strādāju…
– Bet es taču strādāju, māt, strādāju. Tu to vienmēr aizmirsti.
– Es to nesaucu par darbu, meitenīt.
– Tāpēc, ka man nav ne biroja, ne priekšnieka, ne pusdienu talonu? Tāpēc, ka viss, ko daru, tev šķiet nesaprotams? Toties es nopelnu sev iztiku, vai nu tev tas patīk vai ne.
– Tu pelni nožēlojamus grašus!
– Gribētos zināt, cik tu sākumā pelnīji pie Šefa. Diez vai tev sanāca vairāk.
– Neuzdrošinies runāt ar mani tādā tonī, Žozefīne.
Šefs sastinga un ieklausījās. Varu derēt, ka tūlīt ies vaļā ķilda, viņš nodomāja. Beidzot notiks kaut kas interesants. Hercogiene tūlīt apseglos savu iemīļoto jājamzirdziņu un klās vaļā, kavēsies atmiņās un tēlos cēlu atraitni, kura ziedojusi savu dzīvi bērnu labā! Šo stāstu Šefs jau zināja no galvas.
– Jā, man klājās grūti. Mums vajadzēja ciešāk savilkt jostas, taču, pateicoties manām spējām, Šefs mani tūlīt ievēroja… un man izdevās izvirzīties…
Viņa lepni piepūtās, vēl aizvien satraukti izbaudīdama savu satriecošo uzvaru pār likteni un tēlu, ko radīja pašas vārdi: skaista, dižena, varonīga sieviete, kura šķeļ viļņus kā kuģa priekšgala figūra un velk sev līdzi divas mazas bārenītes ar sarkaniem, saraudātiem deguniem. Viņa bija pelnījusi medaļu par savu drosmi, par to, ka viena pati uzaudzinājusi savas meitas. Tā bija viņas “Marseljēza”, viņas Goda leģiona ordenis.
Protams, ka tev izdevās izvirzīties, jo es, aizbildinādamies ar izdomātiem ieganstiem, tev šad tad pabāzu pa aploksnei ar naudu, bet tu izlikies, ka neko nemani, lai nevajadzētu man pateikties, Šefs nodomāja un aplaizīja pirkstu, lai pāršķirtu avīzi. Tev izdevās izvirzīties, jo tu esi viltīga ragana, nodevīga un nežēlīga, sliktāka par jebkuru padauzu! Bet es toreiz biju ieķepis līdz ausīm, man bija svarīgi tev iepatikties un tevi izglābt.
– …un, kad manas pūles atzina visi, pat Šefa konkurenti, viņš apņēmās par katru cenu mani paturēt pie sevis…
Es tik ļoti gribēju tevi pavedināt, ka sāku tev maksāt vietnieka cienīgu algu, lai gan tu to nemaz nebiji lūgusi. Es visiem stāstīju, cik tu esi vajadzīga, lai tu neapvainotos, ņemot no manis naudu. Cik es gan biju stulbs! Galīgs idiots. Un tagad tu tēlo nevainīgu jaunavu. Vai negribi pastāstīt savai meitai, kā tu mani pievilināji? Kā tu mani vazāji aiz deguna? Es gribēju būt tavs vīrs, taču izrādījos par kalpu. Kad es lūdzos, lai tu man dzemdē bērnu, tu smējies man sejā. Bērns! Mazs Grobzs! Tu izgrūdi manu vārdu ar tādu sejas izteiksmi, it kā tev jau tiktu veikts aborts. Un tu smējies! Tu esi tik atbaidoša, kad smejies, īsta neglītene! Nu, tad klāj vaļā! Pastāsti taisnību! Lai viņas zina! Pasaki, ka vīrieši ir kā atpalikuši bērni! Ka viņus var vest sev līdzi, pavicinot sarkanu šifona lupatu! Ka viņi soļos tev pakaļ kā zaldātiņi! Starp citu, kā tad tur īsti ir ar manu Kūciņu? Tas viņas stāsts par Šavālu man nemaz nepatīk.
– Es darīšu tāpat kā tu. Es strādāšu. Un tikšu galā viena pati.
– Tu taču neesi viena, Žozefīne! Neaizmirsti, ka tev ir divas meitas.
– Nevajag man to atgādināt, māt, es pati zinu. Un nekad neesmu to aizmirsusi.
Irisa klausījās abu sarunā un prātoja, ka arī pati varbūt drīz nonāks tādā pašā situācijā. Ja Filips pārgalvīgi sadūšosies un pieprasīs brīvību… Viņa iztēlojās vīru bezbailīga musketiera lomā un bija spiesta pasmaidīt. Nē! Viņi ir iepinušies vienā tīklā, un tā ir cieņa. Nekādu raižu. Kāpēc viņa vienmēr par visu uztraucas?
– Manuprāt, tu esi pārāk vieglprātīga, Žozefīne. Man vienmēr ir licies, ka tu esi pārāk naiva, lai mūsdienās varētu izdzīvot. Tu esi pārāk viegli ievainojama, manu nabaga bērniņ!
Žozefīnei acu priekšā viss satumsa. Gadiem ilgi uzklausītie mātes asarainie, žēlie vārdi uzsprāga viņas sirdī kā bumbas, un viņa nenovaldījās.
– Tu man esi apriebusies, māt! Tu man esi apriebusies ar savām labdarīgajām runām! Es to vairs nevaru izturēt! Tu domā, ka es ticu taviem pamācošajiem godājamās atraitnes stāstiem? Tu domā, ka es nezinu, ko tu izdarīji ar Šefu? Ka es pat nenojaušu par tavām nožēlojamajām viltībām? Tu apprecējies ar Šefu viņa naudas dēļ! Lūk, kā tu izvirzījies, un ne citādi! Ne jau tāpēc, ka tu būtu drosmīga, strādīga vai godājama! Tāpēc vari mani nemācīt. Ja Šefs būtu nabags, tu uz viņu pat nepaskatītos. Tu sev sameklētu kādu citu. Es nekad neesmu bijusi tik stulba, kā tu domā. Es to pieņēmu, es sapratu, ka tu centies mūsu dēļ, un es šādu rīcību pat būtu uzskatījusi par brīnišķīgu un dāsnu, ja vien tu visu laiku netēlotu upuri un nerunātu par mani ar tādu nicinājumu, it kā es būtu galīga muļķe un neveiksminiece… Es vairs nevaru izturēt tavu liekulību, es vairs nevaru paciest tavus melus, man riebjas, kā tu sakrusto rokas uz krūtīm un tēlo upuri… Tu man lasi lekcijas, lai gan pati būtībā esi nodarbojusies ar vissenāko profesiju!
Un tad, pagriezusies pret Šefu, kurš jau klausījās neslēpdamies:
– Lūdzu, piedod, Šef…
Un, ieraudzījusi viņa labsirdīgo seju ar pārsteigumā ieplesto muti, šo smieklīgo, taču tik lādzīgo seju, Žozefīne piepeši sajuta tādus sirdsapziņas pārmetumus, ka spēja vienīgi atkārtot:
– Lūdzu, piedod, piedod… Es negribēju tev nodarīt pāri.
– Nekas, mazā Žo, es jau neesmu vakarējais.
Žozefīne pietvīka. Viņa nebija gribējusi pieminēt Šefu, taču nespēja novaldīties.
– Tas izlauzās pats no sevis!
Kamēr viņa to sacīja, māte, mēma un bāla, atkrita uz dīvāna, apvēdinādamās ar vienu roku, un izvalbīja acis, lai pievērstu sev visu uzmanību.
Žozefīne uzmeta viņai niknu skatienu. Tūlīt māte pieprasīs glāzi ūdens, izsliesies, uzstās, lai viņai aiz muguras aizliek spilvenu, sāks vaidēt, trīcēt un urbties viņā ar drūmu skatienu, kurā būs skaidri lasāms viss, ko Žozefīne jau zināja no galvas: “Pēc visa, ko es tavā labā esmu paveikusi, lūk, kāda ir tava pateicība, nezinu, vai spēšu tev piedot, ja tu gaidi manu nāvi, tad ilgi vairs nav atlicis, labāk mirt, nekā paciest tādu meitu kā tu…” Viņa prata meistarīgi radīt savos tuvākajos milzīgu vainas apziņu, lai otrs būtu spiests mesties viņai pie kājām un lūgt piedošanu par to, ka runājis pretī un aizvainojis. Žozefīne ne reizi vien bija redzējusi, kā viņa to dara vispirms ar tēvu un tad arī ar patēvu.
Viņa nolēma uz brīdi iziet no viesistabas, doties uz virtuvi pie Karmenas, lai atgūtos. Noskalot seju, palūgt aspirīna tableti. Viņa jutās iztukšota. Iztukšota, toties… laimīga, jo pirmo reizi mūžā bija ieraudzījusi to otru Žozefīni, sievieti, kuru vēl nemaz tik labi nepazina, kopā ar kuru bija nodzīvojusi jau četrdesmit gadus, nepievēršot viņai gandrīz nekādu uzmanību, un ar kuru viņai tagad ļoti gribējās iepazīties. Šī sieviete pirmo reizi uzdrošinājās iebilst savai mātei, pirmā reize, kad viņa saņēma drosmi, lai paceltu balsi un pateiktu to, ko domā. Tas gan nebija pārāk pieklājīgi, mazliet rupji, mazliet nesakarīgi – viņa pati bija spiesta to atzīt
