nozīmēja klīst apkārt, meklējot kādu jaunu ideju, krāsu, apveidu, vienalga, ko, kas viņā varētu modināt aizrautību.
– Es esmu izžuvusi, izkaltusi sausa, es ienīstu pati sevi. Man vairs nav spēka! Iziesim pastaigāties, Gerij, es tevi lūdzu.
Hortenzes acīs bija lasāma padevība un neviltots lūgums. Tik un tā viņai nevarēja uzticēties. Vai šī bezpalīdzība bija īsta vai tēlota?
Viņi devās uz Piecdesmit septītās ielas pusi. Nosoļoja gar Centrālparku, ieraudzīja filmēšanas grupu, kas filmēja bālu geišu zem sarkana papīra saulessarga, šķērsoja Kolumba laukumu, kafejnīcā Whole Foods nopirka ledus kafiju. Viņa to izmeta pirmajā atkritumu urnā, paziņodama, ka šī kafija garšo pēc zirgu mēsliem un bojā visu noskaņu.
Tūristiem par prieku karietēs iejūgtie zirgi gremoja auzas. Viņa tiem parādīja mēli.
Viņi nonāca pie Kārnegī zāles. Gerijs aplika roku Hortenzei ap pleciem un noskūpstīja viņu uz kakla. Nē, tu neesi tukša vieta, tu gluži vienkārši esi iestigusi, tas arī ir viss, tā gadās arī ar vislabākajiem! Viņa paraustīja plecus un iekoda lūpā, lai apvaldītu dusmu asaras.
– Es esmu visnožēlojamākais cilvēks pasaulē – meitene, kura neko nav paveikusi…
Gerijs apskāva viņu ciešāk, uzspieda skūpstu viņas kuplajiem matiem, ieelpoja to sandalkoka un apelsīnu smaržu. Apskāvušies viņi krustojumā gaidīja zaļo gaismu. Garām aizšāvās velosipēdists rūtainā sporta jakā, uzsaukdams viņiem fuck off, Hortenze parādīja viņam vidējo pirkstu. Tā galu rotāja melns tintes traips, Geriju pārņēma vēlēšanās to noskūpstīt. No taksometra izlēca sieviete ābolzaļā kleitā, aizcirta durvis un nazālā balsī uzsauca šoferim: atlikumu varat paturēt! Viņas kleita izskatījās pēc volāniem apšūtas caurules. Briesmīgi, Hortenze saviebās, turklāt viņa par to noteikti ir samaksājusi kaudzi naudas! Kāda muļķe! Sieviete jau grasījās doties uz Kārnegī zāles ieeju, taču pēkšņi bija spiesta apstāties: kleitas volāns bija iecirsts taksometra durvīs. Taksometrs strauji atsāka braukt tā, ka riepas vien nokauca. Sieviete izmisusi iekliedzās. Norauta uz ietves, ar atkailinātu ķermeņa apakšdaļu, viņa ar vienu roku aizsedza augšstilbus, bet otru pastiepa nopakaļ taksometram, kura dzeltenajās durvīs plīvoja zaļa atlasa driskas.
Gerijs apspieda smieklus. Tā viņai arī vajag! Viņš nevarēja ciest šādas iedomīgas dāmas, kuras bez sirdsapziņas pārmetumiem mēdza ielēkt citu cilvēku apturētos taksometros, pamezdamas viņus stāvot! Es tādas jau esmu redzējis! Sievietes, kurām smaidot acu kaktiņos neievelkas neviena grumbiņa. Viņas mīl, neatklādamas savu sirdi, ēd, norīdamas tikai vēju, gaisu un garantēti tukšas kalorijas.
Viņš apmierināti vēroja šo ainu, kad pēkšņi Hortenze satvēra viņu aiz rokas un aizelsusies izgrūda: “Tu redzēji? Tu redzēji to pašu, ko es? Tas bija kaut kas lielisks, superlielisks! Nesaki neko! Klusē! Man ir ideja, tepat jau tā ir, tā…”
Viņa sāka kodīt ar tinti notašķītā pirksta galu, un Geriju atkal pārņēma vēlēšanās viņu noskūpstīt.
– Ai, nē! Pagalam ir! – Bet par ko tu runā?
– Man bija radusies ideja, un nu tā pēkšņi pagaisa!
– Vai tu redzēji vīziju? – Gerijs zobgalīgi vaicāja. Sadrūmusī Hortenze nekustīgi stāvēja ietves malā un kodīja lūpas. Gerijs saņēma viņu aiz rokas.
– Iesim, apskatīsim Kārnegī zāles koncertu afišu.
– Nē. Negribu. Es iešu mājās. Paliec sveiks!
Viņa aizsteidzās prom, ierāvusi galvu plecos un sabāzusi rokas krāmu tirgū pirktā Burberry mēteļa kabatās.
Gerijs pārskaitās. Es pametu klavieres, lai dotos viņai līdzi, bet viņa aizlaižas, nebildusi ne vārda. Es esmu viņas kalps, sekotājs, kurpju spodrinātājs, fini-to!
Iegājis koncertzāles vestibilā, viņš apbrīnoja lielo, uzvelkamo Breguet pulksteni, marmora grīdas, apaļās lampas, un viņa dusmas pamazām norima. Viņš bija rezervējis vietu parterā uz Radu Lupu koncertu. Šūberts, Sezārs Franks, Klods Debisī. “Vienu biļeti?” noprasīja kasiere, resna nēģeriete ar dzelteniem plastmasas auskariem. Viņas pirksti skraidīja pa tastatūru kā pa klavierēm. Jā, vienu. Viņai runājot mikrofonā, tas griezīgi sprakšķēja.
– Jums ir palaimējies, tā ir pēdējā, un jums būs sasodīti laba vieta.
Viņa pacēla galvu un uzsmaidīja Gerijam tā, ka viņas plastmasas auskari nošūpojās vien. Viņš samaksāja, iebāza biļeti kabatā. Priecīgi pasmaidīja, Radu Lu-pu, izgāja ārā, juzdams, ka ir nomierinājies. Viņš varēs pavadīt lielisku vakaru bez ķildām un brokoļiem.
Bija sācis stipri līt. Geriju aprija metro drūzma. “Stand clear of the closing doors, please,” skaļruņos atskanēja nopietna vīrieša balss.
Man ir jāturas tālāk no Hortenzes, viņš nodomāja, iebāzdams atslēgu slēdzenē.
Viņa runāja pa telefonu ar Junioru. Saritinājusies uz dīvāna. Viņa raustīja matus, pina tos bizītēs. Gerijs aizgāja uz virtuvi, ielēja sev glāzi kokakolas, paņēma paciņu sāļo kliņģerīšu un apsēdās otrā dīvāna galā.
– Vai tu atceries to stāstu par ābolu un kātiņu? – Hortenze stāstīja Junioram. – Nu, tu taču zini, par to kātiņu, kurš vispirms notur ziedu un pēc tam arī ābolu, turklāt nesalūst, lai gan ābols ir tūkstoškārt smagāks? Vai atceries, ko tu man teici? Nu, tad šovakar es visu gandrīz sapratu. Man bija vajadzīgs tikai mirklis. Jā, jā. Kātiņš, zieds, ābols, zaļā kleita, dzeltenais taksometrs, mani tērpi. Es pastiepu roku, lai satvertu ideju, bet tā pēkšņi izgaisa! Man tas ir apnicis, Junior. Es mīņājos uz vietas, es neko nespēju izdomāt, es nepelnu ne graša, mani ietaupījumi ir izsīkuši… Es slaistos apkārt un pamazām ierūsēju.
Brīdi paklausījusies, ko saka Juniors, viņa iesaucās:
– Nē! Es nevēlos būt atkarīga no Gerija. Man vajag ko vairāk! Es negribu, lai mani uztur! Tas ir apkaunojoši! Tā jau es vēl būšu spiesta apprecēties un sataisīt bērnus! Tā tikai vēl trūka!
Gerijs grauza sāļos kliņģerīšus, prātodams, ka apprecēties un tikt pie bērniem taču nemaz nav negods. Varbūt pat gluži pretēji. Teiksim, pēc četriem gadiem? Viņam būs divdesmit astoņi, Hortenzei – divdesmit septiņi gadi. Viņiem būs bērns, maza meitenīte, kura metīs zemē vārdnīcas. Viņš aizvedīs meitiņu uz savu pili Skotijā, kopā ar viņu izstaigās aizsargmūrus, pastāstīs viņai par saviem trakajiem senčiem, kuri vienmēr strauji metušies uzbrukumā. Viņa smaidīs un pļāpās, viņai vēl nebūs izauguši visi zobi. Hortenze viņai uzšūs mazus skotu svārciņus, viņš viņai nopirks dūdas un… Gerijs aprāvās. Vai Hortenze ies pastaigāties pa parku kopā ar bērnu skotu svārciņos? Neiespējami. Viņa drīzāk pakārsies. Kad Hortenze bija beigusi runāt pa telefonu, Gerijs noprasīja:
– Kas tas par stāstu par ābolu, ziedu un kātiņu?
– Tā ir Juniora ideja, – viņa atteica, raustīdama matu šķipsnu.
– Un vēl?
– Vai tas tevi patiešām interesē,
