iedegas sarkanā gaisma, un līdzās viņas kravas auto apstājas pelēks mersedesa kabriolets. Iepriekšējā vakarā, skatīdamās televizoru kopā ar Žoržu un Suzonu, viņa ir redzējusi reklāmu. Reach for the sky, drive a E Class coupe cabriolet, tur bija sacīts. Un ekrāna apakšā skrejoša burtu lente, kas aizjoņoja tik ātri, ka viņa tikai pēdējā brīdī paguva izlasīt: “Sākot no sešdesmit tūkstošiem eiro.” Sešdesmit tūkstoši eiro, viņa bija iesaukusies. Ar tādu naudu es varētu iztikt daudzus gadus. Kurš gan spēj kaut ko tādu samaksāt?
Violeta Mopuī.
Hermès lakats, tumšas Ray-Ban saulesbrilles, melni ādas minisvārki, sprādzes, aproces, smaga zelta kaklarota, manikirēti pirksti, kas klaudzina pa stūri. Violeta Mopuī, pārskaitusies, ka viņai jāstāv pie sarkanās luksofora gaismas, gluži tāpat kā visiem citiem.
Stella nospiež signāltauri un nolaiž logu.
– Redzu, ka tev klājas labi!
– Sveika, Stella!
– Vai esi saņēmusi mantojumu, vai arī tas viss tev nokritis no gaisa?
Violeta sāk skaļi smieties.
– Tas ir no Reja. Vakar vakarā viņš man to uzdāvināja. Dzimšanas dienā. Viņš ir tik mīļš, vai ne?
– Īsts saldumiņš!
– Viņš mani dievina.
– Tev nu gan ir paveicies!
– Tāpēc, ka es protu apieties ar puišiem! Tas nemaz nav grūti… ir jāzina tikai dažas vienkāršas lietas.
Viņa to saka tādā pašā balsī kā toreiz, kad trīspadsmit gadu vecumā bija lepni izslējusi mazās krūtis zem sporta krekliņa.
– Tev vajadzēs man to iemācīt! – Stella aizrāda.
– Kad vien vēlies… Un tas vēl nav viss! Viņš mēģinās panākt, lai es kļūtu par zvaigzni nākamajā reģionālās padomes filmu projektā. Viņš grib padarīt mani slavenu. Viņš ir pārliecināts, ka tas izdosies. Esmu tik satraukta!
– Vai šovakar mēs varam iedzert kafiju, kamēr man vēl nav jābrauc pēc Toma? Šodien viņam līdz septiņiem ir džudo nodarbības.
– Šovakar nevaru. Svinīgas vakariņas ar prefektu. Man jāsagatavojas, lai es izskatītos satriecoši.
– Tas noteikti neaizņems pārāk daudz laika.
– Tu esi tik jauka, – viņa iepriecināti nosaka. – Tur būs visi svarīgākie šejienieši, man noteikti jāatstāj uz viņiem labs iespaids.
– Tādi puiši kā Žerso vai Tirkē? – Stella vaicā, lai viņu paķircinātu.
– Tu smejies, vai? Es runāju par ietekmīgiem ļaudīm. Žerso un Tirkē ir tikai tādi punduri. Vismaz Tirkē noteikti sēdēs mājās. Iedomājies, vai nomirt var no smiekliem! Viņš ir mēģinājis celt svaru stieni un izmežģījis potīti. Nabaga zellis! Man gribas piekaut visus tos, kuri līp Rejam klāt! Viņš ir pelnījis kaut ko labāku.
– Tev taisnība. Starp citu, tev vajadzētu Reju nedaudz apstrādāt. Blakus tik skaistai meitenei kā tu viņš izskatās mazliet neveikls.
– Esmu jau sākusi. Žēl gan, ka jūs vairs nesatiekaties, jo tad tu varētu redzēt, cik ļoti viņš ir pārvērties. Es viņam katru dienu lasu priekšā avīzi un stāstu par visiem jaunumiem. Viņam tas ir vajadzīgs darba dēļ.
– Ā, tātad viņš ir sācis strādāt? Tas jau ir kaut kas jauns.
– Nē, nudien, Stella, man ļoti gribētos, lai jūs salīgstat mieru, galu galā viņš taču ir tavs tēvs!
– Nesaki tā! – Stella izgrūž. – Nesaki tā!
Šie vārdi izskan kā granātas sprādziens. Violeta viņu nosodoši uzlūko.
– Bet viņš taču tev ir dāvājis dzīvi! Vecāki ir jāciena. Es tev paskaidrošu: piemēram, es esmu māksliniece un tomēr esmu atļāvusies ieturēt pauzi savā karjerā, lai atgrieztos šeit un nokārtotu visas darīšanas, kas saistās ar maniem vecākiem. Tu tiešām domā, ka man tas sagādā prieku? Mans aģents nemitīgi zvana un lūdzas, lai es atgriežos Parīzē. Bet es viņam saku: nē, mans meitas pienākums ir pirmajā vietā!
– Es nemaz nezināju, ka taviem vecākiem ir bijis tik daudz darīšanu, ko kārtot.
– Nevajag būt tik sarkastiskai! Esi pozitīva, domā par nākotni!
– Tev taisnība. Es to nedaru. Paliec sveika, skaistule, gan jau vēlāk tiksimies! Es tev piezvanīšu.
Ieslēdzas zaļā gaisma. Stella mazliet nogaida, kamēr no mersedesa kabrioleta ir palicis tikai putekļu mākonis pie apvāršņa. Tad viņa ar pieri uzsit pa stūri un nolamājas. Un atkal izslejas.
Galvenais ir neuztraukties! Man viņa ir vajadzīga, kādu dienu viņa man noderēs! Tomēr viņa ir tik kaitinoša, tik ļoti kaitinoša!
Putekļu mākonis tālumā ir pagaisis.
Viņa ieslēdz radio. Selīna Diona dzied par to, ka vēlētos parunāt ar savu tēvu, atrast viņa pēdas, noskaidrot, kur ir viņas vieta. Tagadā-dam-dam. Stellas prātā ataust aina, kurā Rejs atgrūž vaļā viņas istabas durvis. Viņa dzird sevi kliedzam: nē, tēti, nē!
Ko gan pirmīt bija teikusi Violeta, sēdēdama pie mersedesa stūres?
“Bet viņš taču tev ir dāvājis dzīvi!”
Tieši to viņa nekad nav vēlējusies dzirdēt.
– Vai tā būs labi, vai arī tu gribi, lai es ieņemu vēl īsāku? – Stella noprasa. Viņa stāv uz ceļiem Toma priekšā, turēdama pilnu muti ar kniepadatām.
Toms ir izslējies pavisam taisns, izstiepis rokas, augstu pacēlis zodu. Viņam ir balts ietērps, balti cimdi, balti apavi, mati paslēpti zem balta pārvalka. Viņam rokās ir neliels akvārijs no sarkana stikla. Viņaprāt, salātu bļoda izskatās muļķīgi.
Pametis skatienu spogulī, viņš iesaucas:
– Oho! Ģeniāli! Paldies, mammu! Tu esi vislabākā!
Šie vārdi trāpa Stellai tieši sirdī, un viņa sagrīļojas. Toms viņu jau sen nav saucis par mammu. Viņa nav pat nojautusi, cik ļoti viņai pietrūcis šī vārda. Vēlēdamās paildzināt mirkli, viņa noprasa:
– Gribi, lai es mazliet saīsinu labo bikšu staru?
– Nē. Viss ir ļoti labi, – viņš saka, joprojām raudzīdamies spogulī. – Labāk nemaz nevar būt!
– Varbūt piedurknes vajag palaist drusku garākas?
– Nē. Viss ir tieši tā, kā vajag.
– Vai esi pārliecināts, ka tava ideja par akvāriju ir laba?
