saaukstējusies.
– Ak tā, bet es jau domāju… Par rītdienas vakaru… Vakariņas ar mūsu māti… Tu neesi aizmirsusi?
– Vai tad jau rīt?
Viņa par to jau bija pilnīgi aizmirsusi.
– Nu, mīļā, kas noticis ar tavu galvu?
Ja vien tu zinātu, Žozefīne nodomāja, ar skatienu meklēdama papīra salvetīti, lai izšņauktu degunu.
– Atgriezies mūsdienās, aizmirsti par saviem trubadūriem! Tu esi pārāk izklaidīga. Tu atnāksi ar vīru, vai arī viņš atkal ir izdomājis, kā nozust?
Žozefīne skumji pasmaidīja. To varēja saukt dažādi: nozust, izkūpēt gaisā, izgarot, nozust kā dūmi. Antuāns pamazām pārvērtās par gaistošu gāzi.
– Viņš neatnāks…
– Skaidrs, atkal vajadzēs izgudrot jaunu aizbildinājumu mūsu mātei. Tu taču zini, ka viņai nepatīk šāda izvairīšanās…
– Godīgi sakot, Irisa, man uz to ir nospļauties!
– Tava labā sirds tevi iedzīs kapā! Es jau sen būtu aizcirtusi durvis viņam deguna priekšā. Vārdu sakot, tevi jau nevar pārtaisīt, manu mazo nabadzīt.
Nu tikai sāksies žēlošana. Žozefīne nopūtās. Jau kopš bērnības viņa bija Žo, mazā muļķīte, gudriniece un neglītene, kurai patika sarežģīti teksti, gari vārdi, ilga sēdēšana bibliotēkā kopā ar tādām pašām zilzeķēm, neizskatīgām un pūtainām. Eksāmenos viņa saņēma izcilas atzīmes, taču neprata lietot acu zīmuli. Reiz, dodoties lejā pa kāpnēm, viņa izmežģīja potīti, jo ejot bija lasījusi Monteskjē “Likumu teoriju”, citreiz pabāza zem ūdens krāna ieslēgtu tosteri, jo bija aizrāvusies, klausīdamās radiopārraidi par ķiršu ziedēšanu Tokijā. Vakaros Žozefīnes istabā ilgi dega gaisma, jo viņa bija noliekusies pār saviem rakstu darbiem, bet viņas māsa tikmēr devās izklaidēties, guva panākumus un valdzināja. Irisa te – Irisa tur, nu gluži kā operā par Figaro!
Kad Žozefīne grasījās stāties klasiskās filoloģijas nodaļā, māte noprasīja, ar ko tad viņa īsti domā nodarboties. “Kur tas viss tevi novedīs, manu nabadzīt? Kādā Parīzes priekšpilsētas licejā, kur visi par tevi ņirgāsies? Un pēc tam izvaros uz atkritumu tvertnes vāka?” Žozefīne turpināja mācīties, aizstāvēja disertāciju un sāka publicēt rakstus specializētos izdevumos, un par to izpelnījās neizpratni un skepsi. “Ekonomikas progress un sabiedrības attīstība Francijā 11. un 12. gadsimtā – manu nabaga bērniņ, vai tad tas kādu interesē? Labāk uzraksti aizraujošu Ričarda Lauvassirds vai Filipa Augusta biogrāfiju, lūk, kas cilvēkiem šķiet interesants! Par to varētu uzņemt kādu filmu, varbūt pat seriālu! Tad vismaz būtu kāds labums no tavas ilgās mācīšanās, ko es esmu apmaksājusi vaiga sviedros!” Pēc tam viņa nošņācās kā sagurusi čūska par savas atvases gauso uztveri, paraustīja plecus un nopūtās: “Kā gan man vispār varēja piedzimt tāda meita?” Mātes kundze šo jautājumu sev uzdeva jau kopš brīža, kad Žozefīne spēra savu pirmo soli. Viņas vīrs Lisjēns Plisonjē parasti atbildēja: “Stārķis nebūs meklējis īstajos kāpostos.” Redzēdams, ka viņa iejaukšanās nevienam nesagādā prieku, beigu beigās viņš vienkārši apklusa. Uz visiem laikiem. 13. jūlija vakarā viņš tvēra ar roku pie krūtīm, paguva izteikt: “Vēl par agru spridzināt petardes,” un izdzisa. Žozefīnei tolaik bija divpadsmit, bet Irisai – četrpadsmit gadi. Bēres bija lieliskas, Mātes kundze – majestātiska. Viss bija pārdomāts līdz pēdējam sīkumam: uz zārka liels baltu ziedu pušķis, Mocarta bēru maršs, katram ģimenes loceklim iepriekš uzrakstītas runas. Anriete Plisonjē izvēlējās tieši tādu pašu melnu plīvuru kā Džekijai Kenedijai un lika meitenēm noskūpstīt zārku, pirms tas tiks guldīts zemē.
Arī pati Žozefīne nekādi nespēja saprast, kā deviņus mēnešus varējusi pavadīt šīs sievietes klēpī, kura sevi sauca par viņas māti.
Todien, kad Žozefīne tika pieņemta darbā Zinātnisko pētījumu centrā – no simt divdesmit trim kandidātiem izraudzīti tikai trīs! – viņa steidzās zvanīt mātei un Irisai, lai to pavēstītu, taču bija spiesta vairākas reizes to skaļi atkārtot, jo ne viena, ne otra nesaprata, par ko tā būtu jājūsmo. Zinātnisko pētījumu centrs? Kādi vēji tad viņu turp aizpūtuši?
Nācās samierināties, ka Žozefīne viņas neinteresē. Lai gan līdz šim viņa par to vēl bija šaubījusies, tad todien viss kļuva pilnīgi skaidrs. Tikai ziņa par viņas laulību ar Antuānu māti un māsu aizkustināja. Pēc apprecēšanās Žozefīne beidzot bija kļuvusi saprotamāka. Viņa vairs nebija maza, neveikla gudriniece, bet gan parasta sieviete, gluži kā citas, kura spēja iemīlēties, apaugļoties un savīt ligzdu.
Ļoti drīz Mātes kundze un Irisa atkal jutās vīlušās: Antuāns izrādījās nekam nederīgs. Pārāk taisns matu celiņš – nekāda šarma, pārāk īsas zeķes – nekāda stila, pārāk maza alga, turklāt vēl apšaubāms darbs – viņš tirgo medību bises, kāds kauns! – turklāt… turklāt sievas ģimene viņam likās tik nomācoša, ka Antuāns viņu klātbūtnē sāka pamatīgi svīst. Pie tam tik stipri, ka zem padusēm nevis parādījās tumši plankumi, bet viss krekls samirka tā, ka to varēja bezmaz izgriezt. Pārāk uzkrītošs trūkums, kas visiem lika justies ļoti neveikli. Tas ar viņu notika vienīgi sievas ģimenes klātbūtnē. Strādājot Gunman and Co, viņš nekad nesvīda. Nekad. “Tas tāpēc, ka tu gluži vienkārši esi pieradis uzturēties svaigā gaisā,” mēģināja paskaidrot Žozefīne, sniegdama viņam tīru kreklu, ko ņēma līdzi uz katru ģimenes tikšanos. “Tu nemūžam nevarētu strādāt birojā!”
Piepeši Žozefīnei kļuva ļoti žēl Antuāna, un viņa, aizmirsusi, ka bija grasījusies turēt mēli aiz zobiem, nolēma visu izstāstīt Irisai.
– Es viņu izsviedu ārā! Ak, Irisa, kas tagad notiks?
– Tu izdzini Antuānu? Nopietni?
– Es vairs nespēju izturēt. Viņš ir jauks, viņam klājās grūti, tā ir tiesa, bet… Es nevarēju noskatīties, kā viņš caurām dienām neko nedara. Iespējams, ka man pietrūka drosmes…
– Vai tiešām tikai tāpēc? Vai arī tu no manis kaut ko slēp…
Irisa sāka runāt klusāk. Viņas balsī ieskanējās līdzcietība, kā jau parasti brīžos, kad viņa gribēja izdibināt kādu māsas noslēpumu. Nespēdama noslēpt pat vissīkākās domas, Žozefīne vienmēr visu izstāstīja. Vēl ļaunāk: viņa pati atklāja māsai savus noslēpumus. Viņa domāja, ka tādējādi piesaistīs māsas uzmanību un izpelnīsies viņas mīlestību.
– Tu pat nevari iedomāties, ko nozīmē dzīvot ar vīru, kuram nav darba… Es raujos kā zirgs un vēl par to jūtos vainīga. Paklusām strādāju virtuvē brīžos, kad nav jāmizo kartupeļi vai jāberž katli.
Žozefīne paskatījās uz virtuves galdu un nodomāja, ka to vajadzētu nokopt, jo drīz no skolas pusdienās pārnāks meitenes. Viņa jau sen bija izrēķinājusi, ka maltītes mājās izmaksā lētāk nekā skolas ēdnīcā.
– Man likās, ka tu pa šo gadu jau esi pieradusi.
– Tu gan esi nejauka!
– Piedod,
