aizcirtīs durvis un uzkāps pie Elenas. Viņa aizvien biežāk un biežāk meklē patvērumu tieši tur.
Gerijs nervozi paklaudzina ar pirkstu pa galda malu.
Es nezinu, kā tas ir noticis, taču starp mums ir izveidojusies plaisa, mēs staigājam kā pa zirnekļa tīklu.
– Dzīvot kopā ar Hortenzi ir tik nogurdinoši! – viņš nopūšas.
– Vajadzēja izvēlēties kādu neglītu, maigu meiču, kura tevi dievinātu. Tad tev būtu miers! Tu taču saproti, ko es gribu teikt – tu nespēj noturēt to, ko esi iekārojis. Hortenze gluži vienkārši ir… neaizsniedzama.
Gerijs neatbild. Viņš zina, ka Marks viņu ķircina, tomēr tāpat ir skaidrs, ka viņa Marku ir apbūrusi. Hortenze apbur visus.
Pinkertons ir atsācis vadīt lekciju.
– Vai atceraties Nadjas Bulanžē apgalvojumu par kompozīciju? Viņa teica, ka ir jādzird, jāskatās, jāklausās un jāredz. Uzmanību! Ir iespējams klausīties, taču neko nedzirdēt, skatīties un neko neredzēt – un redzēt neskatoties. Tāpēc koncentrējieties un veltiet visu uzmanību tam, ko darāt.
Auditoriju pāršalc bijīgi čuksti. Pinkertons uz brīdi apklust, nogaida, kamēr viņam pievērstā uzmanība būs sasniegusi savu virsotni, un brīdinoši paceļ pirkstu.
– Sacerot mūziku, esiet dabiski un brīvi. Nemēģiniet izlikties par kādu citu. Riskējiet kļūdīties, lai noskaidrotu, kas ir sakāms tieši JUMS. Ja jums ir ko teikt, laipni lūdzu… Meklējiet. Meklējiet negaidīto. Reiz Nadja Bulanžē vaicāja Stravinskim, vai viņš varētu sacerēt kādu kompozīciju vienīgi naudas dēļ, un viņš atbildēja: nevaru, tas mani neaizrauj.
Pasniedzējs kā izgaršodams atkārto: tas mani neaizrauj.
Gerija prātā atkal ielaužas Hortenze. “Man vajadzīga aizrautība, vai saproti? Bez tās es neko nespēju izdarīt, man trūkst ideju.” Aizgājusi no Gap, viņa sēž mājās, zīmē skices, lasa avīzes, žurnālus, izgriež no tiem dažādus attēlus, izdomā ietērpus, ko pati nosauc par “Pirmo satikšanos”, “Slepeno aizraušanos” vai “Pazemot nelieti, kurš izlicies par tavu draugu”. Viņa izdomā trīs veidus, kā sajaukt kopā šos stilus, tad pēkšņi pielec kājās, izskrien no istabas un aizcērt durvis. Dodas “uzlādēt” savu blogu, it kā tas būtu pagalam izbadējies un to vajadzētu nekavējoties paēdināt. Uz ielas fotografē dažādas detaļas, ievieto attēlus savā blogā Hortensecortes.com un pievieno tiem komentārus. Viņa skicē siluetus, modes tendences, apraksta to, kas ir aktuāls vienmēr un kas – nekad. Vienmēr: gara virsjaka ar īsu muslīna kleitiņu. Nekad: ādas jaka ar motociklista zābakiem. Vienmēr: liels vīriešu pulkstenis, kas spraucas ārā no piedurknes, un nekā cita. Nekad: pērļu virtene ar lieliem auskariem un gredzeniem katrā pirkstā. Viņa fotografē slikti ģērbtas meitenes, ievieto attēlus savā blogā, pārvelk tiem pāri lielu, melnu krustu un tad pārvērš viņu ārieni, ietērpu, frizūru. Viņa izpludina meiteņu sejas vaibstus, lai neviens šos upurus nepazītu. Šai sadaļai ir milzīgi panākumi. Sestdien viņas blogs tika pieminēts New York Times. Ikviena meitene kaislīgi vēlas ieraudzīt savu fotogrāfiju – nosvītrotu ar lielu, melnu krustu, lai pēc tam tā tiktu pārveidota ar Hortenzes maģijas palīdzību.
“Nav neglītu sieviešu, ir tikai slinkas sievietes,” Hortenze apgalvo. Darbojieties un nesaudzīgi pārveidojiet sevi.
Viņa ir iepazinusies ar kādu kosmētikas speciālisti no Bergdorf Goodman un tagad dāsni dala padomus, iesaka acu kontūrzīmuļus, pūderi, pūderkrēmu, izsmej kādu nagu lakas toni. Gluži kā pītija viņa izsaka spriedumus, kurus nekavējoties kāri uztver viņas pielūdzēji, ar bijību izturēdamies pret katru vārdu. Viņa tos izsmej, pazemo, aizskar. Bloga lasītāju skaits ar katru dienu pieaug. “Nu, redzi? Būt jaukai neatmaksājas,” viņa paziņo Gerijam, kad viņš mēģina Hortenzi mazliet nomierināt. Reklāmas piedāvājumu pieņemšanu viņa uzskata par sevis necienīgu, jo vēlas palikt brīva.
Aiz-rau-tī-ba.
Viņa dodas uz Bruklinu, lai apstaigātu krāmu tirdziņus Kolumbijas avēnijā vai Brodvejā. Nes mājās dažādas lupatas, pārvērš tās par nevainojamām lietām un nofotografē.
Viņa dodas uz pilsētas centru, nočiepj kādu ideju no atklāšanas ceremonijas Hovardstrītā, klaiņo pa ķīniešu kvartālu, pērk auduma gabalus, saliek tos kopā, sasprauž, graiza. Iespiedusi starp lūpām kniepadatas, steidzas augšā pie Elenas Karkovas. Parāda viņai savu veikumu. Gaida spriedumu, raustīdama sevi aiz matu šķipsnas. Piecērt kāju. Sadrūmusi nokāpj lejā, pārliek ieloci, noņem piedurkni, atkal uziet augšā, ielūkojas savai padomdevējai acīs, lai redzētu, vai tās neiemirdzēsies, atkal nonāk lejā un iesper pa grīdlīsti. Izmētā zīmuļus, izspļauj kniepadatas, savāc šķēres un auduma gabalus un iekliedzas: ES NEKO NESPĒJU PAVEIKT, NO MANIS NEKAD NEKAS NEIZNĀKS, LAIKS PAIET, UN ES ESMU NEJĒGA.
Izņem savu zilo pūderi, nopūderē degunu, aplūko sevi mazajā spogulītī, viegli pasmaida.
Nekavējoties nikni ieraksta savā blogā: MANS VIENĪGAIS GLĀBIŅŠ: MANS ZILAIS “SHISEIDO” PŪDERIS. TIKAI TAS SPĒJ MANI MIERINĀT. PADARA MANI SKAISTU. BEZ TĀ ES NESPĒJU DZĪVOT. JŪS ARĪ NE.
Un zilā pūdera pārdošanas apjoms tirdzniecības centros Saks, Bloomingdale’s un Barney’s strauji pieaug.
Tad viņa vairs neliekas ne zinis par savu blogu.
Viņa vairs neko neraksta, nefotografē, nezīmē. Neņirgājas par citu ietērpiem. Slikti ģērbtas meitenes uz ielu stūriem veltīgi gaida Hortenzes pamācības. Uzticīgākās lasītājas protestē, lūdzas: atgriezieties, lūdzu, atgriezieties.
Viņa turpina bozties.
Lasītājas vēršas pie viņas vietnē Twitter. Viņa joprojām božas.
Tas ir viņas nāvējošais ierocis.
Vakar…
Bija pirmais aprīlis. Šķita, ka tuvojas pavasaris. Gerijs mācījās spēlēt Šopēna etīdi. Bija tik ļoti koncentrējies, ka dzirdēja tikai notis. Viņš vairs nejuta ne savus pirkstus, ne rokas. Tā, it kā spēlētu kāds cits.
Kaimiņš, kurš mājo viņā pašā.
Izdzirdējis briesmīgu troksni, viņš bija pacēlis galvu. Ļāvis vaļu aizkaitinātam monologam. Atsācis vingrināties. Brīdī, kad nevainojams akords jau gandrīz bija rokā, viņam pa galvu trāpīja brokolis. Plakš! Burvība bija pagaisusi, noskaņa – zaudēta.
– Un kāpēc? – viņš bija noprasījis, valdīdams mēli un dusmas, kuras aizvien pieņēmās spēkā.
– Tam ir tik iedvesmojoša krāsa… un, tā kā tu par mani neliecies ne zinis, es to izvēlējos par ziņnesi.
Viņš bija paraustījis plecus un mēģinājis koncentrēties no jauna.
– Par ko tu domā?
– Ne jau par tevi, – viņš izgrūda, sakodis zobus.
– Es ciešu elles mokas, bet tev vienalga!
– Hortenze, lūdzu… Man jāstrādā.
– Pasaki
