Precīzs datums nav svarīgs, galvenais, lai tas vispār notiktu. Tad cilvēks var būt gan pacietīgs, gan izturīgs. Bet, ja šāda diena nav zināma, ja nelaime nemitīgi vairojas, tas kļūst neizturami. Tā var zaudēt prātu.
Viņa piever acis un nodomā: un ja nu es mazliet nosnaustos? Ja nu es te paliktu ilgāk? Tāpat, kā savulaik gulēju lielajā ozolā, lai paglābtos no Reja. Adrians nāks mani meklēt, viņš klīdīs pa mežu un sauks mani vārdā, Stella, Stella, viņš skaļi kliegs, starp viņa uzacīm parādīsies sarkans trīsstūris, un es izlikšos aizmigusi, lai viņš mani pasauktu vēlreiz, lai viņa krūtīs vairotos gan iekāre, gan bailes, lai viņš pārmeklētu visus krūmājus, izlauztu brikšņus un visbeidzot uzdurtos man, bet es tupētu zemē vienā naktskreklā un gaidītu viņu. Viņš nomestos uz ceļiem man līdzās, noskūpstītu mani, viegli iekostu man lūpās, es aizstāvēdamās izliektos, un mēs nodotos mīlestībai turpat zem koku resnajiem zariem.
Es pastāvīgi esmu kā izbadējusies pēc viņa. No iekāres, ko jūtu pret šo vīrieti, man kļūst gandrīz nelabi.
No jauna atvērusi acis, viņa paskatās saulē un secina, ka ir jau desmit.
Viņas vīriešu balsis vairs nav dzirdamas.
Viņi noteikti ir atgriezušies mājā.
Viņš ir šeit, Stella nodomā. Viņš ir šeit un gaida mani. Viņš skatās pulkstenī un netiek gudrs, kur esmu palikusi, un arī viņā mostas iekāre. Viņš negrib to izrādīt, viņš vēlas palikt kopā ar Tomu, viņš dzird sevi runājam tāpat kā tobrīd, kad viņi ir skaldījuši bluķus. Viņš saka: jā, jā, viss ir kārtībā, es lepojos ar tevi, dēls, taču viņa skatiens neatraujas no pulksteņa rādītājiem un ceļgali zem galda satraukti trīc.
Viņš gaida mani.
Nu ir pienākusi viņa kārta gaidīt mani.
Viņa pieceļas, notīra no drēbēm lapas un zariņus, sakārto naktskreklu, aizpogā jaku, ar pirkstiem pieglauž matus un aizsoļo pa taku.
Viņa aizies apraudzīt ēzeļus. Lai viņš vēl mazliet pagaida, paskatās pulkstenī un paklaudzina ar kāju. Iekāre ir nepastāvīga, tā izpaužas visdažādākajos, pat visnegaidītākajos veidos.
Iezvanās telefons, un viņa atbild uz zvanu. Viņa ir pamanījusi dzeni, kurš nikni klaudzina pa nokaltušu zaru. Putna mazais, sarkanais cekuliņš dreb, padarot to līdzīgu dusmīgam pankam. No future, dzenis izrībina ar savu knābi. Sacīdama “hallo?”, viņa klusi pasper soli tuvāk un ierauga melnās ūsiņas, kas liecina, ka tā ir dzeņu mātīte. Sveika, muchacha, par ko dusmojies, viņa čukstus pavaicā putnam.
– Te Žozefīne Kortesa, – kāda balss saka. – Lisjēna Plisonjē meita.
Pirmajā brīdī Stella izdzird tikai vārdus “Lisjēns Plisonjē”.
Viņa atslīgst uz satrupējuša koka stumbra.
– Zem manas automašīnas logu tīrītāja bija palikta zīmīte…
Pēkšņi Stella pazīst šo balsi: tā ir sieviete, kura universitātē lasa lekcijas. Balss ir patīkama un skaidra. Tie, kuri runā šādā balsī, labprāt risina problēmas un nekad nemānās.
– Zīmīte, kurā rakstīts, ka jūs ar mani vēlaties parunāt par Lisjēnu Plisonjē…
Stella ir palikusi bez valodas. Ir tik grūti izrunāt vajadzīgos vārdus, tie grūstās un nenāk pār lūpām. Šī sieviete noteikti jūtas ļoti pārsteigta.
– Vai jūs mani dzirdat? – Žozefīne atkārto. – Vai esmu uzgriezusi pareizo numuru?
– Jā.
– Es gribēju zināt…
Stella beidzot saņemas un skaidri izrunā:
– Varbūt būs labāk, ja mēs satiksimies. Runāt pa telefonu nebūs viegli…
– Vai nevēlaties dot man kādu mājienu? Jūs kaut ko teicāt par savu tēvu?
– Jā! Jūs taču jau zināt! – Stella neizteiksmīgi saka.
– Ko es zinu?
– Ka viņš bija mans tēvs.
– Kurš tad?
– Lisjēns Plisonjē. Jūs to zināt?
– Jūsu tēvs? Nē taču… es meklēju kādu vīrieti. Vīrieti, kurš nāk uz manām lekcijām, stāv auditorijas galā un ir atstājis man zīmīti. Vai tas esat jūs?
– Es esmu sieviete. – Viņš ir jūsu tēvs?
– Nē. Mans tēvs ir Lisjēns Plisonjē.
– Bet tas taču nav iespējams! – Žozefīne Kortesa iesaucas. – Lisjēns Plisonjē bija mans tēvs, un viņam bija tikai divas meitas.
– Un tomēr…
– Es cenšos saprast, – Žozefīne pārtrauc. – Kurš atstāja to zīmīti zem mana logu tīrītāja?
– Es.
– Tātad jūs esat vīrietis. Liela auguma vīrietis ar platu mēteli un cepuri.
– Nē, es esmu sieviete, jūs mani redzējāt no attāluma un noturējāt par vīrieti. Tāpēc, ka esmu liela auguma un ģērbjos kā vīrietis. Saprotiet, es strādāju vīriešu darbā. Man ir darīšana ar konteineriem, kravas automašīnām, metāllūžņiem. Bet… Mani sauc Stella, un es esmu Lisjēna Plisonjē meita.
– Tas nav iespējams! – Žozefīne atkārto.
– Man nav ne mazāko šaubu, ka tā tomēr ir taisnība.
Kopš vakara sarunas ar Stellu slimnīcas stāvlaukumā Edmons Kurtuā vairs nespēj iemigt.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
