nav par ko kaunēties, Žilī. Tu esi iemīlējusies, tas taču nav nekas slikts!
– Vai iemīlējušies cilvēki mēdz raudāt?
– Nu, cilvēki ir dažādi. Tu raudi no laimes, un tas ir skaisti.
– Mani ir pārņēmis milzīgs nemiers. Man uznāk karstums, es svīstu, man sažņaudzas sirds, vēderā rodas milzīgs tukšums…
– Nu vai zini… tas viss jau drīzāk izklausās pēc slimības, nevis pēc mīlestības!
– Man ir briesmīgi bail. Un vēl man gribas gan smieties, gan dejot. Un tad es atkal nobīstos. Es pati nesaprotu, ko daru.
– Skaidrs kā diena, tu esi iemīlējusies.
– Tu patiešām tā domā? Tu domā, ka es varu kādā iemīlēties?
– Ikvienam ir tiesības mīlēt. Tavs vārds taču nav ierakstīts mīlestības melnajā sarakstā!
– Ak! Tu tā saki tikai tāpēc, lai man izpatiktu! Tu esi tik jauka…
– Nekādā ziņā! Paskaties uz mani – man tagad ir Adrians, un tomēr es kādreiz domāju, ka neviens vīrietis man nekad netuvosies… Ko lai tur saka… Viņš atbrauca ar savu kravas auto, nolaupīja mani, un es pat neiepīkstējos.
Žilī sāk smieties.
– Diez vai Žeroms mani nolaupīs. Viņš pat nespēj ar mani parunāt.
– Kāpēc ne? Viņš taču var būt tavs cēlais bruņinieks… – Un vēl viņš raksta dzejoļus un aizmirst tos starp rēķiniem. Varbūt viņš tos mācās no galvas, lai man nodeklamētu? Varbūt tā viņš cenšas saņemt drosmi…
Stella sirsnīgi raugās uz Žilī. Viņa jau ir aizmirsusi, ka iemīlējušies ļaudis nemitīgi uzdod sev dažādus jautājumus. Neviens, būdams iemīlējies, nespēj noturēties taisni, visi nemitīgi nošķiebjas kā Pizas tornis.
– Es patiešām domāju, ka tev vajadzētu sākt rīkoties, jo citādi tu vairs ilgi neizturēsi.
– Ak! Es ar savām šaubām esmu tev apnikusi.
– Nē taču… Labi, varbūt man beidzot tomēr vajadzētu ķerties pie darba. Tavs tēvs jau aizrādīja, ka es te parādos pārāk reti.
– Viņš tiešām uzdrošinājās tā pateikt?
– Jā.
– Tad ar viņu patiešām kaut kas nav kārtībā. Viņš noteikti tā nedomāja. Viņš tevi dievina, Stella.
– Es gan par to neesmu tik pārliecināta, manu vilciņ. – Man tik ļoti patīk, kad tu mani tā sauc, man rodas iespaids, ka es tev patiešām patīku.
– Bet tā jau arī ir, vilciņ! Es tevi mīlu, un arī Žeroms tevi mīl, tas taču ir skaidri redzams…
– Ai! Un ja nu viņš mani patiešām mīl? Tas būtu tik labi. Varbūt es pat vēl varētu tikt pie bērna?
– Un kāpēc gan ne? Bet pagaidām nomierinies, nomierinies, viņš vēl neko nav teicis. Tu nedrīksti sevi mānīt un pēc tam ciest.
– Jā, jā! Es tūlīt nomierināšos…
Viņa sakārto matus, ieelpo, izelpo, izslejas, paņem dokumentus un atkal ķeras pie rēķināšanas.
Jau grasīdamās iziet pa durvīm, Stella pēkšņi kaut ko iedomājas. Pati īsti nesaprazdama, kā izrunājusi šos vārdus, viņa dzird sevi vaicājam:
– Vai vecais pežo vēl aizvien atrodas angārā?
– Jā.
– Vai ar to var braukt?
– Tas ir nevainojamā kārtībā.
– Vai tu man to aizdosi uz nedēļas nogali? Es gribu aizvest Tomu izpeldēties dīķī. Tas nav tik uzkrītošs kā mans kravas auto. Toms šobrīd ir tajā vecumā, kad ir svarīgi būt tādam pašam kā citi un ne ar ko neizcelties! Braucot ar kravas auto, es nevarēšu palikt nepamanīta.
Tā ir taisnība, viņa patiešām ir gribējusi aizvest Tomu nopeldēties uz Sendenīlesensu.
Dīvaini, taču Stellai ir aizdomas, ka viņas rīcībai ir pavisam cits iemesls, kaut gan viņai pašai tas vēl nav zināms.
– Tikai pārbaudi, vai bākā ir pietiekami daudz benzīna. Un vai dokumenti ir cimdu nodalījumā.
– Bet tu tiec skaidrībā ar savu mīļoto, dzirdi?
Žilī pavērš pret viņu no cerībām starojošu seju.
– Ai, jā… – viņa nopūšas. – Kaut nu… kaut nu…
Kāpdama lejā, Stella izdzird, ka sāk zvanīt viņas mobilais telefons. Viņa izmakšķerē to no kabatas, telefons izslīd viņai no rokām, viņa pagūst to satvert, bet, tiklīdz atbildes taustiņš ir nospiests, telefons pārstāj zvanīt. Viņa paskatās ekrānā. Nezināms numurs. Un, kā jau parasti, nav atstāta arī ziņa.
– Velns parāvis, kas tas ir? – viņa noņurd, dimdinādama pa kāpnēm ar saviem lielajiem zābakiem.
Viņa apsēžas pie kravas auto stūres. Pežo varēs paņemt pēc tam. Viņa ieslēdz pirmo ātrumu un sāk gremdēties pārdomās.
Viss vienmēr notiek un atrisinās pavisam negaidīti un nesaprotami.
Drīz kaut kam ir jānotiek. Viņa jūt sevī nepanesamas gaidas. Drīz viss nostāsies savās vietās. Tas būs strauji un skarbi, viņa to zina.
Viņa ir gaidījusi pietiekami ilgi. Viņi domā, ka var atļauties visu. Rejs kopā ar saviem draugiem laupa, kur vien spēdams. Viņi zog, pārdod tālāk, rauš naudu. Viņu kabatas ir kā banku filiāles. Kas ir Reja jaunākā rotaļlieta? Maserati. Nopirkts par skaidru naudu. Un nevienam nav nekādu aizdomu. Viņi ir draugos ar mēru un darbojas kā starpnieki. Viņi saņem savu daļu no būvniecības atļaujām, būvlaukumiem, ūdens attīrīšanas uzņēmumiem, preču sertificēšanas. Prefekts, prefekta vietnieki, sekretāri – tie visi viņiem ir labi paziņas. Viņi aptīra bārus, restorānus, frizētavas un citus uzņēmumus. Pat zemnieki ir spiesti viņiem maksāt nodevas! Un, ja kāds pretojas, ražas laikā viņa laukos izceļas ugunsgrēks. Ko gan viņi iesāk ar visu šo naudu? Vajadzēs pavaicāt Violetai, varbūt viņa zinās.
Nemaz nerunājot par Reja dibināto “Ugunsdzēsēju draugu” biedrību. Visiem jāmaksā biedru naudas. Plauksta uz sirds. Asaras acīs par tiem nabaga uguns kareivjiem, kuri nokrituši no kāpnēm un tagad spiesti veģetēt invalīdu ratiņos, vai zināt, cik maksā tādi ratiņi, manas dāmas un kungi? Tas ir īsts skandāls. Ne-ie-do-mā-ja-mi. Un, kad Rejs ļauj vaļu savām cēlajām runām, visi ir gatavi atvērt maciņus.
Viņai gribas piezvanīt Tirkē un norunāt tikšanos klajumā aiz viņa mājas, lai viņš visu paskaidro. Vajag iedzīt viņam bailes. Likt viņam sajusties nelāgi. Viņš dzīvo nomaļā lauku mājā. Neviens viņus
