noticis, Kurtuā kungs? Vai jūs no manis izvairāties?
Stella cenšas uztvert viņa skatienu, taču viņš atbrīvojas un aizver automašīnas durvis.
– Man gluži vienkārši nav laika. Daudz darba. Starp citu, pēdējā laikā tu te gandrīz neesi manīta… Vai neesi aizmirsusi, ka tu te strādā?
– Kāpēc jūs tā sakāt?
– Es tev maksāju, velns parāvis! Tu varētu arī pastrādāt!
– Jūs draudat mani atlaist, vai tā?
– Nekādā ziņā. Pat prātā nenāk!
– Man gan tā nešķiet… Esmu sarunājusi ar Žilī, ka vēlāk visu atstrādāšu. Vai tagad esat apmierināts?
– Tas nav tik vienkārši, Stella. Man ir jāvada uzņēmums. Un, ja tu domā, ka tas ir viegli… Darba ir pāri galvai!
Un viņš pavicina roku sev virs galvvidus.
Savādi, Stella nodomā, izskatās, ka viņš tīšām satraucas, lai neviens nepamanītu, ka viņam ir slikti. Viņa dusmas izklausās neīstas. Ko viņš no manis slēpj?
– Man jūs varat nedziedāt tādu dziesmiņu, Kurtuā kungs! Nemaz neizklausās pēc jums.
– Zini, viss kādreiz mainās!
Stella uzgriež viņam muguru, un viņš paliek, sagumis pār stūri.
Kaut kas ir noticis, taču viņai nav skaidrs, kas īsti. Atkal uzplaiksnī tā pati senā neuzticība. Kas Kurtuā tētiņam ir padomā? Vienubrīd viņš Stellu aizstāv, uzticas viņai, izturas draudzīgi, bet jau nākamajā dienā neliekas par viņu ne zinis un uzgriež viņai muguru. Ja spēles noteikumi nemitīgi mainās, ir grūti tiem pielāgoties.
Viņa nostājas pie kāpnēm, kas ved augšā uz Žilī kabinetu, un ar lielo šņorzābaku iesper pa pirmo pakāpienu. Tā kā es neesmu vīrietis, man nākas līst vai no ādas ārā, lai kaut ko pierādītu, viņa nikni nodomā. Kā viņi man ir noriebušies!
– Kas noticis ar tavu tēvu?
Žilī sēž pie rakstāmgalda un ar zīmuļa galu spaida kalkulatoru, murminādama:
– Nolādēts! Nolādēts! Tas nekur neder! Skaitļi nesaskan!
Viņa paceļ galvu un ieurbjas Stellā ar skatienu, it kā viņu nemaz nepazītu. Tad ar rādītājpirkstu strauji pabīda brilles augstāk uz deguna un nosaka:
– Ak! Tā esi tu!
– Vai es patiešām esmu tik ļoti pārvērtusies?
– Piedod. Ko tu nupat teici?
– Tavs tēvs… kas ar viņu ir noticis?
– Nezinu, taču kaut kas nav labi. Viņš visu nakti knibinās ap saviem pulksteņiem. Liekas gulēt ar visām drēbēm un pat nakšņo kabinetā! Man ir aizdomas, ka viņš pat sācis iedzert. Mājās valda īsta elle. Māte kravā koferus, bet viņš ne acu nepamirkšķina. Viņa kopā ar kādu draudzeni grasās braukt uz Parīzi.
– Un tie policisti, ko tiem te vajadzēja?
– Ceļotāji kārtējo reizi atkal kaut ko sastrādājuši!
Viņa ir gribējusi pateikt “čigāni”, taču tad aprāvusies.
– Un…? – Stella uzmudinoši jautā.
– Tas mazais puišelis, tu jau zini, tas, kurš visu laiku slēpās tēvam aiz kājām, mazais puņķainis, kurš vienmēr kaut ko nočiepa, kamēr viņa tēvs piegādāja preces…
– Dragans?
– Jā. Viņš ir izaudzis liels, tagad viņam varētu būt astoņpadsmit gadu. Viņš pirmīt bija ienācis un gribēja uzzināt, par kādu summu pēdējo trīs gadu laikā esam iepirkuši metāllūžņus. Viņš noteikti gribēja pieprasīt savu tiesu. Viņš sastrīdējās ar Morisu, kurš viņam pateica, ka tādas ziņas varot sniegt tikai policistiem, Dragans nelikās mierā, un abi iekarsa. Tad es nokāpu lejā un pateicu, lai viņš nomierinās, citādi dabūs trūkties, bet viņš nelikās mierā, nosauca mani par padauzu un policistu draugaļu, un es viņu iepļaukāju.
– Un izsauci policiju.
– Jā. Viņi ieradās, nolika viņu pie vietas, un viņš aizlaidās prom kā zaķis. Cerams, ka viņš vairs nekad neatgriezīsies. Ne viens, ne arī kopā ar savu ģimeni.
Stella nopūšas:
– Tikai nesaki, ka viņu ir atsūtījis Rejs!
– Nezinu, Stella. Šobrīd man nav laika par to domāt. Man ir briesmīgi daudz darba. Un vēl tas Žeroms, zini… Viņa pēkšņi apraujas, no jauna pievēršas saviem skaitļiem, tad atkal izslejas un paziņo:
– Mums ir jānogādā uz Depelletat viens konteiners. Alumīnijam. Viņi met ārā pavisam labas plāksnes. Mēs varam nopirkt veselu tonnu. Tev jāaizbrauc pie viņiem un jāparaksta līgums. Līdz vakaram visam ir jābūt padarītam.
– Protams. Vai sagatavosi man visus dokumentus?
Kāds pieklauvē pie durvīm. Tas ir Žeroms. Ieraudzījis Stellu, viņš nosarkst, saraujas un kā tāds krabis sāk iesāņus kāpties atpakaļ.
– Nāc vien iekšā, – Stella saka, – es tevi neapēdīšu!
– Es negribu jums traucēt…
– Tu nevienam netraucē, mani gaida darbs, un es tūlīt došos prom.
Žilī noliek kalkulatoru, sabužina matus un pievērš Žeromam pielūgsmes pilnu skatienu. Stellai rodas sajūta, ka Žilī varētu lūkoties uz viņu visu dienu un pat nepakustēties. No satraukuma viņa trīc kā lapa.
– Es nu tagad iešu, – Stella saka, – jums noteikti ir daudz kas jāpārrunā.
– Nē, nē! – panikas pārņemtais Žeroms iebilst. – Es atnākšu vēlāk. Dzirdi, Žilī, es atnākšu vēlāk…
Žilī izmisusi noskatās viņam pakaļ.
– Un viņš atkal ir prom!
– Kāpēc tu tā saki? Vai tad tā nav pirmā reize?
– Kopš šī rīta viņš ir aizlaidies jau trešo reizi! Viņš ienāk, kaut ko nomurmina, iziet ārā, ienāk, kaut ko nomurmina, iziet ārā…
– Nu, tad sāc runāt pati… Tas taču nav nekāds varoņdarbs!
– Man nekas neizdosies! – Žilī nopūšas.
– Nav tiesa… nav tiesa!
– Viņš grib man kaut ko teikt, taču vienmēr kaut kas viņu iztraucē.
– Piedod, – Stella
