Kādu dienu arī viņš pats ar Leonī dejos tieši tāpat. Dzīve bija brīnumu pilna. Pat tad, ja šķita, ka viss ir slikti, nekādā ziņā nedrīkstēja tā domāt; vajadzēja ticēt, ka var būt arī citādi, un visvairāk vajadzēja ticēt, ka ar viņu pašu nekad nenotiks nekas slikts.
Tovakar viņš bija ļoti runīgs.
Viņš vēlējās viņai visu izskaidrot tā, it kā gribētu pārliecināt pats sevi. Viņš metās sarunā dedzīgi kā emeritēts profesors. Žoržas Sandas parkā abi apsēdās uz soliņa, viņš cieši apskāva viņu un sacīja:
– Nekas nav skaistāks par to, kas notiek starp vīrieti un sievieti. Mūsu mīlestība ir neatkārtojama, tā ir pati pilnība, taču tā nav ilgāka par trim minūtēm, vai dzirdi? Ar trim laimes minūtēm var piepildīt visu dzīvi. Esot kopā ar tevi, man netrūkst šo laimes minūšu, un tātad es esmu laimīgs. Un es sev saku, ka šobrīd dzīve dara man sāpes, taču es nezaudēšu lepnumu un turpināšu gaidīt to brīdi, kad mēs varēsim būt kopā. Lūk, kā es to visu uztveru, Leonī.
Viņai īsti nepatika šis nopietnais paziņojums. Viņa nodomāja, ka tas neliecina ne par ko labu.
Viņš turpināja:
– Šis būs mans pēdējais solījums. Es tev apsolu, ka mēs būsim laimīgi. Tas nenotiks drīz, taču mēs būsim laimīgi…
Viņa noticēja. Viņa ticēja visam, ko viņš sacīja.
Kādu dienu viņa ievēroja, ka viņa lietusmētelim ir atplīsusi apakšmala, un nosolījās, ka nākamajā tikšanās reizē paņems līdzi adatu un diegu un visu sašūs.
Viņa piešuva lietusmēteļa apakšmalu tikpat nevainojami, kā to parasti darīja Suzona. Viņa neatņemdamās skatījās uz savu veikumu. Viņa to noglaudīja ar plaukstu, tad papliķēja. Šī apakšmala bija viņas uzvara. Tad viņa pateica: es tev uzadīšu džemperi. Viņš pasmaidīja. Un ko tu teiksi savai vīramātei, ja viņa ieraudzīs, ka tu adi vīriešu džemperi? Es pateikšu, ka tas ir Žoržam, ka Suzona man nopirkusi dziju. Viņa bija tik veiksmīgi piešuvusi lietusmētelim apakšmalu, ka nu jutās neuzveicama.
– Tu to valkāsi un domāsi par mani.
– Es to valkāšu un starp valdziņiem sajutīšu tavu pirkstu smaržu.
Un viņš noguldīja viņu gultā. Iespējams, tieši todien viņi bija tikuši pie bērna, jo tieši todien viņa bija kļuvusi par apakšmalu karalieni.
Viņa aplika mērlenti viņam ap kaklu, ap krūtīm, lika viņam pacelt rokas, visu nomērīja. Skatīdamās, kā viņš stāv ar paceltām rokām gluži kā tāds vingrotājs, viņa sāka skaļi smieties. Viņa atcerējās abu pirmo tikšanās reizi maiznīcā un savas domas par viņa plakanajām pēdām. Viņa par to pastāstīja viņam, un arī viņš pasmējās.
Kad viņa pēdējo reizi bija tā smējusies?
Nekad.
Smieties kopā ar kādu – tas ir kā mīlēties, neticami intīmi.
Un tad viņa pēkšņi pārstāja smieties un, nemiera pārņemta, metās viņam ap kaklu, lai meklētu patvērumu.
– Mēs dzīvojam uz neeksistējošas zvaigznes, – viņa sacīja.
– Nav tiesa! Mūsu zvaigzne ir īsta, un kādu vakaru tā mūs uznesīs debesīs. Kur tu gribi, lai tā atrastos?
– Pašā vidū.
– Un kā to sauks?
– Stella. Tas ir skaists vārds – Stella. Šo zvaigzni sauks Stella, un mēs būsim tās vienīgie iemītnieki.
No viņas sejas ne mirkli nepagaist laime. Dažreiz viņa jūt, ka mugurā gluži kā āķis ieķeras Fernandes skatiens. Kāpēc viņa pēkšņi ir kļuvusi tik skaista, tik laimīga, tik brīva, Fernande noteikti sev vaicā, šņaukdama tabaku. Vai tikai viņa nav sākusi vazāties apkārt? Vajadzēs viņu nodarbināt vēl vairāk, lai viņai nepietiktu laika tēlot skaistuli.
Fernande vairs neļauj viņai ne mirkli atpūsties. Izdari šo, izdari to, vai tu jau izdarīji šo, vai tu jau izdarīji to? Divas reizes dienā Leonī tiek sūtīta uz veikalu iepirkties.
Dažreiz Lisjēns viņai pievienojas. Viņš seko viņai, turēdamies pa gabalu, pie konservu plauktiem pēkšņi uzrodas un aši noskūpsta viņu uz kakla. Tad nostājas rindā, uzmanīdamies, lai starp viņiem būtu vēl trīs pircēji. Rindā aiz Leonī stāv kāda sieviete, kura ar savu draudzeni runā par svelmi. Laika ziņas vēsta, ka nākamajā dienā gaidāms četrdesmit grādu karstums.
– Es vairs nezinu, kā atvēsināt māju, – viena no viņām saka. – Kā tu to dari?
– Es turu slēģus ciet un taisu caurvēju, taču tad durvis aizcērtas ar lielu blīkšķi, un man ir bail, ka sienas varētu saplaisāt.
– Vai tikai tu mazliet nepārspīlē?
– Nē, tās mūsdienu mājas nekur neder. Vajadzēs nopirkt maniem puikām īsbikses. Vai redzēji, cik tie maksā?
– Man trūkst vārdu. Es Anrī nopirku kokvilnas kreklu – par deviņdesmit frankiem! Vai viņi domā, ka mums nauda aug kokos?
– Ak, cik ārā ir karsts! Es šonakt gulēju bez naktskrekla.
– Septiņdesmit septītā gada pavasaris bija tieši tāds pats. Man no sejas straumītēm vien tecēja pūderkrēms.
– Man gribas aiziet uz baseinu un visu dienu nosēdēt ūdenī.
– Tas taču ir tik riebīgi, baseins ir piečurāts! Anrī teica, ka tur pavisam noteikti varot dabūt kādu ādas sēnīti. – Tad varbūt es aiziešu uz kino. Tur ir gaisa kondicionētājs. Ko Sensā pašlaik rāda?
– Nezinu. Anrī nepatīk iet uz kino. Viņš apgalvo, ka uz turieni iet tikai pensionāri un tie, kuriem nav kur paspaidīties.
– Paklau, tas tavs Anrī nu gan ir īsts rūgumpods! Kā tu vispār vari ar viņu dzīvot?
Un tad viņas noteikti ir pamanījušas Leonī, jo abas sāk sačukstēties.
Viņa sadzird: “Viņai ir paveicies, ka vīra nav mājās! Viņa ir kļuvusi tik sasodīti seksīga! Kā tu domā, vai viņai ir mīļākais?”
Tad viņas sāk ļauni smieties, un Anrī sieva lūdzoši iesaucas: “Izbeidz, izbeidz, citādi es apčurāšos!”
Otrā kļūst pārdroša un izmet:
– Kad tad jūsu vīrs atkal būs mājās, Valenti kundze? Mēs nespējam vien viņu sagaidīt!
Un Anrī sieva satraukti pievienojas:
– Tiesa gan, Rejs ir mūsu talismans. Kaut nu visi būtu tādi kā viņš!
Tad viņa klusi iesmejas un piebilst:
– Jūs noteikti ļoti ilgojaties pēc viņa!
Leonī neatbild. Viņa saliek
