kāpēc Violetai vajadzētu būt slapjai. – Mana māte…
Un viņa apraujas.
Viņa nespēj aprakstīt savu māti. Vai arī neuzdrošinās neko teikt. Viņas balss aizlūst.
– Tu gribi teikt, ka viņiem ir sekss, – Violeta paziņo pārliecināti kā cilvēks, kurš ir pilnīgi pārliecināts par savu taisnību.
– Jā, tieši tā, sekss.
Un pēkšņi sekss pārvēršas par to briesmīgo lietu, kas mātes ķermenim liek sarauties čokurā, aizsegties ar rokām un sāpēs vaidēt.
– Sekss, – Violeta pamācoši atsāk, – ja visu dara pareizi, ar to var uzspridzināt cilvēkus. Viņi sašķīst tūkstoš gabaliņos.
– Jā, tūkstoš gabaliņos, – Stella atkārto.
– Mana māte nemaz nesašķīst, – Žilī paziņo.
– Pareizi vien ir, tavs tēvs nemaz neizskatās pēc Reja.
– Kāpēc tu sauc manu tēvu par Reju? – Stella pēkšņi neuzticīgi noprasa.
– Paklau, tikai nepārspīlē, ja? Viņš jau nav tikai tavs tēvs! Viņš ir Rejs Valenti. Visas meitenes par viņu sapņo. Pat tās vecenes, kurām jau ir četrdesmit gadu! Ja es tiktu pie tāda vīrieša kā Rejs, es zaudētu prātu. Tāda vīrieša dēļ es nespētu noturēties kājās! Gluži kā tā sieviete, kura Lurdā ieraudzīja svēto Jaunavu un pēc tam vairs nekad nespēja atgūties.
Stella vēlas, kaut arī viņai būtu divpadsmit gadu. Viņa grib zināt, kā darbojas vīrieši, sievietes, viņu ķermeņi, sviedri ķermeņos, klusie kliedzieni, nopūtas, acis, kas visu redz, un prāts, kas eksplodē. Viņa grib to visu zināt, taču ne izmēģināt.
Visas trīs domīgi soļo tālāk.
– Paklausies, – Violeta atkal iesāk, – vai tava māte nav drusku tuk-tuk?
– Es tev aizliedzu tā runāt! – Stella iekliedzas.
Viņa jau sen grib, lai viņai būtu normāla ģimene. Tētis, kurš sēž automašīnā pie stūres, mamma, kura izdala visiem kūkas, un pati Stella, viņu mazā meitiņa, automašīnas aizmugures sēdeklī. Tētis stūrē, mamma vīlē nagus, Stella skaita sarkanās automašīnas, zilās automašīnas un dzeltenās automašīnas un dabū kokakolu ikreiz, kad ir uzminējusi, kuras krāsas automašīnu būs vairāk.
– Es tikai atkārtoju to, ko cilvēki runā, – Violeta paziņo, pagrozīdama pirkstu pie deniņiem. – Viņa ir iesaukta par Tuk-tuk.
Stella negrib, lai Violetai būtu taisnība, un tomēr tai pašā laikā zina, ka nav normāli, ja māte vada automašīnu ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā, ieķērusies stūrē un iepletusi elkoņus, piebāzusi degunu pie paša vējstikla un viscaur nosvīdusi. Un visi viņai signalizē, apdzen un lamājas. Tādos brīžos Stellai gribas paslēpties zem priekšējā paneļa, lai neviens nemūžam neuzzinātu, ka viņa ir Leonī Valenti meita. Viņas māte nemitīgi satrūkstas, baidās šķērsot ielu un, gribēdama uzkrāsot lūpas, trīc tik ļoti, ka uzzīmē sev klauna muti. Māte, kas neuzdrošinās šūt ar adatu un izskrien no istabas, lai neviens nepamanītu, ka viņa atkal sākusi šņukstēt.
Stella vēro citas mātes un labi zina, ka viņas ir pavisam citādas. Tās citas bieži iet uz darbu, spēlē bridžu vai tenisu, vāra ievārījumus, šuj savām meitām kleitas, stūrē automašīnas, ar mazo pirkstiņu nevērīgi pārslēdzot virziena rādītāju, iet pie friziera, izliekas neredzam veikala kasieri, neizkaisa sīknaudu uz eskalatora. Viņas neraud, klausīdamās, kā Hjūzs Ofrē dzied “saki man, Selīna, kas ir noticis ar tavu labo līgavaini, kurš ir pazudis…”. Viņām nav plīša lācīša, kuru sauc par Pusķirsi. Viņas mātei tāds ir. Viņa to slēpj zem savas meitas gultas un pārklāj ar skūpstiem, kad ir palikusi viena.
Arī Stella ir sev uzdevusi šo jautājumu, viņa arī. Tuk-tuk vai arī ne? Tomēr Stella zina kaut ko tādu, kas citiem nemaz neienāk prātā. To, par ko viņa neuzdrošinās runāt, jo neviens viņai neticētu.
Divpadsmit gadu vecumā neviens nekam netic. Vai arī pieprasa pierādījumus. Un tomēr Stella dažreiz šaubās. Viņa nezina, kādi noteikumi pastāv starp sievieti un vīrieti, kuri ir ieslēgušies istabā. Nezina, kas ir atļauts un kas – aizliegts. Kas ir jādara un kā jārīkojas. Varbūt galu galā viņas mātes un tēva kliegšana ir normāla. Kliegšana, sitieni, raudāšana, apsaukāšanās. Varbūt tieši to arī sauc par mīlēšanos? Reiz Žorža un Suzonas fermā viņa redzēja, kā ēzelis aplec ēzeļmāti. Viņš to piespieda pie iežogojuma, no aizmugures uzkāpa viņai virsū, līdz asinīm sakoda kaklu, steigā pat savainoja, un ēzeļmāte to visu pacieta. Viņa izlieca muguru, viņas brūce turpināja asiņot, un tas neizskatījās jauki. Žoržs Stellai paskaidroja, ka tā ēzeļi tiek pie bērniņiem. Stellas māte ar viņu nekad nemēdza par to runāt, arī tēvs ne, un vecmāmiņa kaut ko tādu nemūžam nebūtu darījusi.
Viņa neuzdrošinās neko jautāt ne Violetai, ne Žilī, kura nebūt neizskatās zinošāka par viņu pašu.
Viņa ir pieradusi glabāt visus šos jautājumus sevī. Un to ir tik daudz!
Astoņpadsmit gadu vecumā Violeta pārcēlās dzīvot uz Parīzi. Viņa grib būt aktrise. Neapstrīdami, viņa ir ļoti skaista. Viņa solījās ziņot par visiem jaunumiem, un tomēr nē, nebūs nekādas vajadzības tā darīt, jums atliks vienīgi paskatīties televīziju. Pēc gada jūs mani redzēsiet visur… es būšu queen of the world!
Kopš tā laika viņas par Violetu vairs neko nav dzirdējušas. Ne no vecākiem, ne no draugiem, ne televīzijā. Jebkurā gadījumā mājās skatīties televīziju drīkst tikai Rejs un Fernande. Mums ar mammu nav tiesību to darīt. Rejs domā, ka pretējā gadījumā mēs nez ko sadomāsimies, ka mēs jau tāpat esot pietiekami stulbas. Mēs drīkstam skatīties tikai televīzijas ziņas. Kad pienāk lielais vakars, visi apsēžas pie televizora un neviens nedrīkst izdvest ne pīkstiena. Mamma gandrīz neuzdrošinās pat elpot. Viņa ir aptvērusi sevi ar rokām, lai neieklepotos. Fernande mūs uzmana. Rejs ieraksta pārraidi un vēlāk to noskatās vairākas reizes pēc kārtas, lamādams žurnālisti, kura viņam nav ļāvusi runāt vai ir aprāvusi tieši tai brīdī, kad viņš ir grasījies pateikt kaut ko aizraujošu.
Kādā vakarā viņu rāda pat valsts ziņās. Raidījumā “Divdesmit stundas kopā ar Patriku Puāru d’Arvo.” Tas notiek pēc tam, kad viņš viens pats – vismaz tā apgalvo pats Rejs – ir vadījis Senšalānas ķīmisko vielu ražotnes dzēšanu pilsētas zonā netālu no McDonald’s, mēbeļu tirgotavas Conforama un diviem citiem lielveikaliem. Viņš ir uzkāpis augstā skurstenī, kas sprakšķ no liesmām un toksiskām daļiņām, lai visu aplietu ar ūdeni no šļūtenes. Viņš četrpadsmit stundas ir stāvējis uz ugunsdzēsēju kāpnēm un cīnījies, lai glābtu simtiem priekšpilsētas iedzīvotāju mājokļu. Viņš nedomā par savu dzīvību, cilvēki sauc, viņš nemaz nedomā par savu dzīvību! Viņš ir pārkāpis visas robežas. Žurnālisti, fotogrāfi, Francijas un pat ārvalstu televīzijas operatori aiztur elpu un vada tiešraides. Senšalāna ir kļuvusi par visas pasaules centru. Gluži kā filmā visur var redzēt policijas automašīnas, ugunsdzēsēju automašīnas, ziņkārīgo automašīnas. Tā ir neizturama spriedze. Viņš ir cīnījies četrpadsmit stundas no vietas
