ko varētu ielikt savā jaunumu krājkasītē. “Vai nu es esmu atpalikusi no dzīves, vai arī šis restorāns ir izgājis no modes,” viņa prātoja, ieķērusies roku balstos krēslam, kam bija tik cieta un neērta atzveltne.
– Es lieliski saprotu, ka tev vajadzīga… sabiedrība. Tu jau tik sen esi precējusies… Kaisle zūd, ja ik dienu plecu pie pleca jātīra zobi vienā vannas istabā…
– Nu vai zini, mums arī bez zobu tīrīšanas pietiek ko darīt.
Beranžēra paraustīja plecus.
– Tas nav iespējams. Pēc tik daudziem laulības gadiem…
“Un viņa to saka pēc visa, ko esmu uzzinājusi!” viņa nodomāja.
Mirkli svārstījusies, viņa ierunājās dobjā, piesmakušā balsī, izbrīnīdama Irisu:
– Vai esi dzirdējusi, ko Parīzē runā par tavu vīru?
– Es tam visam neticu.
– Es, starp citu, arī ne. Kaut kas traks!
Beranžēra nogrozīja galvu, it kā nespētu to atkārtot. Nogrozīja galvu, novilcinot laiku, lai draudzeni pamocītu. Nogrozīja galvu, jo viņai sagādāja baudu pilināt indi lāsi pēc lāses. Irisa viņai pretī sēdēja nekustīgi. Viņas garie pirksti ar sarkanajiem nagiem locīja baltā galdauta malu, un tas bija vienīgais, ko ar zināmām pūlēm varēja nosaukt par nepacietības pazīmi. Beranžērai gribējās, lai Irisa viņu steidzinātu, mudinātu, taču diemžēl tas nebija draudzenes stilā. Irisas lielais spēks slēpās viņas pilnīgajā vienaldzībā, kas nekad neļāva viņai piekļūt.
– Runā, ka… Gribi, pastāstīšu?
– Ja tev tas sagādā patiku.
Beranžēras acīs mirdzēja vāji slēpts prieks. Runa ir par kaut ko nopietu, Irisa nodomāja, viņa taču tā neuztrauktos par nenozīmīgu tenku. Un viņa vēl dēvēja sevi par draudzeni. Kurā gultā Filips tūlīt tiks ieguldīts? Sievietes pašas karas Filipam kaklā: viņš ir izskatīgs, gudrs, bagāts. Pēc Beranžēras domām, tās ir trīs svarīgākās īpašības. Turklāt arī garlaicīgs, Irisa klusībā piebilda, grozīdama pirkstos nazi. Taču to zina tikai sieviete, kura dzīvo kopā ar viņu. Tikai viņa dala skarbo ikdienu ar šo ideālo vīru. Cik savāda gan ir draudzība: nekādas žēlastības vai iecietības, tikai vēlme atrast jūtīgāko vietu, lai tur ietriektu nāvējošu mietu.
Viņas bija senas paziņas. Starp viņām valdīja tādu divu sieviešu nežēlīgā tuvība, kuras nespēj iztikt viena bez otras, lai arī saredz katru draudzenes trūkumu. Viņu draudzībā bija dīvaini savijusies nesaticība un maigums, viņas vēroja viena otru, gatavas nežēlīgi iekost vai sadziedēt brūci. Atkarībā no noskaņojuma. Un no briesmu apmēra. Jo, Irisa domāja, ja ar mani atgadīsies kaut kas patiešām šausmīgs, Beranžēra būs pirmā, kas sēdēs man pie gultas. Kamēr abām vēl bija asi nagi un zobi, viņas spēja saliedēt vienīgi nelaime.
– Nu tad stāstīt?
– Esmu jau sagatavojusies visļaunākajam, – Irisa uzjautrināti ironiski atteica.
– Ak, patiesībā tie ir tikai nieki…
– Klāj vaļā, citādi es aizmirsīšu, par ko mēs runājam, un man vairs nebūs interesanti.
Jo ilgāk Beranžēra vilcinājās, jo vairāk Irisa uztraucās, ka šāda nevēlēšanās runāt varētu liecināt par kaut ko patiešām nopietnu. Citādi Beranžēra būtu bez šaubīšanās visu izklāstījusi, skaļi smiedamās par tik lielām aplamībām. Bet varbūt viņa vienkārši novilcināja laiku.
– Runā, ka Filipam esot nopietns un… īpašs sakars. To man šorīt pastāstīja Agnese.
– Tā maita! Tu ar viņu vēl satiecies?
– Laiku pa laikam viņa man piezvana…
Abas sazvanījās katru rītu.
– Nu, viņa var sastāstīt visādas blēņas.
– Toties viņa vienmēr visu zina, tā nu reiz ir.
– Vai drīkstu painteresēties, ar ko tad Filips draiskojas?
– Tas nav tik vienkārši…
– Un ļoti nopietni, ja?
Beranžēras seja saviebās kā aizvainotam pekinietim.
– Nopietnāk nemaz nevar būt…
Beranžēra nodūra galvu.
– Un tāpēc tu tik labvēlīgi nolēmi mani brīdināt…
– Tu jebkurā gadījumā to uzzinātu, un, manuprāt, būs labāk, ja tu tam būsi gatava…
Irisa sakrustoja rokas uz krūtīm un gaidīja.
– Atnesiet rēķinu, – viņa pavēlēja oficiantam, kurš steidzās garām viņu galdiņam.
Viņa bija nolēmusi samaksāt, karaliski un augstsirdīgi. Viņai allaž bija ļoti paticis izsmalcinātais saltums, ar kādu Andrē Šenjē bija kāpis uz ešafota, ielocīdams lappusi grāmatā, kuru pa ceļam bija lasījis.
Samaksājusi viņa turpināja gaidīt.
Beranžēra nespēja saņemties. Tagad viņai gribējās ņemt savus vārdus atpakaļ. Viņa dusmojās, ka bija tā izrunājusies. Viņas prieks izrādījās īslaicīgs, un tagad radās aizdomas, ka nelāgās sekas nebūs tik viegli izlabot. Tomēr viņa nespēja novaldīties: viņai vajadzēja izšļākt indi. Viņai sagādāja prieku darīt citiem pāri. Dažreiz viņa centās pretoties šim ieradumam, neaprunāt, netenkot. Viņa valdījās, burtiski raudzīdamās hronometrā. Kā elpu aizturējis nirējs. Noturēties neizdevās ilgi.
– Ak, Irisa, tas ir tik nepatīkami… Man nevajadzēja… Es jūtos vainīga.
– Tev nešķiet, ka ir jau par vēlu? – Irisa salti pārtrauca, paskatīdamās pulkstenī. – Man arī ir ļoti žēl, bet, ja tu vēl vilcināsies, es vairs nevarēšu te ilgāk palikt.
– Nu labi… runā, ka viņš satiekas ar… ar…
Beranžēra izmisusi ieurbās viņā ar skatienu.
– Ar… ar…
– Beranžēra, izbeidz stostīties! Ar ko?
– Ar to jauno advokātu, viņa kolēģi… – Beranžēra beidzot izgrūda.
Irisa brīdi klusēja un tad noskatīja Beranžēru no galvas līdz kājām.
– Oriģināli, – viņa noteica, pūlēdamās runāt rāmi. – To es nebiju gaidījusi… Paldies, ka atvēri man acis.
Viņa piecēlās, paņēma somiņu, uzvilka rokās elegantos, sārtos, smalkos cimdus, lēni sakārtodama katru pirkstu, it kā tas palīdzētu savest kārtībā domas, tad atcerējās, kas viņai šos cimdus uzdāvinājis,
