es pēkšņi ieraudzīju viņā to vīrieti, par kādu viņš kļūs pēc dažiem gadiem. Tik izskatīgs!
– Jā, zinu, sievietes jau sāk pievērst viņam uzmanību.
– Vai viņš to pamana?
– Nē! Un es nemaz negrasos neko teikt… Negribu, lai viņš iebrien mīlestībā pret sevi.
– Iegrimst, Šērlij, nevis iebrien.
Šērlija paraustīja plecus. Pie viņas kājām slējās kaudzē saliktas, baltās salvetēs ietītas kārbas ar pasūtītajām kūkām.
– Paklau… vai viņa tēvs arī bija skaists?
– Viņa tēvs bija visskaistākais vīrietis pasaulē… Tā bija viņa labākā īpašība!
Viņa sarauca pieri un atmeta ar roku, it kā atgaiņātu nelāgas atmiņas.
– Nu labi… ko mēs tagad darīsim?
– Kā teiksi… Tu vienmēr visu zini, tad nu izlem.
Žozefīne tūlīt izdomāja, kā rīkoties.
– Nokāpsim lejā, tu pastāvēsi pie kūkām, kamēr es piebraukšu, saliksim visu iekšā un aiziet! Nospied lifta pogu un pieturi durvis.
– Vai tad Gerijs nebrauks mums līdzi?
– Nē. Viņa franču valodas skolotājs ir saslimis, viņš nemitīgi slimo… Tā kā uz skolu nav jāiet, Gerijs paliek mājās un lasa Nīči! Visiem aug pumpaini nejēgas, bet man – intelektuālis! Ejam! Mēs tērējam laiku pļāpām, move on4!
Žozefīne paklausīja. Pēc dažām minūtēm automašīna jau bija piebraukusi, kārbas saliktas salonā, un Žo tās pieturēja ar vienu roku.
– Paskaties kartē, – Šērlija pavēlēja, – vai mēs varam kaut kā apbraukt apkārt Blankī avēnijai?
Žozefīne sataustīja karti, kas bija nomesta uz salona grīdas.
– Tu nu gan esi gausa, Žo.
– Nevis es esmu gausa, bet tu mani steidzini. Ļauj taču man paskatīties.
– Tev taisnība. Tu esi tik mīļa, ka piekriti braukt man līdzi. Man vajadzētu tev pateikties, nevis lamāties.
Lūk, kāpēc šī sieviete man tik ļoti patīk, Žo nodomāja, pētīdama karti. Ja viņa kļūdās, tad uzreiz to atzīst, ja viņai ir taisnība, viņa atzīst arī to. Viņa vienmēr ir godīga. Runā un rīkojas tieši tā, kā domā. Viņā nekad nav nekā mākslota vai neīsta.
– Tu vari braukt pa Artuā ielu, nogriezties uz Marešālžofrē, tad pa labi, un tu nonāksi Klemāna–Maro ielā…
– Paldies. Man bija jāierodas piecos, taču viņi man piezvanīja un pateica, ka jābūt četros, vai arī es varēšu likt savas kūkas, kur pati gribu. Tas ir liels klients, viņš zina, ka šī darba dēļ esmu gatava viņam pieklanīties…
Satraukumā Šērlija franciski runāja kļūdaini. Kopumā viņas valodas prasme bija iespaidīga.
– Sabiedrība ņirgājas par cilvēkiem. Tā viņiem nolaupa laiku, vienīgo, ko nevar novērtēt ar naudu, un ar ko katrs var rīkoties pēc sava prāta.Viss ir iekārtots tā, lai mēs savus labākos gadus ziedotu uz ekonomikas altāra. Un kas tad mums pēc tam paliek? Vairāk vai mazāk pretīga vecuma gadi ar zobu protēzēm un autiņbiksēm! Tu taču piekritīsi, ka tajā visā slēpjas kaut kas nelietīgs.
– Tev droši vien ir taisnība, taču es nezinu, kā to mainīt. Tad jau jāmaina visa sabiedrība. Daži ir centušies to izdarīt, taču rezultāts nav bijis iepriecinošs. Ja tu savu klientu pasūtīsi divas mājas tālāk, viņš atradīs sev citu cepēju, bet tu zaudēsi savu kūku noieta tirgu.
– Zinu, zinu… Es vienkārši burkšķu, jo man no tā kļūst vieglāk! Nolaižu tvaiku… Vai tad galu galā nedrīkst pasapņot?
Pēkšņi Šērlijai ceļu nogrieza mopēds, un viņa ļāva vaļu lamu straumei angļu valodā.
– Cik labi, ka Odrija Hepbērna nerunāja tā, kā tu! Diez vai man būtu izdevies to pārtulkot.
– Kā tu to vari zināt? Varbūt viņa šad tad atviegloja sirdi ar kādu biezu vārdu! Biogrāfijā tas gluži vienkārši nav pieminēts.
– Viņa rada nevainojami audzināta cilvēka iespaidu. Vai tu ievēroji, ka visas viņas mīlas dēkas beidzās ar laulībām?
– Tā jau atkal ir rakstīts tikai tavā grāmatā! Filmējoties “Sabrinā”, viņai bija dēka ar Viljamu Holdenu, bet viņš bija precējies.
– Jā, bet beigās viņa Viljamu atraidīja. Viņš atzinās, ka ir sterilizēts, bet viņa gribēja daudz bērnu. Viņa dievināja bērnus. Laulību un bērnus…
Gluži kā es, Žo pie sevis nodomāja.
– Pēc visa, ko viņai nācās pārdzīvot bērnībā, atlika vienīgi sapņot par home, sweet home...5
– Ā! Tevi arī tas pārsteidza? Viņa vienmēr ir likusies tik maiga, tik trausla…
Otrā pasaules kara laikā piecpadsmitgadīgā Odrija Hepbērna bija darbojusies Pretošanās kustībā. Viņa bija pārnēsājusi zem kurpju iekšējām zolītēm paslēptas zīmītes. Reiz, atgriežoties no uzdevuma, viņu aizturēja nacisti un kopā ar desmit citām sievietēm nogādāja komandantūrā. Odrijai izdevās aizbēgt un noslēpties kādas mājas pagrabā. Viņas skolas somā atradās tikai ābolu sula un gabaliņš maizes. Mēnesi viņa pavadīja kopā ar izsalkušām žurkām. Tas notika 1945. gada augustā, un līdz Holandes atbrīvošanai bija palikuši divi mēneši. Vai mirdama no bada un bailēm, kādā naktī viņa izlavījās no pagraba un atgriezās mājās.
– Man ļoti patīk stāsts par visseksīgāko sievieti pasaulē! – Žo paziņoja.
– Kas tas par stāstu?
– Pēc tam, kad Odrija Anglijā bija izgājusi sabiedrībā, viņu bieži uzaicināja uz viesībām. Viņa bija kompleksu nomākta, kaunējās par savām lielajām kājām un mazajām krūtīm. Apsēdusies vistālākajā stūrī, viņa pie sevis atkārtoja: “Es esmu visiekārojamākā meitene pasaulē! Vīrieši krīt man pie kājām, man atliek tikai viņus savākt…” Viņa to atkārtoja tikmēr, kamēr pati noticēja! Viesību beigās vīrieši burtiski spietoja ap viņu.
– Tev arī vajadzētu pamēģināt.
– Ak! Man…
– Jā, zini… tu mazliet līdzinies Odrijai Hepbērnai.
– Izbeidz par mani ņirgāties.
– Nē, nudien… Tev tikai jāatbrīvojas no dažiem kilogramiem svara! Tev jau ir lielas kāju pēdas, mazas krūtis, milzīgas, brūnas acis un plāni, kastaņbrūni mati.
Kusties!
Mājām, mīļajām mājām.
