nespēja apvaldīt smaidu. Izcilais Filips Dipēns, slaista tēvs!
– Viņa skolotāja par katru kļūdu samazina atzīmi par trim punktiem!
Aleksandrs bija Filipa un Irisas Dipēnu vienīgais dēls. Desmit gadus vecs, gluži kā Zoē. Abi mūždien slēpās pagaldē un ilgi par kaut ko sprieda vai, atstājuši pieaugušos savā ziņā, nopietni un cītīgi cēla milzīgas būves no klucīšiem. Viņi sazinājās ar pašu izdomātu samirkšķināšanos un slepenām zīmēm, īstā valodā, kas ļoti kaitināja Irisu, kura pareģoja, ka dēlam tiks bojāta tīklene, bet lielās dusmās pat piedraudēja, ka viņš vispār pārvērtīsies par kretīnu. “Tavas meitas dēļ mans dēls beigās kļūs par idiotu un dabūs nervu tiku!” viņa pareģoja un nosodoši rādīja uz Zoē ar pirkstu.
– Vai meitenes jau zina?
– Pagaidām ne…
– Ā… un kā tu viņām to paziņosi?
Žozefīne klusēja, ar nagu pakasīja plastikāta galda malu, savēla no netīrumiem mazu, melnu lodīti un ar knipi aizsita to kaut kur virtuvē.
Irisa nerimās. Viņa atkal mainīja toni. Nu viņas balss skanēja maigi, tā ieskāva Žozefīni, mierināja un atslābināja, un viņai atkal uznāca raudiens.
– Es esmu kopā ar tevi, mana mīļā, tu taču zini, ka es vienmēr būšu tev līdzās un nekad tevi nepametīšu. Es mīlu tevi kā pati sevi, un tas nebūt nav maz!
Žozefīne apspieda smieklus. Irisa nu gan prata smīdināt! Kad viņa vēl nebija precējusies, abas bieži vien mēdza kārtīgi izsmieties. Taču tad Irisa pārvērtās par dāmu, apzinīgu un ļoti aizņemtu dāmu. Kā viņi ar Filipu vispār dzīvo? Viņi ne reizi nebija pārsteigti nepiespiesti uzvedamies, pārmijam maigus skatienus vai skūpstāmies. It kā vienmēr atrastos uz skatuves.
Šajā mirklī pie durvīm kāds piezvanīja, un Žozefīne pārtrauca sarunu.
– Droši vien meitenes ir klāt… Paliec sveika, un es tevi lūdzu: rītvakar nevienam ne vārda. Negribu, lai visi par mani vien runātu!
– Sapratu, līdz rītam. Un neaizmirsti: Kriks un Kroks kraukšķa vietā nokraukšķināja lielo Kruku!
Žozefīne nolika klausuli, noslaucīja rokas, atraisīja priekšautu, izvilka no matiem zīmuli, mazliet tos uzbužināja un steidzās atvērt durvis. Hortenze pirmā iebrāzās priekšnamā, nesasveicinādamās ar māti un pat nepaskatīdamās uz viņu.
– Tētis mājās? Es sacerējumā dabūju septiņpadsmit punktus! Turklāt pie tās pretīgās Rifona kundzes!
– Hortenze, lūdzu, pieklājīgāk! Viņa ir tava franču valodas skolotāja.
– Kā tad, īsta govs.
Pusaudze nesteidzās noskūpstīt māti vai paķert kumosiņu maizes. Viņa nenometa zemē ne skolas somu, ne mēteli, bet gan nolika pirmo un pakarināja otru tik izsmalcināti kā debitante, kura garderobē atstāj savu garo manto.
– Tu nemaz negribi iedot mammai buču? – Žozefīne noprasīja un aizkaitināta saklausīja savā balsī pazemību.
Hortenze pavērsa pret māti maigu, samtainu vaigu un tūlīt pat sapurināja biezo, kastaņbrūno matu krēpes.
– Kāda tveice! Kā tropos, būtu teicis tētis.
– Mīļā, noskūpsti mani kā pieklājas, – Žozefīne lūdza, zaudējusi visu lepnumu.
– Māt, tu taču zini, ka man nepatīk, ja tu man tā uzbāzies.
Viņa ar lūpām viegli pieskārās mātes vaigam un nekavējoties painteresējās:
– Kas šodien būs pusdienās?
Viņa piegāja pie plīts un pacēla katla vāku, lai tajā ielūkotos. Četrpadsmit gadu vecumā viņai jau piemita sievietes izturēšanās un valdzinājums. Viņa ģērbās visai vienkārši, taču uzlocījusi blūzes piedurknes, aizpogājusi apkaklīti, piespraudusi brošu un savilkusi ap vidukli platu jostu, viņa pat skolas formā prata izskatīties kā no modes žurnāla. Matu vara krāsas atspīdums izcēla balto ādu, bet lielajās, zaļajās acīs vīdēja viegls uzjautrinājums un nicinājums, kas lika visiem ievērot zināmu distanci. Ja vajadzētu radīt kādu vārdu, kas būtu piemērots tieši Hortenzei, tad tas būtu “distance”. “No kurienes viņā tāda vienaldzība?” Žozefīne sev vaicāja, noraudzīdamās uz meitu. “Katrā ziņā ne no manis. Es līdzās savai meitai izskatos pēc īstas vientieses!”
Šķiet, ka viņa ir norobežojusies aiz dzeloņstieples, viņa nodomāja, skūpstīdama meitu. Tad nekavējoties norāja sevi par šādu domu, noskūpstīja Hortenzi vēlreiz, liekot aizkaitinātajai pusaudzei izrauties.
– Cepti kartupeļi ar olu…
Hortenze saviebās.
– Tas nu gan nav diētisks ēdiens, māt. Vai tad uz restēm ceptas gaļas mums nav?
– Nē, es… Mīļā, es nebiju aizgājusi pēc…
– Skaidrs. Mums nav naudas, bet gaļa ir dārga!
– Saproti, man…
Žozefīne nepaguva pabeigt teikumu, jo virtuvē iebrāzās otra meita un gandrīz nogāza viņu no kājām.
– Mammīt! Mīļo mammīt! Es kāpnēs satiku Maksu Bartijē, un viņš mani uzaicināja pie sevis skatīties “Pīteru Penu”! Viņam ir DVD… To viņam uzdāvināja tēvs! Drīkst, es aiziešu, šovakar pēc skolas. Man uz rītdienu nekas nav uzdots. Tu man atļausi, mammīt, atļausi?
Zoē raudzījās augšup uz viņu ar tādu paļāvību un mīlestību, ka Žozefīne nespēja noturēties, piespieda viņu sev klāt un atteica:
– Protams, protams, mana mīļā, mana skaistulīte, mazulīte mana…
– Makss Bartijē? – Hortenze iesvilpās. – Tu ļausi viņai iet pie Maksa? Viņš ir manā vecumā, bet mācās Zoē klasē! Viņš nemitīgi tiek atstāts uz otru gadu un beigās paliks par miesnieka vai santehniķa mācekli.
– Strādāt par miesnieku vai santehniķi nav nekas apkaunojošs, – Žozefīne iebilda. – Varbūt viņam nepadodas mācības…
– Es nevēlos, lai viņš mums uzmācas. Par to vēl kāds uzzinās skolā! Viņam ir slikta slava, jo viņš nēsā pārāk platas bikses un siksnas ar kniedēm, un viņam ir pārāk gari mati.
– Ā, nobijies gan, nobijies! – Zoē sašuta. – Un vispār viņš uzaicināja mani, nevis tevi! Atļauj man iet, mammu, nu, atļauj! Man vienalga, ka viņš būs santehniķis! Toties Makss Bartijē ir tik skaists! Kas mums pusdienās? Es mirstu badā.
– Cepti kartupeļi ar olu.
– Mmm! Drīkst, es pārduršu dzeltenumus, mammīt? Drīkst, es tos saspaidīšu ar dakšiņu un pārliešu ar kečupu?
Hortenze
