tad, ja pašai nav bijis nekāda prieka. Un, ja viņiem izdodas neķītru iekāri nomaskēt ar mānīgu maigumu, es metos skriešus. Pietiek ar mani mīļi parunāties, izrādīt man cilvēcisku cieņu, un es atkal pārvēršos par bērnu. Manas dusmas, naids, atriebības alkas pāriet, un es jau esmu gatava upurēties, lai tikai kāds man turpinātu izrādīt cieņu un iejūtību. Lai man teiktu mīļus vārdus. Lai ieklausītos manā viedoklī. Muļķe!
– Nu, mīļumiņ, noslēgsim mieru? – Šavāls pačukstēja, aplika roku Žoziannai ap vidukli un pievilka viņu sev klāt.
– Pietiek, kāds mūs pamanīs.
– Nē taču! Visi nodomās, ka mēs sarunājamies kā divi labi draugi.
– Izbeidz, kad es tev saku. Viņš ir kabinetā kopā ar Zobu Irbuli. Ja viņš iznāks ārā un mūs ieraudzīs, ar mani būs cauri.
Bet varbūt tas jau ir noticis! Varbūt viņš jau ir ziedojis mani uzņēmuma panākumu vārdā! Viņš tik ļoti vēlas kādam iesmērēt savu Mirpēnas rūpnīcu, ka ir gatavs uz visu, lai tikai viņa parakstītu dokumentus. Viņš atnesīs Zobu Irbulim manu galvu uz paplātes. Es viņam neesmu tik svarīga kā tas līgums. Un cauri būs gan ar Šefu, gan ar Šavālu, gan ar Karali Žūksni! Viņiem jau nekas, bet es atkal palikšu ar pliku dibenu salmos. To iedomājoties, Žozianna zaudēja drosmi un sašļuka. Tad atslīga pret Šavālu, meklēdama atbalstu.
– Vai tu mani kaut mazdrusciņ mīli? – viņa vaicāja, izlūgdamās maigumu.
– Vai es tevi mīlu, skaistulīt? Un tu par to vēl šaubies? Tas ir neprāts. Pagaidi, un es tev tūlīt to pierādīšu.
Šavāls ļāva rokai noslīdēt pār viņas gurniem un saspieda tos.
– Nē, bet… ja nu man nekas neiznāks? Tu mani pametīsi?
– Kā tad tā? Vai viņš par mani pateica kaut ko sliktu? Nu, klāj vaļā…
– Nē, tikai man pēkšņi uznāca bailes…
Viņa sajuta – Karalis Žūksnis pavicina lielu nazi, gatavodamies pārgriezt viņai rīkli. Viņa viscaur drebēja un juta sevī milzīgu tukšumu. Tad aizvēra acis un piespiedās Šavālam klāt. Viņš jau grasījās atrauties, taču tad ieraudzīja, ka viņa kļuvusi pavisam bāla, un aplika roku viņai ap vidukli, lai atbalstītu. Viņa klusi murmināja: “Tikai dažus vārdus, pasaki man dažus mīļus vārdus, man ir bail, saproti, bail…” Šavāls sāka kļūt nemierīgs. “Ak dievs, cik ar tām sievietēm ir grūti!” viņš nodomāja. “Vienbrīd viņa mani sūta uz poda, bet jau pēc mirkļa lūdz, lai es viņu mierinu.” Apjucis viņš turēja Žoziannu cieši apskautu, jo sajuta, ka viņa varētu noslīgt zemē. Tik trausla, tik trīcoša. Šavāls izklaidīgi noglāstīja viņai galvu, neuzdrošinādamies pavaicāt, vai vecis jau ir parakstījis rīkojumu par viņa iecelšanu jaunā amatā. Juzdamies neomulīgi, viņš turēja Žoziannu kā neērtu saini, kuru nav kur nolikt. Ko gan ar viņu iesākt? Atsliet pret kafijas automātu? Apsēdināt? Te nav neviena krēsla… Ak, viņš pie sevis nolamājās, lūk, kas iznāk, ja savu likteni nodod padauzas rokās. Vairāk par visu Šavālam šobrīd gribējās tikt vaļā no šīs sievietes. Nokniebties – jā, bet lai vairs nebūtu nekādu muļķību. Nekādu mīlas zvērestu un siekalainu buču. Jo tuvāk viņām pieiet, jo vairāk smird pēc pieķeršanās.
– Paklau, Žozī, saņemies! Tagad mūs tiešām kāds var ieraudzīt. Tu tūlīt visu sabojāsi!
Viņa atrāvās, saļodzījās, viņas acis bija saraudātas sarkanas. Viņa noslaucīja degunu, atvainojās… taču bija jau par vēlu.
Anriete un Marsels Grobzi stāvēja pie lifta un mēmi noraudzījās uz viņiem. Anriete, sakniebusi lūpas, viebās zem savas lielās cepures. Marsels bija mēms un sašļucis. Viņam trīcēja vaigi, bet seja bija savaikstīta bēdās.
Anriete Grobza aizgriezās pirmā. Sagrāba Marselu aiz žaketes un ierāva liftā. Tiklīdz durvis aiz viņiem bija aizvērušās, viņa ļāva vaļu ļaunam priekam:
– Redzi, es taču tev teicu, ka šī meiča ir padauza! Un, kad es vēl atceros, kā viņa ar mani runāja… Bet tu viņu tikai aizstāvi. Cik tu esi naivs, manu nabaga Marsel…
Marsels Grobzs, ar skatienu ieurbies paklājā uz lifta grīdas, skaitīja ar cigarešu pelniem izdedzinātos caurumiņus un pūlējās apvaldīt asaras, kas aizžņaudza viņam rīkli.
Spriežot pēc pasta zīmoga, vēstule ar košo marku bija izsūtīta vismaz pirms nedēļas. Tā bija adresēta Hortenzei un Zoē Kortesām. Žo pazina Antuāna rokrakstu, tomēr vēstuli neatplēsa. Viņa to nolika uz virtuves galda, uz avīžu un vēstuļu kaudzes, labu brīdi grozījās apkārt, pacēla vēstuli pie acīm, pūlējās saskatīt, vai tajā nav ielikta kāda fotogrāfija vai čeks… veltīgi. Viņa nolēma pagaidīt, kamēr no skolas pārnāks meitenes.
Hortenze pirmā pamanīja vēstuli un tūlīt to paķēra. Zoē sāka lēkāt un saukt: “Es arī! Es arī gribu vēstuli!” Žozefīne nosēdināja viņas pie galda, apsēdās arī pati, palūdza, lai Hortenze lasa skaļi, paņēma Zoē klēpī un, nodedzinājusi visus tiltus, sagatavojās klausīties. Hortenze atgrieza aploksni ar nazi, izņēma no tās sešas plānas papīra lapas, izlika tās uz galda un katru maigi nogludināja ar plaukstu. Tad sāka lasīt.
Manas dārgās skaistulītes,
Kā jau droši vien esat nopratušas pēc markas uz aploksnes, es atrodos Kenijā. Jau mēnesi. Gribēju sagādāt jums pārsteigumu un tāpēc aizbraucot neko neteicu. Tomēr ceru, ka varēsiet mani apciemot, kad būšu pienācīgi iekārtojies. Varbūt tas varētu notikt skolas brīvdienās. Parunāšu ar Jūsu māti.
Kenija (paskatieties enciklopēdijā) ir valsts, kas robežojas ar Etiopiju, Somāliju, Ugandu, Ruandu un Tanzāniju. Tā atrodas Āfrikas austrumu piekrastē, netālu no Seišelu salām, pie Indijas okeāna… Vai Jums tas kaut ko izsaka? Nē? Jums vajadzētu čaklāk apgūt ģeogrāfiju. Piekraste, kurā esmu apmeties, atrodas starp Malindi un Mombasu, un tas ir visvairāk pazīstamais Kenijas reģions. Līdz 1890. gadam tas piederēja Zanzibāras sultānam. Par Keniju ilgi cīnījās gan arābi, gan portugāļi, un visbeidzot arī angļi, un šī valsts ieguva neatkarību tikai 1963. gadā. Vienai dienai pietiks vēstures! Varu derēt, ka Jūs interesē tikai viens vienīgs jautājums: kā tētis nokļuvis Kenijā? Pirms atbildu, vēl tikai viens padoms… Vai Jūs sēžat, manas mazās mīlulītes? Vai esat kārtīgi apsēdušās?
Hortenze iecietīgi pasmaidīja un nopūtās: “Tētis ir savā repertuārā!” Žo nespēja atgūties: viņš ir aizbraucis uz Keniju! Viens vai kopā ar Milēnu? Sarkanais trīsstūris virs tostera izsmēja viņu. Šķita, ka tas pat mirkšķina.
Es nodarbojos ar krokodilu audzēšanu…
Meitenes pārsteigumā iepleta mutes. Krokodili!
Hortenze turpināja lasīt, apmulsumā rīdama vārdus.
… ķīniešu rūpniekiem! Jūs droši vien zināt, ka Ķīna pamazām kļūst par milzīgu ražošanas lielvalsti, kam pieder neparasti lieli dabas un finanšu resursi un kas ražo visu, sākot ar datoriem un beidzot ar automašīnu motoriem, visu, kas vien iespējams. Un tagad ķīnieši ir nolēmuši izmantot krokodilus kā izejmateriālu! Kāds Veja kungs, mans priekšnieks, ir uzcēlis Kilifi īstu
