man pateikt. Viņš sāk izteikties aizvien neskaidrāk, man sāk likties, vai tikai viņš nesāk zaudēt savas īpašās spējas.
– Un tāpēc tu klaiņo pa ielām?
– Jā. Un, kad ieraudzīju to sievieti, kuras kleita tika iespiesta taksometra durvīs, es pēkšņi kaut ko aptvēru. Man viss kļuva skaidrs. Un tad tas atkal pagaisa.
– Cik žēl, – Gerijs nomurmināja, gremodams savus kliņģerīšus.
Paciņa bija pavirši aizlocīta, un kliņģerīši vairs negaršoja labi. Viņam tas nepatika. Kārtīgi aizlocīt paciņu taču nebija grūti. Tai bija īpaša plastmasas aizdare.
Tikmēr Hortenze turpināja, raudzīdamās tukšumā:
– Kā āboli turas kokā? Kā gan kātiņš spēj noturēt gan vieglu ziedu, gan smagu augli? Kā tik trausls augs spēj radīt tik izturīgu kātiņu?
– Tu gribi izgatavot gumijas kleitu?
Hortenze pēkšņi izslējās un pavēlēja: turpini, turpini, tavos vārdos kaut kas ir. Viņa nepacietīgi sita knipjus, un šis klusais troksnis šķita kaitinošs kā zvaniņš kalpotāja izsaukšanai.
– Es neko nezinu, – viņš noņurdēja. – Ja ābola trauslais kātiņš spēj noturēt augļa svaru, tātad tas ir veidots no kāda īpaši izturīga materiāla…
– Un? Un? Runā tālāk! Gerij! Neapstājies!
Viņa paliecās Gerijam pretī, dedzīgi saviebusies. Pirksti sita knipjus, balss kļuva spalga, acis meta zibeņus.
– Tas jāizdomā tev pašai. Es neko nezinu.
– Ak! Es tevi ienīstu! Tu mani iekārdini un pēc tam ļauj man nokrist kā sapuvušam ābolam. Tu esi riebīgs nelietis.
Viņa nometa šo vārdu smagi kā telefonu katalogu, un tas atlēca no viņa pleca. Viņš piecēlās. Iegāja savā istabā, aizslēdza durvis. Viņa visu nakti pavadīja uz dīvāna. Un šorīt pagāja viņam garām stīvi izslējusies, ietinusies savā nicinājumā kā Brīvības statuja.
Viņš bija pabrokastojis Kolumba avēnijas kafejnīcā Starbucks. Nopircis šokolādes kēksu. Pasūtījis kapučīno. Vērojis kādu veci, kurš bija lasījis New York Times, urbinājis sev ausi un aplaizījis pirkstu. Gerijs bija nolicis kēksiņu atpakaļ uz galda. Televizora ekrānā varēja redzēt dziesmas Kiss Me on the Bus videoklipu. Kādreiz arī viņi bija skūpstījušies autobusā, taču tagad jau labu laiku to vairs nedarīja. Man nav noskaņojuma, Hortenze aizbildinājās.
Viņš bija ielicis karotīti sava kapučīno putās un drūmi noskatījies, kā tā nogrimst.
Šajā dzīvē ne uz vienu nevarēja paļauties.
Ikviens cilvēks bija vientuļš. Vienmēr.
– Man vairs nav spēka, – Gerijs atzīstas Markam. – Es vairs neko nesaprotu. Es padodos.
– Kopā ar Kalipso tu noteikti jutīsies daudz mierīgāk.
– Bet es negribu iemīlēties Kalipso! Izbeidz! Es ar viņu gribu tikai piedalīties mēģinājumā!
Pinkertons uzmet viņiem neapmierinātu skatienu, un abi puiši apklust.
– Tā vairs ilgāk nedrīkst, Elena, tā vairs ilgāk nedrīkst.
– Par ko tu runā, Hortenze?
Elena Karkova spīdzina viņu ar jautājumiem, Hortenze savelk skumju seju un drūmi nodur galvu.
– Ir jau divdesmit pirmais aprīlis.
– Un?
– Ir jau divdesmit pirmais aprīlis, laiks skrien ar vēja spārniem, bet es neko neesmu paveikusi.
Ir jau divdesmit pirmais aprīlis, un mani sāk pārņemt dusmas. Es ienīstu sauli, es ienīstu mēnesi, es ienīstu debesskrāpjus, luksoforu sarkanās gaismas, zirgu mēslus Centrālparkā, pīles dīķī, cukura vates smaržu. Es ienīstu Geriju.
– Tas nav labi, nepavisam nav labi, – Elena nosaka un nogroza galvu. – Un kāpēc tu cel tādu brēku?
– Tāpēc, ka man uz mēles ir kaut kas tāds, ko es nekādi nespēju izteikt skaļi un skaidri. Tāpēc, ka tas aizņem visas manas domas un man no tā dūc ausīs. Es vairs neko nespēju izdomāt, esmu iztukšota, man gribas ielēkt bezdibenī.
– Ļoti labi, ļoti labi. Šīs bailes ir kā tilts, kas ved tevi pretī panākumiem.
– Vai varat paskaidrot sīkāk?
– Lai piedzīvotu izaugsmi, ir jāatsakās no drošības. Tā teica mana vecmāmiņa.
– Un?
– Tu patlaban piedzīvo izaugsmi, un tu to arī sasniegsi. Taču pagaidām tu jūties apjukusi, tu mirsti no bailēm. Tā ir ļoti laba zīme.
– Slikta zīme! Es tikai slaistos un pamazām ierūsēju.
Elena pavicina rokas un pagroza plaukstas, lai liktu manīt, ka neko nesaprot.
– Vienalga! – Hortenze nosaka. – Šobrīd tā ir mana mantra.
Šorīt viņa ir strādājusi no astoņiem līdz divpadsmitiem. Nogaidījusi, kamēr Gerijs aizvērs durvis, un apsēdusies pie sava darba galda. Skicējusi ābolus, ziedus, kātiņus, dzeltenus taksometrus, zaļas kleitas. Viņa pat nav pabrokastojusi. Viņa ienīst brokastis. No tām viņai kļūst slikti. Viņas vēders guļ līdz divpadsmitiem. Tad tas pamostas, pieprasa kafiju un melnās šokolādes gabaliņu. Un atkal iemieg.
Elena atbalsta galvu kreisās rokas plaukstā, izņem rožukroni, piever acis un sāk to virpināt pirkstos.
– Tas viss ir kļuvis pārāk emocionāls. Tu visu jauc. Pārstāj domāt. Dari kaut ko citu.
– Negribu. Man ir vajadzīga ideja.
– Tu to atradīsi. Nesteidzies. Laiks visu izlems pats. Izej pastaigāties. Mākslinieks strādā arī tad, kad ir dīkā. Balzaks ir teicis: “Mākslinieks ir izņēmums: viņa bezdarbība ir darbs, bet viņa darbs ir atpūta.” Izej pastaigāties.
– Negribu! Man jau ir apnicis staigāt. Tā es neko neizdomāšu.
– Tu nedrīksti tā runāt! – Elena iesaucas, paceldama pret debesīm ar smagiem dārgakmeņiem pilnos pirkstus. – Ja tu domāsi, ka līs lietus, tā arī notiks! Ja tu domāsi, ka visu zaudēsi, tad tev vairs nekā nebūs! – Jums patiktu, ja es teiktu, ka viss būs labi? Jūs gribat, lai es jums meloju?
Elena izteiksmīgi nogroza melnās acis. No dusmām viņa ir pietvīkusi un nu izskatās jaunāka, dzīvīgāka. Hortenze šajā jūtu uzplaiksnījumā pēkšņi ierauga Elenas daudzās sejas.
– Man melot ir aizliegts! – viņa ierēcas. – Ja tu man kādu dienu sāksi melot, Hortenze, tev būs aizliegts spert kāju manā mājā!
– Tāpēc
