tu, Žozefīne, ar savām ilūzijām esi bīstama sabiedrībai… Kā tev vispār klājas?
– Man jau no paša rīta ir tāda sajūta, it kā es mežonīgā ātrumā kaut kur kristu. Antuāns ir prom. Pareizāk sakot, es pati viņu padzinu… Pastāstīju māsai, pastāstīju meitenēm! Ak dievs! Šērlij, tā laikam bija briesmīga kļūda.
Viņa aptvēra plecus ar rokām, it kā būtu nosalusi, lai gan ārā bija karsta maija diena. Šērlija pastūma viņai krēslu un pamāja, mudinot apsēsties.
– Tu neesi pirmā sieviete, kura 21. gadsimtā tikusi pamesta. Mūsu ir tik daudz, ka ne saskaitīt! Es tev atklāšu noslēpumu: mēs ļoti labi tiekam galā. Sākumā tiešām ir grūti, taču pēc tam vienatne kļūst par nepieciešamību. Mēs izdzenam tēviņu no ligzdas, tiklīdz viņš mūs ir apaugļojis, gluži kā dzīvnieku pasaulē. Tas tiešām ir lieliski! Piemēram, es šad tad pati sev sarīkoju vakariņas sveču gaismā, tikai sev pašai…
– Es esmu tādā stāvoklī…
– Redzu jau, redzu. Nu labi, klāj vaļā… Tam jau sen vajadzēja notikt! Gerij, tev ir laiks doties uz skolu, vai tu zobus iztīrīji? To zināja visi, izņemot tevi pašu. Tas ir pat nepieklājīgi!
– To pašu man pateica arī Hortenze… Vari iedomāties? Mana četrpadsmitgadīgā meita zināja to, par ko es pat nenojautu! Citi mani droši vien uzskatīja ne vien par piekrāptu sievu, bet arī par galīgu muļķi. Bet, zini, tagad man uz to visu ir nospļauties, un iespējams būtu labāk, ja es tā arī neko neuzzinātu…
– Tu dusmojies, ka es par to sāku runāt?
Žozefīne domīgi paskatījās uz draudzenes tīro, maigo seju ar sīciņajiem vasarraibumiem uz viņas īsā, mazliet uzrautā deguna, un acīm medus krāsā, un lēni nogrozīja galvu.
– Es nespēju uz tevi dusmoties. Tu taču esi tik laba. Vislabākais cilvēks pasaulē. Bet ar to meiču Milēnu te vispār nav nekāda sakara. Ja viņš nebūtu atlaists no darba, tad par Milēnu neliktos ne zinis. Bet tagad… tas, kas ar viņu noticis – četrdesmit gadu vecumā nonākt dzīves ceļmalā – tas taču ir neciešami, necilvēcīgi!
– Rimsties, Žo. Nesāc atkal visu no jauna. Tūlīt tu vēl pateiksi, ka pati esi vainīga!
– Katram gadījumam tieši es taču viņu padzinu. Tas ir tik mokoši, Šērlij. Man vajadzēja būt pacietīgākai, saprotošākai…
– Žo, tu visu jauc. Tas, kas šodien notika, jau bija paredzams… labāk visu izbeigt, nekā vilkt garumā! Labi, saņemies… Chin up!2
Žozefīne pašūpoja galvu, nespēdama izteikt ne vārda.
– Tikai paskatieties uz šo neparasto sievieti: viņa ir gatava nomirt no bailēm tikai tāpēc, ka viņu pametis vīrs! Uz priekšu, viena tasīte kafijas, viena liela šokolādes tāfelīte, un dzīve kļūs gaišāka.
– Man gan tā neliekas, Šērlij. Man ir tik ļoti bail! Kas ar mums notiks? Es nekad neesmu dzīvojusi viena. Nekad! Man nekas neizdosies. Un meitenes? Man tagad vajadzēs viņas audzināt vienai, bez tēva palīdzības… Bet viņas mani vispār neņem galvā.
Šērlija uz mirkli sastinga, tad piegāja pie draudzenes, satvēra viņu aiz pleciem un piespieda paskatīties uz sevi.
– Džo, pasaki, kas tieši tevi biedē? Kad uznāk bailes, ir jāprot tām paskatīties sejā un nosaukt tās vārdā. Citādi bailes tevi sadragās un aizskalos kā nežēlīgs vilnis…
– Nē, tikai ne tagad! Laid mani… Es negribu par to domāt.
– Pasaki man, no kā tu baidies.
– Vai kāds te pieminēja kafiju un šokolādi?
Šērlija pasmaidīja un pagriezās pret kafijas automātu.
– Nu labi… bet tik viegli tu netiksi no manis vaļā.
– Šērlij, cik tu īsti esi gara?
– Metrs septiņdesmit deviņi, bet necenties mainīt sarunas tematu… tu gribi arabiku vai Mozambikas kafiju?
– Izvēlies pati… man vienalga.
Šērlija no paciņas iebēra kafiju koka dzirnaviņās, apsēdās uz ķebļa, iespieda dzirnaviņas starp slaidajiem augšstilbiem un sāka vienmērīgi griezt rokturi, nenolaizdama skatienu no draudzenes. Viņa apgalvoja, ka, maļot kafijas pupiņas ar rokām, var lieliski sakārtot domas.
– Šis priekšauts tev tik ļoti piestāv…
– Komplimenti tevi neglābs.
– Bet es esmu tik neglīta.
– Vai tas tevi tik ļoti biedē?
– No kurienes tev tāda ietiepība, vai no mātes?
– No dzīves… nestiep gumiju. Tu domā, ka varēsi izvairīties? Nemaini sarunas tematu.
Beidzot Žozefīne paskatījās uz Šērliju, iespieda plaukstas starp ceļgaliem un sāka runāt, ātri, juceklīgi, nesakarīgi, atkārtojot vienu un to pašu.
– Man ir bail, bail no visa, es esmu kā baiļu kamols… es gribētu nomirt tepat uz vietas, lai man vairs ne par ko nebūtu jāraizējas.
Šērlija labu brīdi raudzījās uz viņu, uzmundrinādama ar skatienu: tālāk, tālāk izsakies precīzāk.
– Man ir bail, ka man nekas neizdosies, bail beigt savu dzīvi zem tilta, bail, ka mani izdzīs no mājām, bail, ka vairs nekad nevienu nespēšu mīlēt, ka zaudēšu darbu, ka man vairs nekad neradīsies neviena laba ideja, ka es novecošu, kļūšu resna, ka nomiršu vientulībā, vairs nekad nespēšu smieties, dabūšu krūts vēzi; man bail no rītdienas…
Tālāk, tālāk, mudināja Šērlijas skatiens, bet kafijas dzirnaviņu rokturis tikmēr turpināja griezties, pārgriez augoni, pastāsti, kas tevi biedē visvairāk, kas tevi paralizē un neļauj kļūt par dižo Žoziju, brīnišķīgo, neuzvaramo, nepārspējamo visā, kas saistās ar viduslaikiem un katedrālēm, senjoriem, vasaļiem un cietokšņiem, kalpiem un tirgoņiem, dāmām un jaunkundzēm, garīdzniekiem un prelātiem, raganām un karātavām, par to pašu Žoziju, kura par viduslaikiem stāsta tik aizraujoši, ka man dažreiz pat gribas tur atgriezties… Es sajūtu tevī kādu brūci, aizvainojumu, nemieru, smagu nastu, kas tevi spiež pie zemes un neļauj virzīties uz priekšu. Es tevi novēroju jau septiņus gadus, mēs dzīvojam vienā kāpņu telpā, tu nāc pie manis iedzert kafiju un papļāpāt, kamēr vīra nav mājās…
– Aiziet, – Šērlija nomurmināja, – klāj vaļā.
– Es esmu tik neglīta, briesmīgi neglīta. Tādu kā es vairs nekad neiemīlēs neviens vīrietis. Es esmu resna, neprotu ģērbties, mani mati izskatās šausmīgi. Un drīz es sākšu novecot.
– Nu, visi reiz noveco.
– Nē, es novecošu divreiz ātrāk. Tu taču redzi, es pat necenšos kaut ko darīt, esmu pavisam palaidusies. Tas ir pilnīgi skaidrs.
Galvu augšā!
