nesmejos. – Smejies gan.
Viņš savelk īsta ierēdņa cienīgu seju un izslejas taisnāk.
– Ko tu īsti gribi? Es esmu aizņemts, Stella.
– Tev jāskaita mušu kājiņas?
– Ja tu tā izturēsies, būšu spiests tevi izmest pa durvīm.
Stella nikni nošņāc:
– Runa ir par manu māti Leonī Valenti. Šonakt slimnīcas palātā viņai tika uzbrukts. Es vēlos uzrakstīt iesniegumu.
– Par ko?
– Par… es nezinu. Pareizāk sakot, zinu, taču man nav pierādījumu.
Viņš sakārto dažas papīra lapas, lai izskatītos svarīgāks, pieliek rādītājpirkstu pie zoda un paziņo:
– Ja kādam arī ir jāraksta iesniegums, tad tas jādara viņai pašai, nevis tev.
– Viņa šobrīd nespēj to izdarīt.
Viņš atsāk pārcilāt papīrus, uzsvērti nelikdamies ne zinis par Stellu.
– Un ja es atnesīšu ārsta slēdzienu, kurā aprakstīti viņas gūtie ievainojumi?
– Es atkārtoju vēlreiz: tas viss ir jāiesniedz viņai pašai, nevis tev. Cietusī ir viņa.
– Tu labi zini, ka…
– Tāds ir likums, Stella. Es neko nevaru darīt. Ja gribi, uzraksti vēstuli ģenerālprokuroram un pasūdzies.
– Un viņš kaut ko darīs?
Stella pati nezina, kāpēc uzdod šādu jautājumu, jo atbilde jau tāpat ir skaidra.
– Tu jau vari rakstīt, bet… viņš saņem simtiem vēstuļu!
Iezvanās telefons, Lampirons paceļ klausuli, jā, šef, labi, šef, un atkal to noliek.
– Man vairs nav laika ar tevi runāt. – Tātad man jāvācas prom, vai tā?
Viņš smaida kā īsts priekšnieks. Tad noglāsta sev vēderu. Lampiņš noteikti prāto, ko šodien ēdīs pusdienās, ko viņam būs pagatavojusi Lampirona kundze. Ēdnīcā viņš nokasa no šķīvja pat pēdējās miltu mērces paliekas. – Vai tas ir viss, ko tu gribēji teikt? – viņš noprasa, paskatīdamies pulkstenī.
– Ej dirst! – Stella caur zobiem izgrūž.
Viņa paķer uz galda nolikto somiņu, sašūpo to, atrauj vaļā durvis, iziet ārā un ļauj tām aizkrist sev aiz muguras.
– Lampiņ, tu nu gan esi nelietis!
Viņa vēl nav lāgā iesēdusies pie stūres, kad iezvanās viņas mobilais telefons. Pat nepaskatījusies, kas ir zvanītājs, viņa to paķer un atsaucas:
– Hallo?
Izdzirdējusi klusus, ņirdzīgus smieklus, viņa sastingst. Tirkē.
– Tu mani pazini?
– …
– Es esmu tepat līdzās, Stella, gandrīz tev blakus. Paskaties atpakaļ, es tev pamāšu.
Ielas labajā pusē ir novietots balts reno. Tā kreisais aizmugurējais spārns ir iedauzīts, un no tā nokarājas pagrieziena rādītāja spuldzīte. Loga stikls ir nolaists, Tirkē izbāž roku ārā, pavicina dūri un tad parāda vidējo pirkstu.
– Vai redzēji? – viņš ņirdz.
– Nelietis!
– Es tev visur staigāju pakaļ, mazā. Tu ne uz mirkli netiksi atstāta viena. Nav prātīgi iet žēloties policijai. Policijas priekšnieks ir Reja draugs, vai tad tu to nezināji? Vēl vakar viņi kopā vakariņoja. Līdzi bija arī tā tava draudzene Violeta. Īsta sieviete ar lieliem pupiem. Man patīk sievietes ar lieliem pupiem.
– Lai būtu, kur paslēpt tavu stulbumu? Tad tiem ir jābūt ļoti lieliem pupiem…
– Pieturi muti, Stella! Tev vairs nav kur sprukt. Tu esi palikusi viena un iespiesta stūrī.
– Un tu tagad nespēj mierīgi gulēt, Garnele?
– Tu arī drīz vairs vispār negulēsi, un es pats par to parūpēšos.
Viņš pūš klausulē un nespēj vien beigt ņirdzīgi ķiķināt.
– Ko tev īsti vajag, Tirkē? Izsakies skaidrāk. Tu runā tik bezjēdzīgi, ka man jau drīz piemetīsies migrēna, cenšoties kaut ko saprast.
Dūre nolaižas un uzsit pa reno durvīm.
– Liec savu māti mierā, Stella! Mums viņu vajag, un mēs viņu dabūsim. Viņas vieta ir pie Reja, tāds ir likums. Dirē beigu beigās to sapratīs. Vai arī viņu piespiedīs saprast. Viņš nav no drosmīgajiem.
Tirkē sāk skaļi smieties.
– Tu par drosmīgiem uzskati tos, kuri piekauj vecu, gultai piesaistītu sievieti? – Stella atcērt.
– Viņa pati ir vainīga! Viņa mēnešiem ilgi guļ un neko nedara!
– Ak! Cik brīnišķīgs arguments! Aizvien labāk un labāk!
– Nabaga idiote, vai tad tu nemaz nesajēdz? Tu pati dabūsi pa rīkli. Un tavs dēls arī! Tā būs daudz vienkāršāk. Un tad tu pati atvedīsi mums Leonī. Saprati?
Stella cieši satver telefonu ar abām rokām un iekliedz tajā: NEKAD! EJ TU DIRST, TIRKĒ!
Izbeigusi sarunu, viņa nomet telefonu uz pasažieru puses sēdekļa. Ar abām rokām ieķeras sev matos un parauj, kā vēlēdamās sevi noskalpēt. Viņu pārpilda bailes, dusmas, viņai gribas kādu nogalināt, viņa vairs nezina, kas pati ir un ko vēlas. Skaidrs ir viens – tam visam ir jāpieliek punkts.
Slimnīcā viņa satiek Aminu, kura patlaban nāk ārā no operāciju zāles, no galvas līdz kājām ģērbusies baltā ietērpā. Viņai kājās ir uzvilkti apavu pārvalki, ko ap potītēm satur gumijas. Noņēmusi marles masku, viņa runā ar kādu kolēģi un pārlapo slimības vēsturi.
Stella viegli uzsit viņai pa plecu. Amina pagriežas.
– Pēc divām minūtēm būšu tavā rīcībā!
– Labi, es pagaidīšu.
Stella atkāpjas un sāk vērot medicīnas personāla rosību. Ir rīts, daži dodas atpūsties, bet citi, tāpat kā Amina, par kaut ko apspriežas. Viņa pamana arī doktoru Dirē, kurš atgrūž vaļā divviru durvis un pamāj, likdams noprast, ka vēlāk ar viņu parunāsies. Viņa pamāj un noskatās, kā viņš aiziet. Viņam mugurā ir tāds pats balts ietērps un kājās tādi paši apavu pārvalki. To dēļ viņa soļi ir neveikli un klusi. Ne gluži multiplikācijas filmu personāžs, ne gluži astronauts. Pēdējais vārds atbalsojas viņai prātā. Astronauts!
