vien beigt īgņoties, – Rozija saka. – Viņš visu laiku izgāž dusmas uz mums. Nemitīgi atkārto, ka neviens neko nespēj izdomāt…
– Un tu jūties kā pēdējais mēsls, – Džesika nobeidz.
– Tieši tā, – Rozija piekrīt, viegli kodīdama savas glāzes malu. – Ja es iebilstu, viņš paziņo, ka es varu vākties prom, ka uz manu vietu jau stāv rindā bars citu, tu taču zini, cik daudz kandidatūru man šajā nebeidzamās krīzes laikā ik dienu nākas atraidīt, un tā tālāk.
– Tev vajadzēja kopā ar mums nākt uz J. Crew, – Astrīda paziņo. – Tev tikai jāuzdrošinās riskēt… Mums ar Džesiku tas izdodas.
– Tev jau ir viegli sēdēt uz diviem krēsliem!
– Kas tev traucē to darīt? – Astrīda sāk skaļi smieties.
– Tu runā tā, it kā es būtu iesēdināta cietumā un gribētu, lai tu par mani samaksā drošības naudu, – aizvainotā Rozija norūc.
Viņa zina, ka Astrīdai ir taisnība. Viņa nespēj atteikt Frenkam, kurš grib, lai viņa paliek savā vietā.
Bez algas pielikuma.
– Izbeidziet, meitenes. Mēs satiekamies tikai reizi nedēļā – un ne jau tāpēc, lai ķildotos! – Hetere iejaucas.
Tieši šajā brīdī Hortenze atgrūž vaļā kafejnīcas durvis. Viņai ļoti patīk šī vieta. Viena no tiem diners, ko var redzēt vecās filmās. Savulaik to ir apmeklējusi arī Džekija Kenedija. Nostājusies pie bāra letes ar visu avīzi un tumšajām saulesbrillēm, viņa pasūta chicken salad sandwitch, so chic!
– Sveikas, meitenes! Kā klājas?
– Mēs nupat runājām par tevi, – Hetere saka. – Vai nezini kādu, kam būtu vajadzīgs dzīv…
– Cerams, ka tas ir labs! – Hortenze pārtrauc, noraisīdama lielo, ap kaklu apmesto šalli.
Viņa apsēžas. Ērtāk iekārtojas krēslā. Izliekas, ka pēta ēdienkarti, taču slepus vēro pārējās. Kāpēc es ar viņām tiekos? Tāpēc, ka viņas man ļoti patīk. Un… lai nepalaistu garām jaunākās tenkas un modes tendences, kuras man var noderēt, kad dibināšu pati savu uzņēmumu, jo viņas ir izcilas profesionāles. Es zinu, ko darīšu kopā ar katru no viņām. Šīm meitenēm jau ir savs birojs ar viņu vārdu virs durvīm.
– Dzīve ir skaista, vai ne? – viņa noprasa kvēli un nopietni.
– Paklausies, – Hetere atsāk, – vai tu nepazīsti kādu, kam manu dzīvokli…
– Tāpēc, ka ar mani drīz notiks kaut kas dižens. Es to jūtu… mani ir pārņēmušas trīsas. Es gribu jūs pārsteigt! Un jūs man esat arī vajadzīgas.
– Kā vecajos, labajos laikos pie vecā, labā Frenka, – Rozija smaida.
Frenks cēli soļo sava meiteņu eskadrona priekšgalā, lepodamies ar savu atvērtību, iecietību un atklātību sieviešu jautājumā. Francūziete, īriete, melnādaina meitene no Bronksas, vientuļā māte, meitene no labas ģimenes – neviens viņam nevar neko pārmest. Un viņas visas ir čaklas un strādīgas! Ko vēl var vēlēties?
– Algas pielikumu, – Astrīda izgrūž caur zobiem.
– Lai viņš mazāk grābstītos, – Džesika nočukst.
– Paaugstinājumu amatā, – paziņo Hetere, ar abām plaukstām uzsizdama sev pa ciskām.
Rozija gremo savu mūžīgo košļājamo gumiju.
– Frenks tevis dēļ ir zaudējis humora izjūtu, – viņa uzrunā Hortenzi. – Viņš nespēj pārdzīvot tavu aiziešanu.
– Viņam būtu vajadzējis uzticēt man kaut ko vairāk.
– Vai viņš tev ir piezvanījis?
– Zvana bez apstājas. Tas jau sāk kļūt apnicīgi.
– Viņš sauc tevi atpakaļ?
– Un sola daudz lielāku algu.
– Bet tu atsakies?
– Ko es darīšu tajā vergu galerā? Kuru katru brīdi man prātā iešausies ģeniāla ideja…
– Kā tu iztiec?
– Man ir ietaupījumi…
Man bija ietaupījumi, Hortenze nodomā. Šovakar viņa dzers tikai kafiju. Viņa pārtiek no kafijas. Un no zīmuļiem. Viņa grauž zīmuļus.
– Un tomēr… – Rozija iesāk un nepabeidz, tomēr arī viņai gribētos lūgt, lai Hortenze atgriežas.
– Kāpēc pieņemt kaut ko viduvēju, ja drīz mani gaida kaut kas brīnišķīgs? – Hortenze iesaucas, sajūsmināta par savu iedomu.
Es būšu slavena, viņa sev saka. Es taču esmu ģeniāla!
– Vai tu svētdien brauksi mums līdzi uz Bruklinu? Tur notiks food fair, mēs varēsim apstaigāt alus bārus, krāmu tirdziņus…
Bruklina šobrīd ir modē. Manhetena ir kļuvusi pārāk dārga. Bedfordas avēnijas apkārtne ir kļuvusi par apmešanās vietu jaunajiem modes māksliniekiem, gleznotājiem, mūziķiem, rakstniekiem un fotogrāfiem. Dzīvot Manhetenā vairs nav modē, to dara tikai bagātnieki, apgalvo šie jaunieši, kuri ir pārāk trūcīgi, lai tur atrastu sev mājvietu, tomēr viņi atgriezīsies, tiklīdz būs nopelnījuši savus pirmos dolārus.
– Vai jūs brauksiet ar automašīnu? – Hortenze grib zināt.
– Kopā ar Roziju. Šajā nedēļas nogalē viņas meitu nebūs mājās.
– Vai pie stūres sēdēs viņa?
– Kāpēc tu jautā?
– Negribu, lai no manis paliek pāri tikai T-bone steak.
Meitenes sāk skaļi smieties.
Rozijai ir ātrās palīdzības automašīnas vadītājas tiesības. Studiju laikā viņa ir stažējusies kā feldšere. – Ja gribat, varat braukt ar metro, – Rozija aizvainota iebilst.
– Tad es sēdēšu aizmugurē, – Džesika uzsver, paceldama pirkstu.
Pienāk viesmīlis, lai vienmuļi uzskaitītu dienas īpašo piedāvājumu. Hortenze pasūta kafiju un nopūzdamās paskaidro, ka nupat ir bijusi uz tikšanos ar kādu tipu un cienastā bijušas pankūkas ar lasi, un tagad viņai nemaz negribas ēst. Pēc tam, lai novērstu uzmanību, viņa sāk izvaicāt pārējās par Skotu, Frenka asistentu, kurš savulaik ir bijis viens no viņu mazās grupas biedriem. Meitenes viņu pacieš, jo Skots var aizlikt labu vārdu pie priekšnieka un apmaksā viņu rēķinus.
– Joprojām vecpuisis, – Astrīda saka. – Pagājušajā nedēļā es viņu redzēju Beronā. Viņš staigāja apkārt, meklēdams
