vienkārši pateica: “Turpmāk varat ar viņiem tikties, ja vēlaties, bet bez manis. Nedomāju, ka man vajag uzturēt šīs attiecības…”
Tieši viņa Marselu iesauca par Šefu. Vārds “Marsels” viņai šķita prasts. Kopš tā laika visi viņu dēvēja tikai par Šefu. Tikai ne Žozianna.
Sievai viņš bija Šefs. Šefs, kurš paraksta čekus. Šefs, kuru saviesīgos pasākumos nosēdina pašā tālākajā galda galā. Šefs, kuru var pārtraukt, kad viņš runā. Šefs, kurš guļ viens pats atsevišķā, mazā istabiņā, šaurā gultā, milzīgā dzīvokļa pašā stūrī.
Bet viņu taču brīdināja. “Gan tu viņas dēļ vēl raudāsi,” apgalvoja Renē, Marsela veikalu pārvaldnieks un viņa draugs, ar kuru abi pēc darba labprāt iedzēra pa glāzītei. “Varu derēt, ka viņa tevi nelaiž sev klāt!” Marsels bija spiests atzīt, ka Renē ir taisnība. “Viņa nemaz tik ļoti nepriecājas mani redzēt. Un, lai viņa kādreiz būtu ar mieru noliekties man pie pavēderes, kur nu! Tad viņu vajag stingri satvert un vēl spiest aiz pakauša. Apguļas un guļ kā baļķis. Neliekas ne zinis par to, ka man stāv. Nevar būt ne runas par to, ka viņa to varētu paglāstīt vai pasūkāt. Tēlo nevainīgu jaunavu.” “Nu tad pamet viņu,” Renē pamācīja. Tomēr Šefs svārstījās: Anrietei bija stāvoklis sabiedrībā. “Kad es kopā ar viņu aizeju vakariņās, uz mani skatās pavisam citādi… Es tev zvēru, bez viņas es nebūtu ticis pie daža laba līguma!” “Es tavā vietā nolīgtu kādu profesionāli. Izsmalcinātu padauzu, tādas var dabūt. Tādu, kas tev noderētu gan pie galda, gan gultā. Un viņa tev izmaksās lētāk par likumīgo sievu!”
Marsels Grobzs smējās, sizdams sev pa augšstilbiem.
Un tomēr viņš nešķīrās no Anrietes. Beigās pat iecēla viņu par padomes priekšsēdētāju. Nekas cits neatlika, jo citādi viņa būtu apvainojusies. Un tādos brīžos viņa kļuva ne vien riebīga, bet pat pretīga. Viņš piekāpās. Laulību līgumā bija noteikta mantas šķirtība, un Marsels tajā izdarīja labojumu par dāvinājumu Anrietei. Pēc viņa nāves Anriete dabūs visu. Viņam vairs nebija kur sprukt. Jo sliktāk Anriete pret viņu izturējās, jo vairāk Marsels viņai pieķērās. Dažreiz viņam ienāca prātā, ka bērnībā saņemtās pļaukas bija viņam iemācījušas, ka mīlestība nav domāta viņam. Tas bija gluži labs izskaidrojums.
Un tad pēkšņi uzradās Žozianna. Viņa dzīvē parādījās mīlestība. Taču tagad, sešdesmit četru gadu vecumā, jau bija par vēlu sākt visu no sākuma. Laulības šķiršanas gadījumā Anriete pievāks pusi viņa īpašuma.
– Bet par to nevar būt ne runas, – viņš skaļi iebilda.
– Kāpēc, Marsel? Ar viņu var noslēgt izdevīgu līgumu, lai viņš viens pats nevar pieņemt nozīmīgus lēmumus, vai arī tikai tādus niekus, un tad viņš vairs negrasīsies aizlaisties…
– Nu tad tikai niekus.
– Skaidrs.
– Velns, cik karsti! Man pauti pielipuši kā ledene pie papīra. Tu varētu man atnest kādu glāzīti aukstas limonādes…
Viņa izkāpa no gultas, nošvīkstinādama saņurcītās mežģīnes un nodrebinādama ciskas. Pēdējā laikā viņa bija vēl vairāk pieņēmusies svarā. Marsels par to tikai pasmaidīja. Viņam ļoti patika tuklas sievietes.
Paņēmis no naktsgaldiņa cigāru, viņš to apgrieza, paveltnēja pirkstos, paostīja un aizsmēķēja. Uzlika plaukstu uz sava plikā pakauša. Savilka viltīga pircēja seju. Šavālam nevarēja uzticēties. Viņam nedrīkstēja uzticēt pārāk daudz varas un ietekmes uzņēmumā. Un jāpārbauda, kas viņam tur īsti ir ar Kūciņu… Velns parāvis! Trīsdesmit astoņu gadu vecumā viņai noteikti gribas svaigāku miesu. Un labu vietu pirmajā rindā. Te viņa vienmēr ir paslēpusies, atstumta Zobu Irbuļa dēļ, tā taču nav nekāda dzīve, nabaga Žozianna!
– Es šodien nevaru palikt līdz vakaram, Kūciņ. Pie Zobu Irbuļa meitas tiek rīkots mielasts.
– Pie kārnās vai pie apaļās?
– Pie kārnās… Apaļā arī atnāks. Ar abām meitām. Tā viena ir tik apsviedīga, ka tu pat nevari iedomāties. Kā viņa uz mani skatās! Es tev saku, tā draiskule redz man cauri. Man viņa ļoti patīk, īsta klase, un vēl…
– Tu ar to savu klasi esi man jau apriebies, Marsel. Bez tavas naudas tās maitas jau sen būtu nosprāgušas badā. Un tad jau viņām vajadzēs darīt tāpat kā visām pārējām, vai nu kļūt par apkopējām, vai par padauzām!
Marsels nolēma labāk nestrīdēties ar Žoziannu un papliķēja viņai pa muguru.
– Nu, nekas, – viņa noteica. – Man vēl jāpārskata daži dokumenti, bet vakarā kopā ar Poleti aiziešu uz kādu filmu. Tev taisnība, karstums ir drausmīgs! Pat apakšveļā nevar izturēt.
Viņa pasniedza Marselam glāzi ar ledaini aukstu limonādi, viņš vienā rāvienā to iztukšoja, skaļi atraugājās un izplūda smieklos.
– Ak, ja Anriete mani tagad redzētu! Viņa aiz dusmām pārsprāgtu.
– Paklau, nerunā ar mani par viņu, citādi es tevi vispār vairs sev klāt nelaidīšu.
– Izbeidz, saldumiņ, nedusmojies… Tu taču labi zini, ka es viņai vairs nepieskaros.
– Tā tikai vēl trūka! Lai tu ar to draņķi vēl liktos gultā!
No sašutuma Žoziannai aptrūkās vārdu un elpas.
– Ar to smerdeli, ar to padauzu!
Žozianna zināja, ka Marselam patīk, ja viņa lamā Zobu Irbuli. Bija tik uzbudinoši klausīties, kā viņa ber apvainojumus, kā skaitīdama rožukroni. Marsels sagrozījās gultā, bet viņa tikmēr turpināja savā zemajā, piesmakušajā balsī:
– Tā iedomīgā govs ar izkaltušo pakaļu, tā hercogiene, tik zaļa kā cidonija, viņa droši vien aizspiež sev degunu, kad iet uz poda, vai ne? Varbūt tai svētulei starp kājām vispār nav cauruma? Varbūt viņa jāuzsprauž uz mieta līdz pašiem zobiem, tā, lai viņai visas plombas izbirst?
Tas nu gan bija kaut kas jauns! Caur Marsela krustiem izšāvās kaut kas līdzīgs zobena dūrienam, viņš paliecās uz priekšu, izstiepa kājas un atmeta galvu pret gultas galvgali. Ar savām lielajām ķetnām ieķērās izliektajos vara stieņos, sasprindzināja kājas, sasprindzināja vēderu, sajuta, kā viņa loceklis piebriest līdz sāpēm, bet viņa tikmēr turpināja aizvien sulīgāk, aizvien neķītrāk, lamas plūda kā ūdenskritums, Marsels piespieda viņu sev klāt un nozvērējās sev, ka aprīs viņu, aprīs visu.
Žozianna atlaidās gultā un baudā nopūtās. Viņa mīlēja šo savu resno, labsirdīgo suni. Viņai vēl nekad nebija gadījies satikt tik devīgu un spēcīgu vīrieti. Tādā vecumā! Marsels gāza viņu gultā vairākas reizes dienā. Un ne jau tāpēc, lai pats apmierinātos, kamēr viņa skaita mušu traipus uz griestiem. Reizēm viņu nācās pat apvaldīt, lai Marsels savā satrakota milža aizrautībā viņu nenospiestu.
– Ko gan es bez tevis iesāktu, manu Marsel?
– Atrastu sev kādu citu resnu neglīteni, kurš tevi lutinātu. Tu esi
