par savu mazo pīlīti un cieši piespiež sev klāt. Vai tu lepojies ar mani, mazo pīlīt? Vai redzēji, cik tavs vīrs ir drosmīgs? Vai redzēji? Rejs skūpsta viņu uz lūpām un pievelk sev klāt. Visi aplaudē, sievietes slepus noslauka pa asarai.
Var jau būt, ka tā ir mīlestība, domā Stella, skatīdamās uz savu tēvu un māti. Skūpsti visas pasaules acu priekšā un sitieni guļamistabā. Un violeti dzelteni zilumi nākamajā dienā.
Patiesībā viņai ar šādu izskaidrojumu nepietiek. Jo vairāk viņa cenšas saprast, jo vairāk viņai neizdodas rast saikni starp šo pāri, kas apskaujas viņas acu priekšā, un nakts kliedzieniem un trokšņiem. Kaut kas te īsti nav kārtībā. Viņa papurina galvu, nē, nē, ēzeļi tik un tā šādi nerīkojas.
Un tad viņa nejauši uztver Žilī tēva skatienu. Žilī tēvs nopietni un nikni noraugās uz šo kaislīgo skūpstu, tad novēršas un nospļaujas zemē. Viņš neaplaudē un nepaceļ glāzi, viņš stāv līdzās savai sievai, atbalstījies pret bāra leti. Nomaļus no vispārējām gavilēm. Un viņš nospļaujas zemē! Tātad viņš ir pamanījis, ka te kaut kas īsti nav kārtībā. Un viņai ir bijusi taisnība, ēzeļi tā nedara.
Un tad Žilī tēvs nopūšas, viņa skatiens atkal atgriežas pie notiekošā, tas pārslīd cilvēku sejām un apstājas pie Stellas neizpratnes pilnās izteiksmes. Sadusmotais vīrietis nopēta mazo, gaišmataino, trīcošo meiteni, kura stāv viņam priekšā, un skumji pasmaida, kā sacīdams: es visu zinu, manu mazo nabadzīt, es zinu par tiem sitieniem, raudām, dienišķo varmācību, es dusmojos, jo neko nevaru līdzēt, taču tā nav nekāda mīlestība, sargā sevi, mazo meitēn, neļauj sevi sadragāt, vai dzirdi, nekad neļauj sevi iznīcināt.
Lūk, ko viņa izlasa šī klusā, plecīgā vīrieša acīs. Viņam ir spēcīgas rokas, melni nagi, izbalējis, zils darba apģērbs. Viņa skatienā ir lasāms lūgums, un viņa tāpat ar acīm atbild: jā, es jums apsolu, ka viņš man nenodarīs pāri, es aizstāvēšos.
Viņš uzsmaida. Pa īstam. Kā pieaugušai sievietei. Redzot šo smaidu, viņa jūtas atbildīga. Viņa nemūžam nedrīkst sagraut šīs uz viņu liktās cerības.
Kurtuā kungs viņai uzticas.
Tā ir pirmā reize, kad kāds pieaugušais nostājas viņas pusē. Pirmā reize, kad kāds pieaugušais pasaka: tev ir taisnība, mīlestība – tas nenozīmē visu acu priekšā skūpstīt savu sievu uz lūpām, bet vēlāk naktī viņu piekaut. Katram mīlestība ir citāda, tai nav precīzas definīcijas, taču šī pretīgā izrāde nav nekāda mīlestība. Tev ir taisnība, Stella, viņa skatiens saka. Sargā sevi, es tevi ļoti lūdzu.
Lūk, ko pauž Kurtuā kunga acis.
Viņai tobrīd bija divpadsmit gadu, un viņa vēl aizvien nav to aizmirsusi.
Vēl tagad, trīsdesmit četru gadu vecumā, Stella izlasa uz lapiņas pierakstītos vienkāršos vārdus “Papeļu ferma”, un visa šī aina atkal parādās acu priekšā.
Kad viņa jau grasās apturēt automašīnu ceļa malā, iezvanās telefons. Lauka tālākajā galā viņa pamana divus vīriešus. Abi ir ieraudzījuši kravas auto, taču nekustas ne no vietas, it kā vēl grasītos apspriest kaut ko svarīgu. Viņa atbild uz telefona zvanu. Tā ir Žilī. Viņa grib zināt, vai Stella nevar aizbraukt uz Gomo autoservisu. Tur ir divi auto vraki, avārijā cietušas un uz šosejas sadegušas automašīnas. Un vēl viņa paziņo, ka par Grizē tētiņu var aizmirst. Viņš vairs negrib neko pārdot. Stella piekrīt. Abi vīrieši kaut ko spriež un plātās ar rokām. Viņa atver cimdu nodalījumu, izņem tālskati un pavērš to pret vīriešiem.
– Pagaidi, Žilī, laukā stāv divi vīri. Viņi sarunājas…
– Kas tie tādi ir?
– Fermeris un vēl kāds, kuru es īsti labi nevaru saskatīt. Viņš ir uzgriezis man muguru. Pagaidi mazliet…
Viņa noregulē tālskati. Ierauga abu vīriešu sejas. Sāk atšifrēt tālumā izrunātos vārdus.
– Un?
– Viņi patlaban runā par mums.
– Ko viņi tur saka?
– Viņi grib tikt vaļā no preces, taču nevēlas dot mums pusi naudas. Tikai desmit procentus, lai mēs nesāktu celt skandālu.
– Kurš no viņiem ir galvenais?
– Pagaidi… Viņš pagriezās. Skaidrs! Es viņu pazīstu. Tas ir Tirkē, tas zellis no mērijas.
– Tava tēva draugs?
– Jā. Pirmklasīgs draņķis.
– Nolādēts! Kas viņiem īsti padomā? Es neko nezināju! Fermeris mani nebrīdināja, ka tur būs vēl kāds.
– Ko lai tagad dara?
– Nezinu, Stella, nezinu.
– Es varu apgriezties un braukt atpakaļ. Lai viņi te paliek ar saviem katliem, kuri nevienam nebūs vajadzīgi…
– Viņi piezvanīs Oksēras puišiem…
– Lai pamēģinātu viņus piemānīt tāpat kā mūs? Tas nu gan būtu brīnums! Gijomu vis nevarēs aptīt ap pirkstu! Mūs viņi pazīst un zina, ka vēl var kaut ko pamēģināt. Ar tiem otriem viņiem nekas neizdosies. Tur iznāks tikai ķilda. Viņi to ļoti labi zina. Viņiem nav izvēles, ka es tev saku!
– Nu tu gan esi sadomājusies par daudz…
– Es viņus pazīstu, tos Oksēras un Montero puišus, salīdzinājumā ar viņiem tu esi īsts zīdainis. Šie draņķi to labi zina.
– Vai tu esi pilnīgi pārliecināta? Jo pat desmit procenti…
– Tu esi traka, Žilī! Ja mēs ļausim viņiem kāpt sev uz galvas, tad vairs nekad netiksim galā! Ļauj man rīkoties, labi?
Žilī neatbild uzreiz, un Stella pamana, ka abi vīrieši nāk uz kravas auto pusi.
– Ātrāk, viņi jau tuvojas.
– Labi. Dari, ko gribi.
– Paldies.
Stella beidz sarunu. Izkāpj no kabīnes, uzsvilpj suņiem, kuri pieskrien viņai klāt. Atrazdamies līdzās, tie Stellu iedrošina. Palieciet man blakus, suņi, nemūciet prom, kad es tev likšu, brūc virsū, Saldumiņ, tikai nelec krūtīs, kod kājās! Viņa iekāpj sadzeltējušajā zālē zem sniega kārtas. Sajūt pie labās kājas Stiprinieka karsto gurnu, pie kreisās kājas iet Duksis. Saldumiņš soļo pa priekšu, turēdams asti kā zeltainu karogu. Viņš satraukti elso, izklausīdamies pēc ventilatora.
Viņa pienāk klāt abiem vīriem. Ierauga viņu skatienos mirdzam uzjautrinājumu.
– Sveiki! – Sveika!
– Kur ir prece? – Stella noprasa.
– Tur, mežā, – zemnieks norāda ar zodu.
– Nu, tad ķeramies pie lietas?
