sūkādama pirkstu. – Bet man nepatīk, ka viņš strādā ar krokodiliem. Krokodili ir pretīgi!
Tie ir nometināti vairāku upju gultnēs, kas ir norobežotas ar dzeloņstieplēm. Tāpēc arī viņiem vajadzīgs “deputy general manager”. Tāds ir mans amata nosaukums, manas mīļās mazulītes. Es esmu Krokoparka “deputy general manager”!
– Tas ir kaut kas līdzīgs ģenerāldirektora vietniekam, – Hortenze apdomājusies paziņoja. – Tieši tā es arī ierakstīju skolas aptaujas lapā, kurā bija jānosauc tēva profesija.
… un es valdu pār septiņdesmit tūkstošiem krokodilu! Vai varat iedomāties?
– Septiņdesmit tūkstoši krokodilu! – Zoē izdvesa. – Bet ja nu viņš dosies apstaigāt savu fermu un iekritīs ūdenī? Man tas nemaz nepatīk.
Šo darbu man palīdzēja atrast kāds sens klients, kuru es pazīstu jau kopš “Gunman and Co” laikiem. Es ar viņu nejauši satikos Parīzē, kādā jūnija vakarā, Portmaijo viesnīcas “Concorde Lafayette” panorāmas bārā. Jūs taču to atceraties: esmu vairākkārt jūs turp vedis. Es viņam pateicu, ka meklēju darbu un gribu aizbraukt no Francijas, un viņš, izdzirdējis runājam par krokodilu fermu, atcerējās par mani! Es piekritu iesaistīties šajā avantūrā, jo zinu, ka Ķīna šobrīd patiešām piedzīvo strauju ekonomisku izaugsmi. Gluži kā Japāna 80. gados. Viss, kam ķīnieši pieskaras, pārtop zeltā! Tajā skaitā arī krokodili. Īsi sakot, krokodilu izaugsme ir kļuvusi par manu goda lietu. Varbūt kādreiz par šīs firmas akcijām notiks kautiņi biržā! Tas tik būs jautri, vai ne? Šurp nosūtītajiem ķīniešu strādniekiem ir garas darba dienas, un viņi dzīvo mazos bungalo. Viņi visu laiku smejas. Man jau sāk likties, ka viņi to dara arī miegā. Viņi izskatās tik jocīgi ar savām tievajām kājām un pārāk platajiem šortiem. Vienīgā nelaime, ka viņiem nemitīgi uzbrūk krokodili, un viņu kājas, rokas, pat sejas ir vienās rētās. Un, vai zināt ko? Viņi paši sašuj savas brūces. Ar adatu un diegu. Kaut kas neaptverams, vai ne? Protams, te ir arī medicīnas māsa, kuras pienākums ir par viņiem gādāt, taču viņa principiāli nodarbojas tikai ar apmeklētājiem.
Es pavisam aizmirsu pateikt, ka Krokoparku var apmeklēt arī tūristi. Eiropieši, amerikāņi, austrālieši, kuri dodas uz Keniju safari braucienos. Mūsu ferma ieņem goda vietu viņiem piedāvātajā ekskursiju katalogā. Viņi maksā par ieeju, saņem bambusa kātu ar virvi un divas vistas, ko uzspraust uz āķa. Tad viņi mērcē vistas gabaliņus ūdenī, lai pievilinātu un pabarotu krokodilus, kuri, jāatzīst, ir ļoti rijīgi. Un arī nejauki! Lai cik ļoti mēs arī lūgtu apmeklētājus būt uzmanīgākiem, taču dažkārt viņi pieiet pārāk tuvu, un krokodilam izdodas viņiem iekampt; šie radījumi ir ļoti veikli, un to zobi ir asi kā zāģim. Reizēm viņi apdullina cilvēkus ar asti un pārkož viņiem rīkli. Mēs cenšamies gādāt, lai par šādiem gadījumiem neviens neuzzinātu. Tomēr nevar jau vainot tos, kuri reiz ir stipri sakosti un vairs nekad nevēlas pie mums rādīties!
– Loģiski, – Hortenze atzina. – Kad es uz turieni aizbraukšu, tad skatīšos uz tiem tikai ar binokli!
Žo apstulbusi klausījās. Krokodilu ferma! Vai tad labāk nebūtu audzēt mārītes?
Uzreiz vēlos Jūs nomierināt: man pašam nekas nedraud, jo es nodarbojos ar citām lietām. Krokodiliem es pat netuvojos. Es to atstāju ķīniešu ziņā. Šis pasākums solās būt ļoti ienesīgs. Pirmkārt, tāpēc, ka Ķīnā no šī izejmateriāla tiek ražoti visu franču un itāļu somiņu, apavu un aksesuāru kopijas. Otrkārt, Ķīnā krokodilu gaļa un olas uzskata par delikatesēm. Mēs tās rūpīgi apstrādāsim un atbilstošos apstākļos nogādāsim uz Ķīnu ar kuģiem. Nu Jums ir skaidrs, ka man paveras lielas perspektīvas. Es vairs neesmu bezdarbnieks! Es dzīvoju tā dēvētajā saimnieka mājā, lielā koka ēkā, kas atrodas pašā fermas vidū. Tajā ir vairākas guļamistabas un pat baseins, ap kuru novilktas dzeloņstieples, lai kādam krokodilam neienāktu prātā tur paplunčāties. Tā jau reiz ir gadījies! Parka direktors, kurš šeit strādāja pirms manis, reiz ūdenī sastapās ar krokodilu, un kopš tā laika tiek ievēroti īpaši drošības pasākumi. Katrā fermas stūrī ir izvietoti torņi ar bruņotiem apsargiem, kuri izgaismo teritoriju ar lieliem prožektoriem; dažreiz naktī abori gēni ielavās pie mums, lai nozagtu kādu krokodilu un apēstu. Starp citu, to gaļa ir ļoti garšīga!
Nu lūk, manas mazās mīlulītes, tagad Jūs par manu jauno dzīvi zināt visu vai gandrīz visu. Šobrīd pie mums ir agrs rīts, man jāuzmeklē vietnieks un jānodod viņam rīkojumi šai dienai. Ļoti drīz es Jums atkal uzrakstīšu un to darīšu ļoti bieži, jo es pēc Jums ļoti ilgojos. Manā kabinetā uz galda esmu nolicis jūsu fotogrāfijas, un visiem, kuri vaicā: “Kas ir šīs skaistās jaunkundzes?”, es lepni atbildu: “Tās ir manas meitas, visskaistākās meitenes pasaulē!” Rakstiet man. Palūdziet, lai mamma nopērk Jums datoru, tad es Jums varēšu sūtīt savas mājas, krokodilu un šortos ģērbto ķīniešu fotogrāfijas! Tagad var dabūt arī lētākus modeļus, tie nemaz nav tik dārgi. Es Jūs cieši apskauju un ļoti mīlu.
Tētis.
P.S. Te ir arī vēstule Jūsu mammai…
Hortenze pasniedza pēdējo lapiņu Žozefīnei, kura to salocīja un iebāza priekšauta kabatā.
– Vai tad tu to tagad nelasīsi? – Hortenze noprasīja.
– Nē… Vai gribat parunāt par tēta vēstuli?
Meitenes klusēdamas raudzījās uz viņu. Zoē sūkāja pirkstu. Hortenze kaut ko prātoja.
– Krokodili ir pretīgi! – Zoē noteica. – Un kāpēc viņš nevarēja palikt Francijā?
– Tāpēc, ka Francijā krokodilus neviens neaudzē, kā jau viņš teica, – Hortenze nopūtās. – Viņš jau agrāk visu laiku teica, ka grib braukt uz ārzemēm. Kad mēs ar viņu tikāmies, viņš par to vien runāja… Interesanti, vai viņa aizbrauca tētim līdzi?
– Ceru, ka viņam labi maksās, un viņš iemīlēs savu darbu, – Žozefīne aši iejaucās, lai meitenes nesāktu runāt par Milēnu. – Viņam bija tik svarīgi nomainīt vidi, atkal uzņemties atbildību. Vīrietis bez darba jūtas ļoti slikti… Turklāt tur viņš ir savā elementā. Viņam vienmēr ir ļoti paticis plašums, ceļojumi, Āfrika…
Ar šiem vārdiem Žozefīne pūlējās noslēpt savu satricinājumu. “Kāds neprāts!” viņa sev sacīja. “Cerams, ka viņš šajā afērā nav ieguldījis naudu… Un kur gan viņš būtu varējis to ņemt? No Milēnas? Diez vai es būtu varējusi viņam palīdzēt. Pati vēl tikai ar pūlēm turos uz ūdens.” Žozefīne atcerējās, ka viņiem bankā taču ir kopīgs rēķins. Viņa apņēmās parunāt ar Fožerona kungu, savu bankas pārstāvi.
– Iešu palasīt savu grāmatu par reptiļiem, kas tur teikts par krokodiliem, – Zoē paziņoja un nolēca zemē.
– Ja mums būtu internets, tev nevajadzētu to visu meklēt grāmatā.
– Bet mums taču nav interneta, – Zoē iebilda, – tātad man jāpaskatās grāmatā…
– Būtu labi, ja tu mums nopirktu datoru, – Hortenze noteica. – Visām manām draudzenēm ir.
Ja viņš ir ņēmis
