Par to nevar būt ne runas.
– Hortenze! Beigsies ar to, ka mēs ar tevi vairs nebūsim draudzenes. Lūdzu, esi pazemīgāka. Un pieklājīgāka. No dāvanām nedrīkst atteikties. Ja nu vienīgi tad, ja tās tev pasniedz ienaidnieks. Vai es esmu tava ienaidniece?
Hortenze papurina galvu un nopūšas.
– Tad ej! Un pasaki Mimi, ka man ir izbeigušās viņas burvju zālītes! Lai viņa man iedod kādu sauju. Es spēju iemigt vienīgi tad, ja man ir šie sausie, smaržīgie zariņi…
– Paskaties uz mani, lai es varu visu nolasīt tev no acīm! – Mimi pavēl klusi un asi, pabāzdama zem Hortenzes rokām mīkstu, sārtu spilventiņu. – Nākamais klients būs tikai pēc stundas, mums ir daudz laika. Vai tevi šurp atsūtīja Elena?
Hortenze uzlūko Mimi. Zem viņas acīm ir mēļi loki, tajās krīt izbalinātas matu šķipsnas.
– Ak! Tev ir nogurušas acis, un tu esi dusmīga, – Mimi secina.
– Kā tu to zini? Tu mani nepazīsti, tu pārzini tikai manas rokas un kājas.
– Un tu esi kašķīga! Tu noteikti jūties ļoti nelaimīga.
– Es tā neteicu…
– Es visu labi redzu. Ja tu esi laimīga, tavas acis ir kā rieksti. Ja tu dusmojies, tās izskatās pēc piesārņotas jūras.
Hortenze saviebjas un sāk ripināt pa galdu mazus vates pikucīšus.
– Vai vēlies tēju?
– Man negribas runāt, Mimi. Un arī izslāpusi es neesmu.
Uz sārtās blūzes kabatas ir rakstīts MEME, taču šo vārdu izrunā kā “Mimi”. Mimi ir no Ziemeļkorejas. Robežu viņa ir šķērsojusi kājām, tomēr nekad nestāsta, kā viņai tas ir izdevies. Viņa noslēdzas sevī ikreiz, kad Hortenze sāk viņu ķircināt:
– Nomierinies, te taču nav nekāda Ziemeļkoreja, tu vari runāt droši!
– Un ja nu arī citi cilvēki grib tikt pāri tai pašā vietā? Un ja nu tieši šobrīd, right at this moment, salonā sēž kāds valdības spiegs? Par ko tu mani uzskati? Par jeņķu nejēgu?
Mimi šķiet, ka visur slēpjas Ziemeļkorejas valdības spiegi. Viņa nevar ciest amerikānietes, kurām viņas bēgšana no Ziemeļkorejas šķiet patiešām “aizraujoša”. Viņas vicina manikirētās rokas, savelk ar kosmētiskām operācijām uzlabotās lūpas un saka: so wild! Mimi paskatās uz viņām, nopūšas un noteic, ka par veikto manikīru saņem tikai divdesmit procentus. Viss pārējais nonāk kabatā salona īpašniecei, kura cēli sēž pie kases.
– Tu negribi runāt? Jo sliktāk tev pašai! Es šodien varētu tev pastāstīt šo to jauku…
– Piemēram? – ievaicājas Hortenze, kura nespēj pretoties Mimi stāstu kārdinājumam.
– Par tām divām meitenēm, lūk, tur…
Hortenze pagriežas un ierauga divas brīnišķīgas būtnes, kuru acis ir nostieptas bezmaz vai līdz matu līnijai. Viņas tērzē, turēdamas kājas vanniņās ar karstu ziepjūdeni.
– Gaišmatainā, – Mimi stāsta, – ir Svetlana. Tumšmataino sauc Ivana. Māsas no Bulgārijas. Ļoti, ļoti bagātas. Viņu tēvs ir nopelnījis kaudzi naudas ar nekustamajiem īpašumiem. Pēc komunisma sabrukuma viņš ir izmanījies nopirkt bezmaz visus Sofijas nekustamos īpašumus. Un pārdot tos par lielu naudu. Viņš izskatās pēc alus mucas ar milzīgām ūsām.
– Tu smejies, vai?
– Meitenēm ir pilnīgi vienalga, vai izdot desmit vai simt dolāru. Skaistumkopšanas saloni kaujas, lai dabūtu viņas sev par klientēm.
– Ar ko viņas nodarbojas?
Turpinādama vīlēt Hortenzei nagus, Mimi iesmejas. Viņas zobi ir tik žilbinoši balti, ka Hortenzei dažbrīd rodas aizdomas: viņa tos balina. Tomēr Mimi ir gatava apzvērēt pie saviem senčiem, ka par tik baltiem zobiem var pateikties tea tree. Viņa pērk tējas koka ekstraktu bioloģiski audzētu preču veikaliņos un no rīta un vakaros iepilina dažas lāsītes glāzē ar zobu skalošanai domāto ūdeni. Hortenze ir to izmēģinājusi un bijusi spiesta atzīt, ka Mimi nemānās.
– Viņām nekas nav jādara, tikai jātērē. Un viņas tērē daudz! Tēvs abas tikai vēl pamudina. Viņš apmaksā visus viņu izdevumus.
– Un pēc tam viņas apprecēsies, un abas uzturēs viņu vīri! Tā tikai ir dzīve!
– Man tādu sieviešu ir ļoti žēl.
– Žēl? – Hortenze iesaucas. – Tu esi jukusi, vai?
– Viņas nespēj kļūt pieaugušas. Viņas nav gatavas stāties pretī dzīvei.
– Es labprāt piekristu, ja tas vīrietis nolemtu mani adoptēt. Un tad tikai es varētu dzīvot!
– Vecākā, tā tumšmate, reiz grasījās precēties, un tad…
Mimi paliecas tuvāk Hortenzei un sāk runāt čukstus.
– … tēvs viņai piezvanīja un lika atnākt uz viņa biroju. Viņš brīdināja: “Tas, ko tu redzēsi, tev nepatiks, taču tev tas ir jāredz… tev jābūt stiprai, mana meita.” Un viņš viņai parādīja videoierakstu, kurā viņas līgavainis putu vannā draiskojās ar kādu padauzu.
– Vai viņš to līgavaini bija izspiegojis?
– Protams.
– Un kas notika pēc tam? – Hortenze nepacietīgi vaicā.
– Ivanas jaunkundze izsauca pie sevis līgavaini, kurš tūlīt sāka melot, apgalvodams, ka tas viss noticis jau sen pirms viņu iepazīšanās… diemžēl videoierakstā viņam ap roku bija Ivanas dāvātā Cartier aproce. Viņš bija spiests atzīties un tika padzīts. Viņam nācās atteikties no skaistās, piecdesmit sešus miljonus vērtās mājas, Porsche, Lamborghini un Ferrari, kas stāvēja garāžā, un no visa pārējā. Viņš tika izmests uz ielas un palika sēžam uz ietves!
Mimi skaļi iesmejas un tūlīt aizliek plaukstu priekšā mutei.
– Viņa uz vēdera bija uztetovējusi sava līgavaiņa vārdu un nu bija spiesta to izdzēst. Pie šī tetovējuma viņa bija tikusi nākamajā dienā pēc pirmās abu kopā pavadītās nakts!
– Tas nu gan nav prātīgi darīts, – Hortenze secina. – Kāpēc gan vīrietim, kurš tik izdevīgi iekārtojies, vajadzētu uzvesties tik muļķīgi?
– Tāpēc, ka viņš bija aizmirsis, no kurienes ir nācis. Viņš bija sācis uzskatīt, ka drīkst darīt visu, kas vien viņam ienāk prātā. Viņš pat bija sācis domāt, ka visa nauda pieder viņam. Ka viņš ir visvarens.
– Un Ivana? Vai viņa raudāja?
– Viņa sāka pamatīgi tērēt naudu. Kopā ar māsu aizbrauca uz Losandželosu. Izpirka
