un es tev to vēl pierādīšu.
Viņa piepeši atjēdzās, ka vairs nespēj vien beigt runāt.
Anriete Grobza strauji aizgrieza galvu, it kā skatīties uz meitu viņai būtu pārāk mokoši, un neskaidri nomurmināja kaut ko tādu, kas izklausījās apmēram šādi: “Lai viņa iet prom! Lai iet prom! Es to neizturēšu! Es tūlīt miršu…”
Žozefīne, uzjautrināta par mātes paredzamo reakciju, paraustīja plecus un izgāja no viesistabas. Atgrūdusi vaļā durvis, viņa izdzirdēja klusu kliedzienu. Hortenze bija piespiedusi ausi pie durvīm un noklausījusies sarunu.
– Ko tev te vajag, mīļā?
– Cik nejauki! – meita izgrūda. – Nu, vai panāci savu? Ceru, ka tagad tev kļuva vieglāk.
Nolēmusi neatbildēt, Žozefīne meklēja patvērumu pirmajās durvīs, kas gadījās ceļā. Izrādījās, ka tur ir Filipa Dipēna kabinets. Pirmajā mirklī Žozefīne viņu nemaz nepamanīja, tikai dzirdēja viņa balsi. Viņš stāvēja aiz smagajiem, sarkanajiem aizkariem un klusi sarunājās ar kādu, cieši piespiedis telefonu sev pie auss.
– Ai, piedod! – Žozefīne noteica un aizvēra durvis.
Filips tūlīt izbeidza sarunu. Viņa vēl paguva saklausīt: “Es tev piezvanīšu.”
– Es negribēju tevi iztraucēt…
– Saruna jau tāpat bija pārāk ieilgusi…
– Es vienkārši gribēju mazliet atgūties… tālāk no…
Žozefīne noslaucīja uz pieres izspiedušos vieglo sviedru kārtiņu un pamīņājās, cerēdama, ka Filips piedāvās apsēsties. Viņai negribējās Filipu traucēt, taču vēl vairāk negribējās atgriezties viesistabā. Viņš brīdi raudzījās uz Žozefīni, prātodams, ko lai saka, kā lai apvieno nupat pārtrūkušo sarunu ar šo neveiklo, kautrīgo sievieti, kura no viņa kaut ko gaidīja. Līdzās cilvēkiem, kuri no viņa kaut ko gaida, Filips allaž bija juties neveikli. Viņš neprata izrādīt līdzjūtību un necieta, ja kāds to pieprasīja. Jebkura iejaukšanās Filipa iekšējā pasaulē padarīja viņu saltu un augstprātīgu. Taču pret Žozefīni viņš izjuta žēlumu. Tas bija nepatīkams žēlums. Filips centās izturēties pieklājīgi, palīdzēt viņai, lai gan patiesībā vēlējās pēc iespējas ātrāk no šīs sievietes atbrīvoties. Piepeši viņam kaut kas iešāvās prātā.
– Paklau, Žozefīne, vai tu proti angļu valodu?
– Vai es protu angļu valodu? Bet protams! Angļu, krievu un spāņu.
Nopriecājusies par šo personisko Filipa jautājumu, viņa klusā balsī tūlīt lepni klāja vaļā savas spējas, taču tūlīt aprāvās. Patiesībā viņa nemēdza lielīties. Šāda sevis slavināšana viņai nebija raksturīga, taču šīvakara strīds bija licis aizmirst par kautrību.
– Irisa man teica, ka tu…
– Ak tā? Jūs runājat par mani?
– Es varu tev piedāvāt darbu, lai tu nopelnītu mazliet naudas. Ir jāpārtulko svarīgi tirdzniecības un sadarbības līgumi. O, tas ir tik garlaicīgi! Toties samaksa nebūs slikta. Pie mums ar to noņēmās viena darbiniece, taču tagad viņa ir aizgājusi. Tu teici, ka proti arī krievu valodu? Vai tu vari izprast visas līgumā aprakstītās nianses?
– Jā, es labi protu šo valodu…
– Vajadzētu pārliecināties. Es tev kaut ko iedošu izmēģināt…
Filips Dipēns labu laiku klusēja. Žozefīne neuzdrošinājās ierunāties. Šis ideālais vīrietis viņā allaž bija iedvesis bijību. Viņa pat nebija iedomājusies, ka Filips varētu izrādīties tik cilvēcīgs. Viņa mobilais telefons atkal iezvanījās, taču Filips izlikās to nedzirdam. Žozefīne par to jutās pateicīga.
– Man tev ir tikai viens lūgums, Žozefīne: nesaki par to nevienam. Itin nevienam. Ne mātei, ne māsai, ne vīram. Es vēlētos, lai tas viss paliktu starp mums. Es gribēju teikt, tikai starp mani un tevi.
– Man arī tā patiktu labāk, – Žozefīne nopūtās. – Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti man ir apnicis taisnoties visu šo cilvēku priekšā, kuri mani uzskata par gļēvu un vārgu…
Izdzirdējis šos vārdus, Filips pasmaidīja, un saspringtā noskaņa vienā mirklī pagaisa. Taisnība vien ir, viņš nodomāja. Viņa ir kaut kāda… nesakarīga. Tieši šādu vārdu Filips būtu lietojis, lai viņu aprakstītu. Viņā modās viegla līdzjūtība pret savu neveiklo, taču aizkustinošo sievasmāsu.
– Tu man esi ļoti mīļa, Žo. Un es tevi ļoti cienu. Nesarksti! Es tevi uzskatu par ļoti drosmīgu, ļoti labu…
– Ja jau neesmu tik skaista un noslēpumaina kā Irisa…
– Irisa patiešām ir ļoti skaista, taču tev piemīt pavisam citāds skaistums…
– Ak, Filip, rimsties! Citādi es apraudāšos… Es šobrīd esmu tik jūtīga. Ja tu zinātu, ko es nupat izdarīju…
– Antuāns ir aizgājis… tā taču ir, vai ne?
Žozefīne bija runājusi par kaut ko citu, taču tūlīt atcerējās: Antuāns tiešām bija aizgājis. Viņa piekrita:
– Jā…
– Tas var notikt ar jebkuru…
– Jā, – Žozefīne greizi pasmaidīja. – Redzi, pat nelaimē es nespēju būt oriģināla.
Abi uzsmaidīja viens otram un brīdi klusēja. Tad Filips Dipēns piecēlās un atšķīra plānotāju.
– Teiksim, rīt trijos manā birojā. Vai tā būs labi? Es tevi iepazīstināšu ar cilvēku, kurš ir atbildīgs par tulkojumiem…
– Paldies, Filip. Liels paldies.
Viņš pielika pirkstu pie lūpām, lai atgādinātu, ka tam visam jāpaliek noslēpumā. Viņa pamāja ar galvu.
Viesistabā, sēdēdama Marselam Grobzam klēpī un glāstīdama viņa pliko pauri, Hortenze Kortesa prātoja, par ko gan viņas māte un tēvocis tik ilgi runā, ieslēgušies kabinetā, un kā labāk izlabot mātes pieļauto milzīgo kļūdu.
Otrā daļa
Žozefīne pie virtuves galda pārskatīja rēķinus.
Oktobris. Sācies jauns mācību gads. Viņai bija izdevies tikt galā ar visu: ar mācību piederumiem, laboratorijas uzsvārčiem, portfeļiem, sporta tērpiem, ēdināšanu, apdrošināšanu, nodokļiem un dzīvokļa īri.
– Vienai pašai! – viņa nopūtās un nolika zīmuli.
Tas bija īsts varoņdarbs.
Protams, par visu varēja pateikties Filipa biroja tulkojumiem. Jūlijā un augustā Žozefīne aizrautīgi strādāja. Nedevās atvaļinājumā un palika turpat, Korbevuā dzīvoklī. Viņas vienīgā atpūta
