viņai pašai.
Tāpat kā pelēkais pežo.
Viņa vēl neko nav izlēmusi.
Viņa ar elkoņiem atspiežas pret galdu, savij pirkstus, atbalsta pret tiem pieri, izdzird sev prātā klusu balstiņu.
Viņai ir vajadzīgs alibi.
Papagailis sēž viņai uz pleca un viegli knābā viņas kaklu. Pulkstenis rāda pusdesmit, viņš grib paskatīties televīziju, laika ziņas. Viņam ļoti patīk laika ziņu diktore. Saposusies gaišmate ar zaļiem plakstiņiem, sarkanām lūpām, tumši ziliem nagiem, dzelteniem auskariem. Un tādu pašu līku degunu kā viņa knābis. Vai tāpēc viņa tev tik ļoti patīk, Stella apvaicājas, ieslēgdama televizoru. Ektors ērti iekārtojas uz savas laktas, šūpojas, stiepj kaklu pretī skaistajai gaišmatei un ķērc: crrccc crrccc crrccc. Viņam ļoti patīk atrasties tieši pretī ekrānā redzamajai dāmai. “Two is a company, three is a crowd!” viņš sauc. Savulaik Ektors ir piederējis kādam bagātam amerikānim, kurš tagad ir aizbraucis no Francijas. Viņš to ir uzdāvinājis Stellai todien, kad viņa bija iegriezusies degvielas uzpildes stacijā pie šosejas. Viņš jau bija gatavs putnu atdot kādam vienpadsmitgadīgam zēnam, kurš gribēja to noplūkt, lai izgatavotu sev indiāņu galvasrotu! Putns prot pateikt dažus vārdus, visus angliski, un arī sāpīgu Goooood byyye, kas vienmēr beidzas ar asarām.
Stella iziet ārā un apsēžas uz akmens sola pie virtuves loga.
Viņa piezvana Žilī. Abas parunā par Edmonu, Žeromu, vīriešiem un atkal par vīriešiem.
Stella noprasa:
– Ja es pateikšu, ka šo vakaru esmu pavadījusi kopā ar tevi, vai tu to apstiprināsi?
Žilī nemaz nejautā, kādam nolūkam viņai vajadzīgs šāds alibi.
– Līdz cikiem?
– Līdz vienpadsmitiem vai līdz pusnaktij.
– Tētis atrodas Ņūdeli, mamma ir Parīzē pie savas draudzenes. Visi zina, ka es vienpadsmitos vēl esmu augšā. Tāpēc mums ir jānorunā precīzs laiks.
– Vai tev nav bail no soda? – Stella noprasa.
– Nē. Vai runa ir par Reju?
– Par Tirkē.
– Tu rīkojies pareizi. Tikai nelikumīgi.
– Dzīvot vispār ir bīstami. – Tiesa gan. Lai tev veicas!
Stella nosaka: “Paldies, vilciņ,” un beidz sarunu.
Viņas skatiens pavēršas pret zvaigznēm.
Debesis spīd kā līdz baltkvēlei nokaitēta metāla plāksne. Kā milzīgs vairogs, kas cenšas pasargāt Zemi. It kā cilvēkus vajadzētu paglābt no briesmām.
Viņa uzrunā debesis, klusi sacīdama: tagad vai nekad, man nav citas izvēles.
Man ir jāiedzen naglas.
Daudz naglu.
Viņa aizver acis un domās iztēlojas katru kustību.
Katru posmu.
Viss ir precīzi jāizplāno, lai nebūtu nekādu pārsteigumu. Tas ir svarīgi.
Viņa uzvilks balto ietērpu, paslēps matus zem kapuces, uzliks masku, uzvilks cimdus un baltos apavus. Aizlīmēs automašīnas reģistrācijas numurus ar platu, melnu līmlenti. Paņems Žorža bisi un patronas ar skrotīm. Nekad jau nevar būt drošs. Vajag visu paredzēt. Visu skaidri iztēloties. Lai nebūtu nekādu pārsteigumu. Lai nepaliktu nekādu pēdu.
Viņa brauks lēnām, izslēgusi automašīnas priekšējos lukturus, viņa izvēlēsies šaurus ceļus pāri laukiem.
Nepiebraucot pie Tirkē mājas, viņa apturēs automašīnu. Noslēps to krūmos.
Viņa aizies līdz pat mājai, ļoti uzmanīdamās, lai neaizķertos aiz kāda akmens, nepakluptu, nesaplēstu ietērpu. Visam jānotiek pavisam negaidīti. Viņa pieies pie mājas, ieraudzīs gaismu, pieies pie loga; viņš sēdēs pie televizora, izlaidies uz sava brūnā dīvāna. Viņam kājās būs čības. Viņa pieklauvēs pie durvīm. Valdonīgi. Vienu, divas, trīs reizes. Viņš iznāks, vilkdams kājas un rokas piespiedis sev pie krustiem. Viņš noņurdēs: kas tur ir? Ārā būs tumšs. Viņš izberzēs acis, lai varētu labāk redzēt.
Kas tur ir?
Viņš ieslēgs gaismu pie mājas un panāksies uz priekšu, lai varētu labāk redzēt.
Marsietis? Vai te ir kaut kāds karnevāls? Ko jums vajag?
Viņa bargā balsī sacīs: tā esmu es, Stella.
Stella, viņš pārvaicās. Par ko tu esi pārģērbusies? Velns parāvis! Ko tu te dari? Vai esi atbraukusi pabučoties?
Vēl labāk, Garnele! Es esmu atbraukusi, lai tev kaut ko paziņotu.
Viņš ņirdzīgi iesmiesies.
Ha! Astronaute! Kur palicis tavs “Apollo” gaisa kuģis? Lasies prom! Tinies, citādi es tev sadošu!
Labāk paklausies.
Lasies prom, es tev teicu, kurla esi, vai?
Viņa joprojām būs nesatricināmi mierīga un runās ļoti skaidri.
Es negribu, lai tu pieskaries kaut vai matiņam uz manas mātes galvas, es negribu, lai tu mums draudi, ne manam dēlam, ne man pašai, es negribu, lai tu mani apsaukā, jo citādi…
Un šajā brīdī viņa pieļāva kļūdu.
Pateikdama “jo citādi”.
Tā nevajadzēja darīt.
Jo tieši šajā brīdī viss pajuka.
Viņa ieturēja pauzi, un viņš to izmantoja. Viņa bija zaudējusi kontroli pār situāciju.
Viņš stāvēja viņai priekšā novalkātā un izstaipītā apakškreklā, zem kura rēgojās melnu apakšbikšu gumija. Vienā rokā viņam bija alus skārdene, bet ar otru viņš berzēja sev muguru.
– Kas tad būs, Stella? Velns parāvis! Es nomiršu no smiekliem. Kā viņa runā! Tu domā, ka man ir bail no tavas bises?
– Es gribu, lai tu mūs liec mierā! Lai tu mums vairs neuzmācies.
– Lasies prom, idiote! Tu domā, ka spēj kaut ko ietekmēt? Zoss tāda. Īsta zoss. Tā tikai vēl trūka, lai tu kaut ko varētu man nodarīt.
– Varu gan… jau šovakar pat!
Viņš skaļi atraugājās un izmeta:
– Tu nu gan esi stulba. Tādas zosis kā tu var vienīgi izdrāzt. Tas arī ir viss. Nekam vairāk jūs neesat derīgas. Tikai lai izšautu pautus. Jūs nedrīkstat nevienu komandēt.
– Nu
