laulības sākumā Irisa centās piedalīties sarunās, interesēties par biznesa jautājumiem, par biržu, peļņu, dividendēm, uzņēmumu apvienošanos, konkurentu iznīcināšanas vai sabiedroto piesaistīšanas stratēģijām. Viņa bija nākusi no citām aprindām: studējot Kolumbijas universitātē, tika spriests par filmu režisoriem, scenārijiem, grāmatām, tāpēc šeit viņa jutās kā neveikla un nedroša debitante. Tad Irisa pamazām saprata, ka te viņai nav ko darīt. Viņa tika aicināta uz viesībām tāpēc, ka bija skaista, valdzinoša, Filipa sieva. Viņi ieradās divatā. Un, tiklīdz galdabiedrs painteresējās: “Un jūs, kundze, ar ko nodarbojaties jūs?”, bet viņa atbildēja: “Ak, ne ar ko īpašu… esmu veltījusi sevi bērnam…”, jautātājs uzreiz aizgriezās un sāka runāt ar kādu citu. Sākumā viņa jutās sāpināta, aizskarta, taču tad pamazām samierinājās. Dažreiz vīrieši pieklājīgi izrādīja viņai uzmanību, bet, tiklīdz sarunas kļuva raitākas, Irisa tika aizmirsta.
Toties šovakar viss bija pavisam citādi…
Kad Irisai pretī sēdošais vīrietis, pavedinošs izdevējs, izslavēts ar saviem panākumiem darījumos un pie sievietēm, ironiski izmeta: “Nu, mīļā Irisa, vai vēl aizvien esi mājas lietu Penelope? Drīz jau sāksi nēsāt čadru!”, viņa, piepeši sašutusi, neapdomīgi atcirta: “Tu brīnīsies, bet es esmu sākusi rakstīt!” Tiklīdz Irisa bija izteikusi šos vārdus, izdevējam iemirdzējās acis. “Romānu? Un kādu romānu?” “Vēsturisku…” Irisa pēkšņi atcerējās Žozefīni un viņas darbus par 12. gadsimtu. Māsa it kā iespiedās starp viņu un šo vīrieti. “Ā! Cik interesanti! Francūži jūk prātā no vēstures un vēsturiskiem romāniem… Tu jau esi sākusi?” “Jā,” viņa cēli paziņoja, paļaudamās uz zinātni un savu māsu. “Romāna darbība norisināsies 12. gadsimtā… Akvitānijas Elinoras laikā. Par šo laikmetu ir daudz aplamu priekšstatu. Francijas vēsturē tas ir izšķirošs laika posms… Laikmets, kurš dīvainā kārtā līdzinās mūsējam: nauda aizstāj preču apmaiņu un ieņem galveno lomu cilvēku dzīvē, lauki kļūst tukši, pilsētas attīstās, Francija nonāk citu valstu ietekmē, visā Eiropā attīstās tirdzniecība, jaunatne nerod sev vietu sabiedrībā un uzsāk varmācīgus protestus. Reliģija ieņem noteicošo lomu un bauda ietekmi politikā, ekonomikā un likumdošanā. Garīdzniecībai piemīt ajatollas vara, un tajā ir daudz fanātiķu, kuri jaucas visur. Tas ir arī lielu sasniegumu laikmets: tiek celtas katedrāles, universitātes, slimnīcas, sarakstīti pirmie mīlas romāni, notiek pirmās filozofiskās diskusijas…” Irisa improvizēja. Visi Žo argumenti kā straume plūda pār viņas lūpām, un apstulbušais izdevējis, sajutis naudas smaku, vairs nenolaida no viņas skatienu.
– Paklau, tas ir vienreizēji. Kad mēs varētu aiziet pusdienās?
Cik labi atkal būt dzīvai, nevis tikai “tāda un tāda sievai” un ģimenes mātei… Irisa juta, ka viņai aug spārni.
– Es pie tevis iegriezīšos. Tiklīdz man būs, ko tev parādīt…
– Tikai nerādi nevienam citam, norunāts?
– Norunāts!
– Es uz tevi paļaujos… Es tev piedāvāšu izdevīgu līgumu, negribu, lai man sanāktu nepatikšanas ar Filipu.
Izdevējs iedeva Irisai savu tiešās līnijas telefona numuru un aizejot vēl atgādināja par šo solījumu.
Filips izsēdināja Irisu pie mājas un aizbrauca novietot automašīnu.
Viņa ieslēdzās istabā un izģērbās, drudžaini prātodama par savu izgājienu. Kāda pārdrošība! Un ko lai tagad iesāk? Tad viņa nomierinājās: gan jau viņš visu aizmirsīs, vai arī es pateikšu, ka esmu tikai sākusi rakstīt un tas nenotiks tik ātri…
Bronzas pulkstenis uz kamīna nosita pusnakti. Irisa apmierināti nopūtās. Cik burvīgi atkal tēlot kādu lomu! Kļūt citādai. Izdomāt sev dzīvi. Likās, it kā viņa būtu atgriezusies pagātnē, laikā, kad vēl studēja Kolumbijas universitātē un apguva režisora darba pamatus, aktiermākslu, operatora darbu, dialogu veidošanu. Viņa mācīja jaunajiem aktieriem iemiesoties lomās. Viņa tēloja vīrieti, tad sievieti, nevainīgu cietēju un izvirtušu varmāku. Savas daudzpusīgās personības dēļ dzīve viņai allaž šķita par šauru. Gabors viņu atbalstīja.
Abi kopā rakstīja scenārijus. Viņi bija laba komanda.
Gabors… Irisa nemitīgi domāja par viņu.
Viņa papurināja galvu, lai padzītu šīs domas.
Pirmo reizi kopš ilga laika viņa atkal sajutās dzīva. Nu labi, viņa nebija rīkojusies īpaši godīgi… tomēr tā jau nebija liela blēdība!
Apsēdusies gultas kājgalī, izmetusies krēmkrāsas mežģīņu veļā, viņa sāka sukāt savus garos, melnos matus. Šo rituālu viņa nekad neaizmirsa. Visu bērnībā izlasīto romānu varones rītos un vakaros sukāja matus.
Suka slīdēja, un Irisa, noliekusi galvu, prātoja par pagājušo garo, drūmo dienu. Vēl viena diena, kurā viņa neko nebija paveikusi. Pēdējā laikā Irisa aizvien biežāk sēdēja mājās. Patika izklaidēties un tukši lidināties pa dzīvi bija zudusi. Viņa pusdienoja virtuvē viena pati, klausīdamās, kā pļāpā Babete, kalpotāja, kura no rītiem ieradās palīdzēt Karmenai. Irisa pētīja Babeti kā zem laboratorijas mikroskopa noliktu amēbu. Babetes dzīve līdzinājās romānam: pamests bērns, izvarošanas upuris, uzaugusi pie audžuvecākiem, nepaklausīga, neuzvedīga, septiņpadsmit gadu vecumā izgājusi pie vīra, astoņpadsmit gadu vecumā dzemdējusi, nemitīgi no kaut kurienes bēga un kaut ko sastrādāja, taču ne mirkli nešķīrās no savas meitas Merilinas, kuru vienmēr vadāja sev līdzi un apveltīja ar visu to mīlestību, kuru pati nekad nebija saņēmusi. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņa nolēma “mest visu pie malas”. Viņa vēlējās godīgi strādāt, lai varētu samaksāt par skolu beigušās meitas turpmāko izglītību. Babete sāka strādāt par mājkalpotāju. Neko citu viņa neprata. Izcila mājkalpotāja, vislabākā no visām mājkalpotājām. Viņa “aplika bagātos ar nodokli”, pieprasīdama divdesmit eiro stundā. Irisa, ieinteresējusies par šo mazo gaišmati ar nekaunīgajām, zilajām acīm, pieņēma viņu darbā. Un kopš tā laika labprāt klausījās viņas stāstos! Abas sievietes, kuras itin visā bija tik atšķirīgas, bieži vien virtuvē nodevās aizraujošām sarunām.
Šorīt Babete bija pārāk kāri iekodusi ābolā, un augļa mīkstumā palika iestrēdzis viņas zobs. Irisa apstulbusi noraudzījās, kā viņa aši izvelk zobu no ābola, noskalo to zem krāna, izvelk no somas līmes tūbiņu un iestiprina zobu atpakaļ vietā.
– Vai bieži tā gadās?
– Kas? Ā, zobs… laiku pa laikam.
– Kāpēc tu neej pie zobārsta? Tā tu beigās to zobu pazaudēsi.
– Vai jūs zināt, kādu naudu tie zobārsti plēš? Uzreiz var redzēt, ka jums nauda turas.
Babete dzīvoja kopā ar Žerāru, elektropreču veikala pārdevēju. Viņa apgādāja visu māju ar spuldzēm, rozetēm, tosteriem, elektriskajām tējkannām, taukvāres katliem, saldētavām, trauku mazgājamajām mašīnām un daudz ko citu. Par neiedomājami zemām cenām: ar četrdesmit procentu atlaidi. Karmena prata to novērtēt. Žerāra un Babetes mīlestība līdzinājās seriālam, kuram Irisa aizrautīgi sekoja. Viņi nemitīgi strīdējās, šķīrās, salīga mieru… un mīlēja viens otru. “Man vajadzētu
