viņa palika sēžam nekustīgi. Neko nedomāja. Neko nejuta. Viņa pūlējās saprast, kas norisinās viņas prātā, ko īsti pārdzīvo. Apmēram pēc desmit minūtēm viņa pārsteigta sajuta, ka deguns raustās, lūpas dreb, bet lielo, zilo acu kaktiņos parādījušās divas milzīgas asaras. Viņa tās noslaucīja, izšņauca degunu un iedarbināja motoru.
Marsels Grobzs pastiepa roku pāri gultai, lai pievilktu sev klāt mīļākās augumu, taču viņa sparīgi atvairījās un lepni uzgrieza muguru.
– Izbeidz, Kūciņ, nedusmojies. Tu taču zini, ka man tas nepatīk.
– Es ar tevi runāju par ārkārtīgi svarīgu lietu, bet tu nemaz neklausies.
– Nu labi, labi, stāsti… Apsolu, ka klausīšos.
Žozianna Lambēra atmaiga un pievirzījās tuvāk mīļākajam ar visu savu majestātisko, mēļās un sārtās mežģīnēs ietērpto ķermeni. Viņa lielais vēders bija nokāries pāri gūžām, pliko galvvidu ieskāva rudas cirtas, bet uz platajām krūtīm auga gaiši matiņi. Marsels vairs nebija nekāds jauneklis, tikai viņa zilās acis vēl aizvien bija spožas, viltīgas, griezīgas, un lika viņam izskatīties ievērojami jaunākam. “Tu skaties kā divdesmit gadus vecs,” Žozianna pēc mīlēšanās dungoja viņam pie auss.
– Pavirzies, man vairs nav vietas. Tu gan esi apvēlies, skat, cik resns, – viņa noteica un ieknieba viņam sānos.
– Tas viss tikai pašreizējo biznesa pusdienu dēļ. Tagad nav viegli. Ir jāpārliecina, bet, lai pārliecinātu, vajag iemidzināt otra modrību, uzkost un iedzert, uzkost un iedzert!
– Labi! Es tev kaut ko iedošu, bet tu mani beidzot uzklausīsi.
– Lai nu paliek, Kūciņ. Nu… es klausos. Stāsti!
– Nu tad tā…
Viņa ļāva palagam noslīdēt, atklājot savas smagās, baltās krūtis ar smalko, violeto vēnu rakstiem, un Marsels tikai ar pūlēm atrāva skatienu no šīm divām puslodēm, ko vēl pavisam nesen bija tik kāri skūpstījis.
– Vajag iesaistīt Šavālu, uzticēt viņam kādu atbildīgu un svarīgu amatu.
– Bruno Šavālu?
– Jā.
– Un kāpēc? Vai tu esi viņa mīļākā?
Žozianna Lambēra izplūda dobjos, piesmakušos smieklos, kas Marselu padarīja vai traku, un viņas zods nozuda trīs ādas krokās uz kakla, kas drebēja kā želeja.
– Mmmm, kā man patīk tavs kakls… – Marsels Grobzs norūca un iespieda degunu ādas krokās uz savas mīļākās kakla. – Vai zini, ko vampīrs saka sievietei, kad grib izsūkt asinis viņai no kakla?
– Nav ne jausmas, – attrauca Žozianna, kura par katru cenu gribēja pabeigt savu sakāmo un necieta, ka atkal tiek pārtraukta.
– Man vislabāk patīk padzerties tāpat no kakliņa.
– No kakliņa?
– Tāpat no kakliņa.
– Ak, cik smieklīgi! Ļoti, ļoti smieklīgi! Vai vienreiz esam tikuši galā ar vārdu spēlēm un neķītriem stāstiņiem? Vai tagad varu runāt?
Marsels Grobzs izlikās vainīgs.
– Es tā vairs nedarīšu, Kūciņ.
– Nu, kā jau es tev teicu…
Kad mīļākais vēlreiz mēģināja iebāzt roku starp daudzajām Žoziannas krāšņā auguma krokām, viņa sadusmojās:
– Marsel, ja tu vēlreiz tā izdarīsi, es pieteikšu streiku. Es tev aizliegšu man pieskarties četrdesmit dienas un četrdesmit naktis! Un šoreiz savu solījumu noteikti turēšu.
Pagājušajā reizē, lai izbeigtu streiku, Marsels bija spiests viņai uzdāvināt kaklarotu no audzētām Dienvidjūras pērlēm ar apaļu sprādzīti no platīna ar briljantu apdari. “Ar sertifikātu,” Žozianna pieprasīja, “tikai tādā gadījumā es padošos un atļaušu tev pieskarties man ar savām resnajām ķepām!”
Marsels Grobzs bija kā traks pēc Žoziannas Lambēras auguma.
Marsels Grobzs bija kā traks pēc Žoziānas Lambēras smadzenēm.
Marsels Grobzs bija kā traks pēc Žoziānas Lambēras zemnieciski lietišķā prāta.
Viņš bija spiests klausīties.
– Šavālu vajag paaugstināt amatā, lai viņš neaizietu pie konkurentiem.
– Man nav gandrīz neviena konkurenta, esmu viņus visus apēdis!
– Tu maldies, Marsel. Tu esi viņus apēdis, piekrītu, bet kādā jaukā dienā viņi var atjēgties un aprīt tevi pašu. It īpaši tad, ja Šavāls viņiem nedaudz palīdzēs… Nē, nopietni! Klausies, ko es saku!
Viņa izslējās, aizsegusi krūtis ar sārtu palagu, sarauca uzacis un kļuva nopietna. Darot kaut ko tādu, kas Žoziannai sagādāja prieku, viņa vienmēr izskatījās nopietna. Šī sieviete neprata izlikties.
– Pavisam vienkārši: Šavāls ir gan izcils grāmatvedis, gan lielisks pārdevējs. Man negribētos kādu dienu starp taviem ienaidniekiem ieraudzīt kādu, kam piemīt gan pārdevēja izveicība, gan grāmatveža precizitāte. Pirmais pelna naudu, strādājot ar klientiem, bet otrs visu padara maksimāli rentablu. Parasti cilvēkiem piemīt tikai viens no abiem šiem talantiem…
Marsels Grobzs atbalstījās uz elkoņa, uzmanīgi klausīdamies savā mīļākajā.
– Komersanti prot pārdot, taču ne vienmēr pārzina finansiālas nianses: apmaksas veidu, termiņus, piegādes izdevumus, norunātās atlaides. Tu pats labi zini, ka bez manis dažreiz netiec galā…
– Tu ļoti labi zini, ka es bez tevis vairs dzīvot nevaru, Kūciņ.
– Tu tā tikai saki. Es labāk gribētu redzēt kādu taustāmāku pierādījumu.
– Tas viss tikai tāpēc, ka esmu nekur nederīgs grāmatvedis.
Žozianna pasmaidīja, liekot noprast, ka šoreiz viņam tik viegli neizdosies izvairīties, un turpināja runāt.
– Patiesībā visas šīs finansiālās nianses ir ļoti svarīgas, jo tieši no tām ir atkarīgs, ko tu beigās dabūsi – trīs vai divu ciparu skaitli, vai arī tikai nulli!
Marsels Grobzs iekārtojās ērtāk. Viņa krūtis bija kailas, galva atbalstīta pret gultas galvgaļa vara stieņiem. Viņš vērīgi klausījās savas mīļākās vārdos.
– Tātad tu gribi teikt, Kūciņ, ka, pirms vēl Šavāls pats to visu nav sapratis, pirms viņš nav vērsies pret mani un kļuvis bīstams…
– Mums viņš jāpaaugstina amatā! – Un par ko tad mēs viņu iecelsim?
– Par uzņēmuma
