dzīvokli meitenēm un Milēnai. Viena istaba meitenēm, otra – viņam un Milēnai. Viņš guļ kopā ar Milēnu, bet meitenes – otrā istabā. No rīta viņi brokasto. Visi kopā! Antuāns iet uz tirgu kopā ar meitenēm un Milēnu. Viņš skraida pa pludmali kopā ar meitenēm un Milēnu. Viņš kopā ar meitenēm un Milēnu apmeklē lauku gadatirgu. Pērk cukura vati meitenēm un Milēnai. Vārdi savijās nebeidzamā refrēnā: “meitenes un Milēna, Antuāns un Milēna”. Un tad Žozefīne dziļi jo dziļi ieelpoja un nokliedzās: “Pārtaisītā ģimenīte, ejiet d…t!” Šis izsauciens viņu pašu tik ļoti pārsteidza, ka asaras mitējās plūst.
Todien Žozefīne saprata, ka viņas laulībai pienākušas beigas. Sarkanais elkonis bija izrādījies iedarbīgāks par visiem vārdiem, ko viņa bija pārmijusi ar Antuānu. “Beigas,” viņa atkārtoja, uzzīmēja uz papīra lapiņas trīsstūri un izkrāsoja to koši sarkanu. Bei-gas. Cauri ir.
Sarkano trīsstūri viņa piesprauda pie sienas virtuvē, virs tostera, lai ik rītu varētu to redzēt.
Nākamajā dienā viņa atkal ķērās pie tulkošanas.
Jau daudz vēlāk, aizbraukusi uz Dovilu pie Irisas, viņa uzzināja, ka Zoē visu jūliju bieži raudājusi. To Žozefīnei pateica Irisa, kurai to bija atklājis Aleksandrs, kuram Zoē uzticējās. “Antuāns viņām ieteicis pierast pie Milēnas, jo abi grasoties dzīvot kopā un īstenot kopīgu biznesa projektu… Kādu? Neviens neko nezina…” Meitenes atteicās runāt. Žozefīne nolēma apvaldīt ziņkāri un neuzdeva nevienu jautājumu.
“Mazajām nabadzītēm sākušies grūti laiki,” Mātes kundze bija teikusi Irisai. “Mans Dievs, kas tikai bērniem mūsdienās nav jāpārdzīvo! Un cilvēki vēl brīnās, ka sabiedrībā viss ir ar kājām gaisā. Ja jau vecāki nespēj savaldīties, ko tad lai gaida no bērniem?”
Mātes kundze. Žozefīne ar viņu vairs nesatikās. Kopš tā maija vakara. Kopš strīda Irisas viesistabā. Neviena vārda. Neviena telefona zvana. Nevienas vēstules. Nekā. Nevarēja sacīt, ka Žozefīne par to nemitīgi domāja, taču, ieraugot uz ielas kādu sievieti savā vecumā, kura bija noliekusies pie padzīvojušas dāmas un sauca viņu par māti, viņai sāka ļodzīties kājas un vajadzēja atsēsties uz soliņa, lai nepakristu.
Un tomēr viņa negrasījās spert pirmo soli. Viņa nenožēloja nevienu vārdu, ko tovakar bija pateikusi.
Žozefīnei šķita, ka pēc strīda ar māti viņai radies vēl lielāks spēks strādāt. “Tu kļūsti stipra tad, kad pārstāj sev melot. Tovakar tu vairs nemeloji, un skat, cik tālu esi tikusi!” Tā bija Šērlijas teorija. Un Šērlijai, iespējams, bija taisnība.
Viena. Bez Antuāna, bez mātes. Bez vīrieša.
Bibliotēkā, šaurajā ejā starp grāmatplauktiem, Žozefīne uzgrūdās vīrietim, kurš nāca viņai pretī. Viņai no rokām izkrita grāmatas. Viņa šo vīrieti nebija pamanījusi. Grāmatas ar lielu blīkšķi aizkūleņoja uz visām pusēm, un viņš noliecās, lai palīdzētu tās salasīt. Tad pavērās Žozefīnē ar platām acīm, un viņai uznāca nevaldāmi smiekli. Viņa bija spiesta iziet ārā, lai nomierinātos. Kad viņa atkal atgriezās, vīrietis sazvērnieciski pamirkšķināja. Žozefīni tas satrieca. Visu pēcpusdienu viņa centās vēlreiz uztvert vīrieša skatienu, taču viņš bija aizņemts ar saviem pierakstiem. Kādā brīdī Žozefīne paraudzījās vēlreiz, bet vīrietis jau bija aizgājis.
Nākamajā reizē vīrietis viņu pamanīja, viegli pamāja un sirsnīgi pasmaidīja. Viņš bija gara auguma, kalsns, brūnie mati krita acīs, vaigi bija tik iekrituši, ka šķita – viņš tos ievilcis. Vīrietis rūpīgi uzkarināja savu tumši zilo mēteli uz krēsla atzveltnes, notrauca putekļus, sakārtoja to un viegli kā dejotājs apsēdās krēslā. Viņa kājas bija garas un slaidas. Žozefīne iztēlojās, kā viņš dejo stepu. Melnas, pieguļošas bikses, melns krekls, melns cilindrs. Viņa sejas izteiksme pārsteidzoši ātri mainījās. Žozefīnei tā šķita te iedvesmas pilna un romantiska, te bāla un skumja. Viņa nekādi nespēja šo vīrieti atcerēties. Dažreiz viņa pavisam aizmirsa vīrieša seju un, tikai ieraugot, viņu atkal pazina.
Žozefīne neuzdrošinājās pastāstīt Šērlijai par šo jauno vīrieti. Draudzene būtu viņu izsmējusi. “Būtu labāk uzaicinājusi viņu uz tasīti kafijas, pavaicājusi, kā viņu sauc, uzzinājusi, cikos viņš nāk strādāt! Nejēga tāda.”
Tiesa gan… Es esmu nejēga, tas nav nekas jauns, nopūtās Žozefīne un atkal ķērās pie rēķiniem. Es visu redzu, es visu jūtu, tūkstošiem sīkumu ieurbjas man smadzenēs kā skabargas un nodīrā mani dzīvu. Tūkstošiem sīkumu, ko citi pat neievēro, jo viņu āda ir bieza kā krokodilam.
Visgrūtāk bija neļauties panikai. Tā vienmēr uznāca naktīs. Žozefīni pārņēma aizvien lielāku, neatvairāmu briesmu sajūta. Viņa grozījās no vieniem sāniem uz otriem un nekādi nespēja iemigt. Īres maksa, dzīvokļa kredīts, nodokļi, Hortenzes skaistie apģērbi, automašīnas ekspluatācijas izdevumi, apdrošināšana, telefona rēķins, baseina abonements, skolas brīvdienas, kino biļetes, apavi, vizīte pie zobārsta… Viņa domās uzskaitīja izdevumus, raudzīdamās tumsā ar plati ieplestām acīm, tad šausmu pārņemta, ietinās segā, lai vairs nevajadzētu domāt. Reizēm viņa naktīs pamodās, apsēdās gultā un atkal sāka rēķināt, un izrādījās, ka, nē, nekas neiznāks, lai gan iepriekšējā dienā skaitļi bija liecinājuši par kaut ko citu! Panikas pārņemta, viņa ieslēdza gaismu, devās uzmeklēt papīra lapiņu, uz kuras bija pierakstījusi izdevumus, un atkal visu pārskaitīja, kamēr beidzot nomierinājās… un pagurusi izslēdza gaismu.
Viņai bija bail no naktīm.
Žozefīne uzmeta vēl pēdējo skatienu skaitļiem, kas bija pierakstīti ar parasto zīmuli un sarkano pildspalvu, un atviegloti secināja, ka pagaidām satraukumam nav iemesla. Viņas domas atkal pievērsās konferencei, kurai vajadzēja sagatavoties. Prātā atausa citāts no kādas grāmatas. Žozefīne nolēma, ka to varētu pārrakstīt un izmantot referātā, un tad nosprieda, ka šo citātu varēs likt lietā pašā sākumā. “Visos Francijas ekonomikas vēstures pētījumos īpašs uzsvars tiek likts uz laika posmu no 1070. līdz 1130. gadam: tobrīd lauku apvidū tika dibinātas neskaitāmas jaunas pilsētas, laukos tika ieviestas preču–naudas attiecības un starp pilsētām veidoti tirdzniecības sakari. Tomēr šajā dinamiskajā, novatoriskajā laikmetā sāka veidoties arī senjoru iekasēto nodevu sistēma. Kā gan apvienot šos abus faktus: vai ekonomiskā izaugsme notiek par spīti feodālajam spiedienam, vai arī gluži pretēji?”
Žozefīnes elkonis slīdēja pa vaskadrānu, un viņa prātoja, vai to pašu nevar attiecināt arī uz savu dzīvi. Par spīti tam, ka viņa palikusi pavisam viena un rēķinu nomocīta, viņa tomēr bija kļuvusi prātīgāka un gudrāka. It kā briesmas viņu mudinātu kustēties divreiz ātrāk un strādāt, strādāt…
Ja nauda neizkūpēs tik ātri, nākamajā vasarā brīvdienās es varēšu meitenēm noīrēt māju, nopirkt tās skaistās drēbes, ko viņas pieprasa, vest viņas uz teātra izrādēm un koncertiem… Vismaz reizi nedēļā varēsim uzposties un aiziet uz restorānu! Es aiziešu pie friziera, nopirkšu sev skaistu kleitu, Hortenzei vairs nebūs kauns no manis… Žozefīne aizsapņojās un tūlīt atjēdzās: viņa bija solījusies palīdzēt Šērlijai nogādāt pīrāgus uz kādām kāzu svinībām. Liels pasūtījums. Šērlijai bija vajadzīgs kāds, kurš varētu pieturēt kārbas, lai pīrāgi neizbirtu automašīnas salonā, un paliktu pie stūres gadījumā, ja neizdotos atrast vietu, kur atstāt automašīnu.
Žozefīne
