus, gaidīdama iedvesmu, kas tā arī neuzradās, un tad viņa piezīmēja vārdiem spārnus, mušas kājas, zvaigznītes. Nekas nevirzījās uz priekšu. Viņa pārrakstīja Lafontēna “Fabulas”, pārlasīja Labrijēra “Raksturus” un “Bovarī kundzi”, lai mācītos atrast īstos vārdus. Tā kļuva par spēli, dažreiz burvīgu, citkārt mokošu: noteikt izjūtu un ietērpt to vajadzīgajos vārdos kā uzvalkā. Viņa mocījās, iesprostota sava kabineta četrās sienās. Un, lai gan lielākā daļa lapiņu
