kājas.
– Kā tu to zini? – Žozefīne noprasīja Hortenzei.
– Par ko tu runā? – Par to… sievieti.
– Nu, mammu! Visa iela par viņu zina! Man pat bija neērti tavā vietā! Nesaprotu, kā tu vispār varēji neko nezināt…
– Es zināju, taču izlikos neredzam…
Tā nebija taisnība. Žozefīne visu uzzināja tikai iepriekšējā dienā no savas kaimiņienes Šērlijas, kura bija izteikusies gluži tāpat kā viņas meita: “Žozefīne, atver taču acis, velns parāvis! Tevi krāpj, bet tu neko nemani. Atjēdzies! Pat pārdevēja maiznīcā cenšas apspiest smieklus, kad dod tev bageti!”
– Bet kas tev pateica? – Žozefīne nerimās.
Hortenzes skatiens bija iznīcinošs. Ledaini salts un nicinājuma pilns. Tā zinoša sieviete skatās uz nezinošu, kurtizāne uz mazu muļķīti.
– Manu nabaga mammīt, atjēdzies taču vienreiz! Paskaties, kas tev mugurā! Kādi tev mati? Tu esi galīgi nolaidusies. Kāds tur brīnums, ka viņš aizgājis pie citas! Tev jau sen vajadzēja izlīst no saviem viduslaikiem un atgriezties mūsu laikmetā.
Tāds pats tonis, tāds pats izsmejošs nicinājums, tādi paši secinājumi kā tēvam. Žozefīne aizvēra acis, ar plaukstām aizspieda ausis un iekliedzās:
– Hortenze! Es tev aizliedzu runāt ar mani tādā tonī… Ja mums pēdējā laikā vispār ir ko ēst, tad par to var pateikties man un manam divpadsmitajam gadsimtam! Vai nu tas tev patīk, vai ne! Un es tev aizliedzu tā skatīties uz mani. Es esmu tava māte, tu to nekad nedrīksti aizmirst, tava māte! Un tev… Tu nedrīksti… Tev mani jāciena.
Viņa izskatījās smieklīga un nožēlojama. Kaklu aizžņaudza jaunas bailes: viņa nemūžam nespēs uzaudzināt savas meitas, viņa tām nav nekāda autoritāte, viņa ir bezcerīgi novecojusi.
Atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka Hortenze raugās uz viņu ar ziņkāri, it kā pirmo reizi redzētu, un tas, kas slēpās šo izbrīnīto acu dzīlēs, radīja vēl neomulīgāku sajūtu. Viņa ārkārtīgi nožēloja, ka nebija savaldījusies. “Es vienmēr visu sajaucu,” viņa sev sacīja, “man taču vajadzētu kļūt viņām par piemēru, viņām taču vairs nav neviena, kam līdzināties.”
– Piedod, mīļā.
– Nekas, mammu, būs jau labi. Tu esi nogurusi, tie ir nervi. Ej atgulies, tev kļūs labāk…
– Paldies, mīļā, paldies… Iešu paskatīties, ko dara Zoē.
Kad pusdienlaiks bija beidzies, meitas devās atpakaļ uz skolu, bet Žozefīne pieklauvēja pie savas kaimiņienes Šērlijas durvīm. Viņa vairs nespēja ilgāk paciest vientulību.
Durvis atvēra Gerijs, Šērlijas dēls. Viņš bija gadu vecāks nekā Hortenze, taču abi mācījās vienā klasē. Hortenze atteicās kopā ar Geriju nākt mājās no skolas, aizbildinādamās, ka viņš esot nevīža. Ja viņai gadījās nokavēt mācības slimības vai citu iemeslu dēļ, Hortenze labāk izvēlējās nemācīties, nekā apvaicāties viņam, kas bijis uzdots.
– Kāpēc tu neesi skolā? Hortenze jau aizgāja.
– Mums ir atšķirīgi izvēles priekšmeti, man pirmdienās jāiet uz pustrijiem… Gribi redzēt manu jaunāko izgudrojumu? Skaties.
Viņš sāka griezt divus higiēniskos tamponus tā, ka to aukliņas nesapinās. Savādi: ikreiz, kad abi tamponi tuvojās viens otram un baltajām aukliņām vajadzēja savīties, viens no tiem apstājās, pēc tam sāka šūpoties un griezties ap savu asi, vispirms metot mazus lokus, tad aizvien lielākus, bet pats Gerijs tikmēr nepakustināja ne pirkstu. Žozefīne pārsteigta skatījās uz viņu.
– Esmu izgudrojis ekoloģiski tīru mūžīgo dzinēju.
– Izskatās pēc spēles, – Žozefīne atbildēja, lai kaut ko pateiktu. – Vai tava mamma ir mājās?
– Virtuvē. Kaut ko kārto…
– Vai tad tu viņai nepalīdzi?
– Viņa negrib, viņai labāk patīk, ja es kaut ko izgudroju.
– Tad lai tev veicas, Gerij!
– Tu nemaz nepajautāji, kā man tas izdodas!
Puisis izskatījās vīlies un vicināja abus tamponus kā tādas jautājuma zīmes.
– Tas nu gan nebija labi!
Šērlija rosījās pa virtuvi. Apsējusi garu priekšautu, viņa novāca no galda šķīvjus, sameta ēdiena paliekas atkritumu spainī, salika traukus izlietnē, bet lielajos čuguna kastroļos uz plīts jau kaut kas burbuļoja – spriežot pēc burvīgās smaržas, tas bija trusis sinepju mērcē un dārzeņu zupa. Šērlija atzina tikai dabiskus un svaigus produktus. Viņa nelietoja neko konservētu, neko saldētu, uzmanīgi lasīja jogurtu etiķetes un reizi nedēļā atļāva Gerijam apēst kaut ko ķīmisku, lai, kā pati apgalvoja, viņam izveidotos imunitāte pret mūsdienu uztura briesmām. Viņa mazgāja veļu ar rokām, izmantodama Marseļas ziepes, žāvēja to, izklājusi uz lieliem dvieļiem, gandrīz nekad neskatījās televizoru, ik dienu pēcpusdienā klausījās BBC, pēc viņas domām, vienīgo prātīgo radiostaciju. Šērlija bija liela auguma gaišmate ar platiem pleciem, bieziem, īsi apgrieztiem matiem, lielām, zeltainām acīm un viegli iedegušu, kā bērnam maigu ādu. No aizmugures viņa reizēm tika noturēta par vīrieti un pagrūsta, bet, ieraugot seju, viņa tika bijīgi palaista garām. “Es esmu pa pusei puisis, pa pusei liktenīga sieviete,” viņa smīkņāja. “Es varu metro vagonā ar dūres sitienu notriekt zemē kādu nekauņu un pēc tam savu uzbrucēju atdzīvināt, paplivinot skropstas!” Šērlijai bija melnā josta džiu–džitsu.
Viņa apgalvoja, ka ir dzimusi Skotijā, atbraukusi uz Franciju mācīties par viesnīcnieci un tā arī palikusi šeit. Ak, šis franču šarms! Viņa pelnīja iztiku ar mūzikas stundām Kurbevuā konservatorijā, mācīja angļu valodu jauniem, godkārīgiem menedžeriem, cepa gardus pīrāgus, kurus par piecpadsmit eiro gabalā pārdeva kādam restorāniņam Neijī, kurš pasūtīja desmit pīrāgus nedēļā. Dažreiz arī vairāk. Šērlijai sīpoli vienmēr izdevās zeltaini, mīkla labi uzrūga, šokolāde bija maiga, karameles – caurspīdīgas, dārzeņi – sulīgi, bet cālis – tik gards kā nevienam citam. Viņa viena pati audzināja savu dēlu Geriju, nekad neko nestāstīja par dēla tēvu, bet, izdzirdējusi kādu mājienu, klusi nopurpināja kaut ko neglaimojošu par vīriešiem kā tādiem un konkrēti arī par šo.
– Vai tu zini, ar ko spēlējas tavs dēls, Šērlij?
– Nē.
– Ar diviem tamponiem!
– Ak tā… Cerams, ka viņš tos vismaz nebāž mutē?
– Nē.
– Lieliski! Viņš vismaz neapjuks pirmajā reizē, kad kāda meiča viņam tos pabāzīs zem deguna.
– Šērlij!
– Žozefīne, par ko tu tā uztraucies? Viņam
