– viņi vairs nekad neatgriežas!
Viņa izlec no gultas un ieiet Toma istabā. Gulta ir tukša. Ir vēl agrs, viens pats viņš nebūtu tik agri cēlies. Kurš tad ir viņu pamodinājis? Kurš? Viņa noskrien lejā pa kāpnēm un metas pie Suzonas.
– Toms nav savā istabā, un…
Viņa uzmet skatienu virtuves lielajam pulkstenim.
– … un ir tikai septiņi sestdienas rītā!
Suzona ar zodu norāda uz meža pusi.
– Adrians? – Stella noprasa, neprātīga prieka pārņemta.
– Viņš ieradās šorīt sešos. Mēs kopā iedzērām kafiju. Viņš gribēja zināt, kam pieder tā pelēkā automašīna, un es pateicu, ka neko nezinu.
– Ar to es gribēju vest Tomu uz dīķi. Tā ir daudz neuzkrītošāka par kravas auto.
– Ak tā…
Šķiet, Suzona visu ir sapratusi. Viņa turpina:
– Viņš man neļāva tevi modināt. Toms ar basām kājām noskrēja lejā uz virtuvi un metās viņam ap kaklu. Viņi aizgāja uz mežu. Adrians bija apsolījis viņam iemācīt, kā cirst malku.
Viņa uzrauj kājās gumijas zābakus, pāri naktskreklam uzmet jaku. Viņa nespēj gaidīt. Viņa vēlas pabāzt plaukstas zem Adriana džempera, sajust viņa ādas siltumu, viņa stiprās rokas, viņa lūpu pieskārienu viņas ausij; mana princese, mana skaistule. Viņa ir tik ļoti izsalkusi pēc Adriana, ka viņai reibst galva.
Viņa sit pa garo zāli, lai izlauztu sev ceļu. Dadži skrāpē viņai kājas un līp pie naktskrekla malas, drēbes ķeras kazenājos. Viņš ir šeit, viņš ir šeit. Šovakar viņi gulēs kopā, izmantos katru mirkli, lai to pavairotu un izbaudītu līdz galam.
Kaut kas viņā jau ir mainījies, viņa vairs nav tik saspringta, acis vairs nav tik metāliski skarbas, roku kustības kļuvušas maigākas. Viņai gribas smieties un skriet.
Tad viņa tos pamana. Abus savus vīriešus. Lielo un mazo. Abi ir izmetušies kaili līdz viduklim. Krekli sasieti mezglā ap vidukli. Īsti malkas cirtēji. Viņa nostājas aiz krūma. Adrians iespļauj sev plaukstās. Toms dara tāpat.
Adrians uzslien stāvus koka bluķi.
– Vispirms ir jāuzvelk kārtīgi cimdi, – viņš saka. – Palūdz, lai Stella tev tādus nopērk. Pēc tam tev ir jāsameklē taisns vai savērpts metāla ķīlis. Piemēram, tāds. Vai redzi? Tam ir vārpstas forma.
– Jā.
– Novieto ķīli uz bluķa vajadzīgajā vietā, atvēzējies ar āmuru un sit. Vienkārši, vai ne?
Adrians runā un vienlaikus rīkojas. Bluķis sašķeļas divās daļās, paveras un nokrīt zemē.
Toms vēro, iepletis muti.
– Izskatās vienkārši, taču tā nemaz nav. Es rādīšu vēlreiz. Skaties uzmanīgi! Pievērs uzmanību dzirkstelēm, kas var pašķīst no ķīļa. Tev jāpārliecinās, ka tā malas ir gludas, vajadzības gadījumā to vajag noslīpēt. Saprati? Varam turpināt?
– Jā.
– Satver āmuru ar abām rokām. Ērti nostājies, mazliet ieliec ceļgalus un sasprindzini kājas. Pārliecinies, ka esi līdzsvarā. Novieto ķīli, pacel āmuru. Paskaties, kurā vietā bluķim ir kāda dabiska plaisa. Divas vai trīs reizes viegli uzsit, lai nostiprinātu ķīli. Un tad kārtīgi atvēzējies un sit no visa spēka. Un bluķis pāršķelsies.
– Es sapratu.
– Un, kad tas notiks, tu dzirdēsi īpašu troksni un sajutīsi smaržu, kas izplūdīs no bluķa. Tas būs meža dievs, kas ar tevi runās, kā sacīdams – labi trāpīts!
– Nerunās vis!
– Runās gan.
– Kāda ir atšķirība starp āmuru un cirvi?
– Lieliem bluķiem vajag āmuru un ķīli, mazākajiem – cirvi. Vai visu saprati?
Toms piekrītoši pamāj ar galvu, un Adrians viņam iedod cirvi.
– Tagad tava kārta!
– Bez cimdiem?
– Vispirms tev jāapgūst kustība, tu nevari cirst, ja nejūti, kā tas darāms.
Toms paņem resnu pagali un noliek to stāvus.
– Ideāli, – Adrians uzslavē, – pagale vienmēr jānoliek tā, kā koks ir audzis. Lai to noteiktu, ir jāapskata zaru vietas. Tu to izdarīji instinktīvi, ļoti labi.
Toms izriež krūtis, juzdamies ļoti lepns. Viņš nostājas pretī pagalei un mazliet sašūpojas.
– Ieplet kājas un nostājies tā, lai pagale būtu pa vidu tev pretī, dēls! Tev jāstāv stingri. Neviena kāja nedrīkst būt izvirzīta uz priekšu, jo, ja cirvis noslīdēs, tas trāpīs tev pa kāju un cauri būs!
Toms izbāž mēli un ķeras pie darba. Viņš ir izvēlējies nelielu pagali un paņēmis cirvi. Viņa rokas paceļas. Tās izskatās pavisam tievas. Neatraudams skatienu no pagales, viņš cērt, un pagale sašķeļas smaržīgā mākonī.
– Vai sajuti, Tom?
– Vai tas ir viss? Vai tagad es esmu īsts meža cirtējs?
– Tu nu gan esi nepacietīgs! Paņemsim lielāku pagali.
– Zini, Stella man sašuva astronauta tērpu.
– Viscaur baltu un ar ķiveri?
– Jā. Un tas ir superlabs.
– Tev ir īsta supermamma. Vai ķersimies atkal pie darba?
Stella izbauda savu laimi, noslīgusi zemē, ko vēl klāj nakts rasa. Viņas zābaku papēži slīd pa sūnām, viņa lēnām nošļūc lejā pa nogāzi. Samin ziedus un sakaltušas lapas, uzduras zariem un saknēm. Ieelpo meža saldeno viegla pelējuma smaržu. Viņa izstiepj rokas un kājas un paliek nekustīgi guļam. Viņas ķermenis pārvēršas par sūnām, kūdru, māliem, saplūst ar zemi un sadalās. Matos iespiežas savvaļas augi. Viņa dzird Adriana un Toma balsis, skaļos smieklus, prieka saucienus. Viņa cenšas paturēt šo mirkli sevī. Debesis ir tik gaišas, ka šķiet – viņas acu priekšā dzimst jauna pasaule. Bērnībā viņa prata lasīt mākoņos un zvaigznēs. To viņai iemācīja Leonī. Dažreiz šie stāsti bija briesmīgi, toties vienmēr godīgi. Debesīs nav nekā nežēlīga, Leonī saka, tajās norisinās cīņas, taču labais vienmēr uzvar.
Vai viņas cīņā ar Tirkē ir uzvarējis labais?
Viņa par to nav īsti pārliecināta.
Vai viņa kaut ko nožēlo?
Nē.
Vai
