Filips, viņa atkārtoja, izstiepusi garo, zeltaini iedegušo kāju un šķindinādama ledus gabaliņus glāzē ar viskiju un minerālūdeni. Kāpēc lai es viņu pamestu?
Lai iesaistītos šajā idiotiskajā skrējienā? Kļūtu līdzīga nabadzītei Beranžērai, kura pēc mīlēšanās žāvājas? Par to nevar būt ne runas! Nekādas raudāšanas un zobu griešanas. “Kur palikuši vīrieši?” kliedz sieviešu bars. “Vīriešu vairs nav. Nav neviena, kurā iemīlēties.”
Irisa viņu sūdzības zināja no galvas.
Kad vīrieši ir skaisti, vīrišķīgi un neuzticīgi… sievietes raud!
Kad vīrieši ir tukši, godkāri, nenozīmīgi… sievietes raud!
Kad vīrieši ir stulbi, uzmācīgi, neglīti… tad raud viņi paši!
Bet sievietes raud no bailēm, ka vajadzēs raudāt vienatnē…
Un tomēr viņas vienmēr meklē, vienmēr gaida. Mūsdienās sievietes pašas izseko vīriešus, medī tos ar taurēm un kliedzieniem, šīs riestojošās sievietes. Ne jau vīrieši! Viņas ir tās, kuras vēršas iepazīšanās aģentūrās vai rakņājas internetā. Tīrais ārprāts. Es neticu internetam, es ticu dzīvei, es ticu kaislei, ko atmodina dzīve, un, ja kāds neizjūt vēlmi, tad nav to pelnījis.
Agrāk Irisa ļoti mīlēja dzīvi. Pirms apprecēšanās ar Filipu Dipēnu viņa mīlēja dzīvi līdz neprātam.
Un šajā pagājušajā dzīvē bija kaisle, “noslēpumains spēks, kas ir visu vēlmju pamatā”. Cik ļoti viņai patika šie Alfrēda de Misē vārdi! Kaisle, no kuras āda sāk svilt un alkst pēc otra, nepazīstama cilvēka ādas pieskāriena. Tuvība rodas pirms iepazīšanās. Un vairs nav iespējams iztikt bez otra skatiena, bez viņa smaida, rokām, lūpām. Un tu apjūc. Zaudē prātu. Esi gatava skriet viņam līdzi uz pasaules malu, bet prāts čukst: “Ko tu par viņu vispār zini? Neko, itin neko, vēl vakar tu nemaz nezināji, kā viņu sauc. Cik jaukas lamatas daba ir izdomājusi cilvēkam, kurš uzskata sevi par tik stipru! Ķermenim ir nospļauties par smadzenēm! Iekāre ieplūst neironos un iekustina tos. Un tavas rokas un kājas jau ir saistītas, tu vairs neesi brīva. Vismaz ne gultā…
Šajā pēdējā primitīvās dzīves balstā…
Nekādas dzimumu vienlīdzības nav. Kad plosās pirmatnējas kaislības, par vienlīdzību vispār nevar būt ne runas. Mātīte zvēra ādā virs tēviņa zvēra ādā. Kā tur nesen teica Žozefīne? Viņa stāstīja par laulību moto 12. gadsimtā, un es pat nodrebēju. Kā jau allaž, es klausījos pavirši, un negaidot šie vārdi nāca kā belziens pakrūtē.
Gabors, Gabors…
Viņa milzīgais augums, garās kājas, piesmakusī, straujā angļu runa. Iris, please, listen to me… Iris, I love you, and it’s not for fun, it’s for real, for real, Iris...3
Ak, kā viņš izrunāja vārdu “Irisa”. Tas skanēja kā Iriša…
Viņš tik neparasti vēla burtu “r”, ka Irisai gribējās tieši tāpat velties kopā ar viņu.
“Kopā ar viņu un zem viņa.” Tāda bija 12. gadsimta laulības devīze.
Kopā ar Gaboru un zem viņa…
Gabors jutās izbrīnīts, kad es pretojos, kad vēlējos saglabāt visus brīvas sievietes trumpjus, viņš smējās skaļi un nevaldāmi: “Tu gribi izslēgt no mūsu attiecībām spēku? Varu? Padevību? Tieši to, kas starp mums izšķiļ dzirksteli? Nabaga muļķīte, paskaties, kas ir tās amerikāņu feministes: viņas ir vientuļas. Vientuļas! Un tas, Irisa, sievietei ir visļaunākais…”
Irisai gribējās zināt, kas ar šo vīrieti noticis. Dažreiz viņa redzēja sapnī, ka Gabors zvana pie durvīm, ienāk, viņa metas tam ap kaklu. Viņa atsakās no visa: no kašmira šallēm, gravīrām, zīmējumiem, gleznām. Viņa aizbrauc kopā ar Gaboru un ceļo kopā ar viņu.
Bet tagad… viņas sapni ir nomākuši divi mazi, vienādi cipariņi. Divi sarkani krabīši, kuri ar spīlēm aizspiež ciet viņas fantāzijas vārtus: 44. Viņai ir četrdesmit četri gadi.
Sapnis ir sadragāts. Par vēlu, ķiķina krabīši un draudīgi cilā spīles. Par vēlu, Irisa nodomāja. Viņa ir precējusies un tāda arī paliks!
Tieši tāds arī ir viņas nodoms.
Bet aizmuguri sev nodrošināt tomēr vajadzētu. Gadījumam, ja nu viņas kaisles pārņemtais vīrs aizbēgtu ar jaunekli melnā uzvalkā! To viņai vēl vajadzēja pārdomāt.
Un būt gatavai uz visu.
Viņa vēlreiz pielika pie lūpām Karmenas atnesto glāzi un nopūtās. Kopš šī vakara vajadzēs sākt izlikties…
Žozefīne atviegloti secināja, ka viņai tomēr nevajadzēs braukt vakariņās pie māsas ar autobusu, divreiz pārsēžoties: Antuāns viņai bija atstājis automašīnu. Sēdēt pie stūres šķita dīvaini un neierasti. Viņa nezināja kodu, kas jānospiež, lai izbrauktu no garāžas. Viņa to nekad nebija izmantojusi un nu sāka meklēt somiņā piezīmju grāmatiņu.
– Divi, pieci, viens, trīs, – pateica priekšā Hortenze, kura sēdēja viņai līdzās.
– Paldies, mīļā…
Iepriekšējā vakarā bija piezvanījis Antuāns; viņš gribēja runāt ar meitām. Vispirms ar Zoē, tad ar Hortenzi. Atdevusi klausuli māsai, Zoē iegāja istabā pie mātes, kura gulēja gultā un lasīja, tad piespiedās viņai klāt, sūkādama īkšķi un pabāzusi zem zoda Nestoru, savu rotaļu lācīti. Abas labu brīdi klusēja un tad Zoē nopūtās: “Es dzīvē tik daudz ko nespēju saprast, tas ir vēl grūtāk nekā skolā..” Žozefīne jau grasījās meitai pateikt, ka arī pati vairs neko nesaprot no dzīves. Tomēr savaldījās.
– Mammu, pastāsti man par Manu Karalieni, – Zoē pieprasīja, cieši piespiezdamās viņai klāt. – Tu jau zini, par to, kura nekad nejuta ne aukstumu, ne izsalkumu, ne bailes, par to, kura aizstāvēja savu karaļvalsti no karapulkiem un bija prinču un princešu māte. Un vēl pastāsti, kā viņa apprecējās ar diviem karaļiem un valdīja pār divām karaļvalstīm uzreiz…
Vairāk par visu Zoē patika stāsts par Akvitānijas Eleonoru.
– Vai man jāsāk no paša sākuma? – Žozefīne vaicāja.
– Pastāsti par viņas pirmo laulību, – Zoē palūdza, joprojām turēdama īkšķi mutē, – pastāsti man par to dienu, kad viņa piecpadsmit gadu vecumā apprecējās ar Luiju VII, Francijas labo karali. Stāsti no paša sākuma, par vannu ar timiānu un rozmarīnu, tu jau zini, par to koka toveri, kurā viņas kalpone ar lieliem spaiņiem sanesa karstu ūdeni, kur viņai mazgāties. Un par to, kā viņa uzzieda sev uz sejas kviešu miltu putriņu, lai ādas krāsa būtu laba un pazustu pūtītes… Un par svaigo zāli, ar kuru noklāja grīdu ap toveri, lai nesamērcētu parketu! Stāsti, mammu, stāsti!
Žozefīne sāka runāt, un vārdu maģija nolaidās pār telpu kā Ziemasssvētku pasakā:
– Todien Bordo pilsētā
Irisa, lūdzu, uzklausi mani… Irisa, es tevi mīlu, un tas nav nekāds joks, tas ir pa īstam, pa īstam, Irisa…
