svarīgākie cilvēki! Tur ir pat tavs drauģelis Dirē! Arī ar viņu Rejs tiks galā, nebaidies! Saņems viņu dūrē un aiz pautiem.
Viņš kāpās atpakaļ, kamēr atdūrās pret mājas durvīm. Viņš bija izstiepis rokas. Viņai šķita, ka vienā no tām viņš ir saņēmis nūju.
Atbalstījusi bisi pret gūžu, viņa nospiež gaili. Viegli, tik viegli. Viņa izšauj tukšumā. Lai pabiedētu Tirkē. Atsitiens viņu nebaida. Žoržs viņai ir iemācījis mīkstināt triecienu. Viena kāja uz priekšu, otra atpakaļ, ķermenis saliekts, elpa aizturēta. Prātā atkal ataust Žorža vārdi. Žorža skatiens pievēršas viņai, tas uzmundrina: viņi tev neko nenodarīs, mazā, viņi tev neko nenodarīs.
Viņš sagrīļojas. Un saķer labo ceļgalu.
Viņš apstulbis raugās uz Stellu. Noliecas pār savu ceļgalu, aptausta to. Paceļ galvu un neticīgi paskatās. Viņš nesabrūk. Varētu pat nodomāt, ka viņa nemaz nav izšāvusi, ka tas nav bijis šāviena troksnis, tikai būkšķis, ar kādu zemē nokrīt nolūzis koks. Viņai šķiet, ka visapkārt viss izplūst. Viņa stāv, taisni izslējusies, atbalstījusi bisi pret gūžu, un tēmē uz Tirkē.
Viņš mēģina paspert soli, lai pārliecinātos, ka vēl spēj paiet.
Viņa izšauj otrreiz.
Un šoreiz trāpa otrā ceļgalā.
Viņš sabrūk.
Viņa vēl aizvien stāv pavisam nekustīgi. Bises stobrs ir pavērsts pret zemi. Viņa nodomā: žēl gan, ka viņam ir tikai divi ceļgali. Man tas nupat sāk iepatikties.
Viņš guļ zemē. Mēģina rāpot uz viņas pusi. Viņš viebjas un lādas, izgrūž neķītrus vārdus.
Viņa neko nejūt.
Neko nedomā.
Nē, tā nav tiesa. Viņa nodomā: par vienu nelieti mazāk.
Un tad viņai rodas kāda ideja.
Viņai vajag ar kādu parunāt.
Ir jau vienpadsmit.
Žilī virtuvē vāra sev zāļu tēju. Televizors ir ieslēgts. Uz siera paplātes noliktais kamambērs draud izplūst un notecēt uz vaskadrānas.
– Nu? – Žilī noprasa.
– Es viņam sašāvu ceļgalus. Abus.
– Kaut kas traks!
– Tas bija pirmais trieciens. Un būs arī otrais…
– Vai viņš ir miris?
– Nedomāju vis.
– Viņš noteikti pamatīgi asiņos.
– Viņš uzliks sev žņaugus.
– Viņam vēl vajadzēs aizvilkties līdz mājai.
– Tieši tā.
Abas saskatās. Neviena no viņām pat nenodreb.
– Vai uzvārīsi man kafiju? – Stella jautā. – Bisi es atstāju automašīnā.
– Tas nekas. Tu gribi stipru kafiju?
– Jā.
– Un tas tērps? – Žilī noprasa. – To vajag sadedzināt.
– Tu tā domā?
– Jā.
– Aiziešu paņemt.
– To vajag sadedzināt apkures krāsnī. Tā būs visdrošāk.
Žilī paskatās pulkstenī.
– Labi, tagad ir piecpadsmit minūtes pāri desmitiem, paskatīsimies televīziju, lai vēlāk varētu pateikt, ko esam redzējušas ziņās. Pateiksim arī, ka tu šovakar biji atbraukusi pie manis, lai kaut ko sagatavotu tekstilmozaīkas kursiem… Es tūlīt sameklēšu savus auduma gabaliņus, šķēres un adatas. Parādīšu tev savu jaunāko darbu, tu varēsi par to pastāstīt, ja…
– Ja būs tāda vajadzība. Varbūt neviens neko nemaz nejautās. Bet, ja nu tā notiks, tad būsim gatavas.
– Kā tu vispār jūties? Kā tev ir? – Žilī jautā.
Dīvaini, taču viņa vēl aizvien nesajūt itin neko.
Viņa nodomā: es nedrīkstu pārrasties mājās pārāk vēlu, Toms ir palicis viens kopā ar suņiem. Esmu visu aizslēgusi, bet nekad jau nevar zināt…
Mazliet vēlāk, kad abas jau ir noliekušās pār auduma kvadrātiņiem, pogām un vilnas dziju, Žilī paziņo:
– Esmu gatava saderēt, vienalga, uz ko, ka Tirkē nemūžam neatklās patiesību…
– Ko tu gribi teikt?
– Viņš nekad nevienam nepateiks, ka tā biji tu, kas viņu sašāva.
– Tev tā šķiet?
– Jā, padomā pati. Ja viņš atzīsies, ka viņu sašāvis kaut kāds skuķis, turklāt tā biji tu… viņu noturēs par lupatu un viņš zaudēs savu statusu bandā. Toties, ja viņš izdomās pasaciņu par kaut kādu laupītāju vai klaidoni, ar kuru viņam nācies cīnīties un kurš viņu savainojis, tas jau izklausīsies puslīdz varonīgi.
– Nerunā niekus.
– Tu taču nebūsi tā, kura centīsies pierādīt pretējo!
– Taisnība.
– Vajadzēs apvaicāties Violetai, – Žilī secina. – Varu derēt, ka mēs izdzirdēsim tieši šādu versiju.
Viņas šķiras, Stella dodas atpakaļ uz mājām.
Viņa ir nokasījusi melno līmlenti no pežo reģistrācijas numura zīmēm, ielikusi bisi savā Kangoo, ar lupatu noslaucījusi visas iespējamās pēdas.
Viņa ieiet Toma istabā. Dēls guļ, piespiedis vaigu pie ģitāras.
Nākamajā dienā viņi aizbrauks nopeldēties uz dīķi. Viņa paņems savu sarkanbalto peldkostīmu, nolakos kāju nagus košā fuksiju tonī, izstiepsies uz dvieļa un dungos grupas Beach Boys dziesmu, ko vienā laidā atskaņo radiostacija Nostalgie.
“Fun, Fun, Fun.”
Nākamajā rītā viņu pamodina gaisma.
Viņa ir aizmirsusi aizvilkt aizkarus.
Viņa izstaipās, strauji pastiepj roku, lai sataustītu Adrianu, viņa vēlas, kaut viņš atrastos līdzās. Nakts vidū viņai šķita, ka atskanējis kāds troksnis.
Žoržs pagalmā sarunājas ar Merlinu. Palaidnis tāds, viņš
