esmu nevis noslēpumains, bet gan diskrēts, – Adrians atbild. – Man nepatīk runāt par savu privāto dzīvi.
– Pat ar mani?
Adrians neatbild. Viņš pieliek tasi pie lūpām, atraujas un saviebjas. Dzēriens ir pārāk karsts.
– Tu man neuzticies?
Milana balss skan mazliet saspringti. Var manīt vieglu pārmetumu. Adrians zina, ka viņa klusēšana ir aizvainojoša, tomēr tas ir kaut kas stiprāks par viņu, viņš nespēj nevienam uzticēties. Tikai Edmonam Kurtuā, kurš zina viņa Parīzes adresi.
– Vai tu esi traks? – viņš atcērt.
– Tātad tas ir tikai tāds ieradums, – Milans secina.
– Jā, tā varētu sacīt. Ieradums.
– Bēdīgi.
Vajag nekavējoties apslāpēt šo iespējamo strīdu.
– Mēs taču tāpat labi sadzīvojam, – Adrians aizrāda.
– Tikai tu man neko nestāsti.
– Man labāk patīk paturēt visu pie sevis. Es gribētu, lai tas būtu noslēpums.
– Viņa ir precējusies?
– Jā, tieši tā.
Viņa ir precējusies ar nelaimi, Adrians nodomā. Un es gribu viņu izglābt. Milanam ir dokumenti. Viņam ne no kā nav jābaidās. Viņš apmeties šajā mazītiņajā dzīvoklītī tikai tāpēc, ka viņam nav naudas, lai apmestos citur. Viņš negrib dzīvot priekšpilsētā. Es gribu redzēt Eifeļa torni, viņš saka, es par to sapņoju, kad biju vēl bērns un dzīvoju Permā, man tas nozīmēja brīvību. Perma atrodas četrsimt kilometru attālumā uz ziemeļiem no Aramilas. Savulaik viņi ir dzīvojuši vienā Krievijas apgabalā.
– Vai viņai patika tā Nīla Janga dziesma?
Adrians pasmaida. Viņš ir nomierinājies, jo Milans ir sācis runāt par kaut ko citu.
– Jā.
– Gribi, es tev iemācīšu vēl kādu?
– Labprāt.
– Tu nu gan varētu nākt pie prāta! Precēta sieviete!
Milans nogroza galvu. Kaut ko tādu viņš tiešām nespēj saprast. Parīzes ielas ir pilnas ar brīvām sievietēm. Kāda joda pēc viņam vajadzīga precēta sieva?
Adrians aizver acis.
Viņš atceras vakaru, kad bija tur ieradies. Tik tuvu, tik tālu. Senšalāna – tā ir nekuriene. No Sensas stacijas ir jābrauc uz priekšu gar sliedēm un tad jānogriežas pa kreisi. Automašīna jānoslēpj krūmos, jāizrāpo cauri zālei un jāiespraucas pazemes ejā. Iznākot fermas pagalmā, joprojām jābūt uzmanīgam. Nekad neko nevar zināt, Stella čukst, kāds kaimiņš var atnākt pēc olām un pamanīt tevi. Viņš uzloka jakas apkakli, uzmet kūkumu, nodur galvu. Kā pagrīdnieks. Kurtuā kungs viņam ir apsolījis sagādāt dokumentus. Bet kad? Tieši viņš ir nosūtījis Adrianu uz būvlaukumu. Tas ir sen zināms triks. Viņš to ir bieži izmantojis attiecībā uz ārzemniekiem, kuri Senšalānā izskatās pārāk uzkrītoši. Labāk, lai tie nozūd Parīzē. Uzņēmums pieder kādam no Kurtuā kunga draugiem. Tas neuzkrītoši nodarbojas ar dzīvokļu, biroju un māju remontu. Viņam ir kāds paziņa prefektūrā, kurš var sagādāt dokumentus. Radinieks, kuram ir labi samaksāts. Visi strādā, gaidīdami, kad varēs tikt pie Francijas pilsonības. Dažreiz šie cilvēki kaut kur nozūd un vairs neatgriežas. Vai arī sameklē kādu citu darbu. Lai visu nokārtotu, vajag aizvien vairāk laika. Ir jābūt pacietīgam – vai jāreģistrē savi bērni skolā un jāizmanto viņi par pamatotu ieganstu. Adrians nevēlas tā darīt. Viņš gaida. Pacietīgi, piesardzīgi. Ir jāturas gar sienu. Nedrīkst celt troksni. Nedrīkst rādīties citiem acīs.
– Vai ķersimies pie kādas citas Dilana dziesmas? – Milans jautā.
– Ja tu tā vēlies.
– Tātad viņa prot runāt angliski?
– Labs mēģinājums! – Adrians pasmaida.
– Vari neko neteikt, es tik un tā uzzināšu. Es esmu neatlaidīgs. I Shall Be Released – vai tāda dziesma tev derēs?
Adrians uzmet Milanam naidīgu skatienu.
– Kāpēc tu man to saki? – viņš noprasa.
– Es tev nesaku neko, tas ir dziesmas nosaukums, – Milans attrauc.
– Ak tā…
– Tu esi pārāk nervozs, vecīt!
– Es gluži vienkārši esmu noguris.
– Ja gribi, vari teikt arī tā…
Kad Adrianam vairs nav spēka būt vienam, gulēt vienam, rītos kopā ar citiem strādniekiem kāpt kravas mašīnā, liekt muguru un atbildēt uz Milana jautājumiem, viņš aizcērt aiz sevis durvis un dodas pastaigā pa Monmartru. Viņš izbrauc ar gaisa vagoniņu. Bieži viņš neatļaujas to darīt. Viņš nav vienīgais, kuram jāslapstās. Viņš spēj paskriet ātrāk par vagoniņu.
Un pēc tam viņš apsēžas uz soliņa koku un krūmu ielenkumā, zem kāda sēru vītola vai apses, aizver acis un iesnaužas.
Viņš atceras kādu vakaru…
Tas notika neilgu laiku pēc Saldumiņa nonāvēšanas. Viņš bija ieradies fermā un atradis Stellu saritinājušos kamolā gultā. Viņa bija iespiedusi seju spilvenā un raustījās elsās.
Viņš bija noliecies pie Stellas, noglāstījis viņai plecu un čukstus pajautājis:
– Vai tu man pateiksi, kas noticis?
– Nepieskaries man.
– Stella!
– Es teicu, nepieskaries man!
– Runā taču, nolādēts! Tu man nekad neko nestāsti. Kas es tev vispār esmu? Kaut kāds zellis, kurš ierodas nakts tumsā, lai ar tevi pamaigotos? Vai tā? Un nākamajā rītā slepus dodas prom, lai neviens viņu nepamanītu? Jo tagad tas sāk izskatīties tieši tā! Vai nu tu man visu izstāstīsi, vai arī es eju projām.
Viņa piespieda spilvenu sev klāt un sāka raudāt vēl stiprāk.
– Liec mani mierā, es negribu runāt, – viņa rīstīdamās izgrūda.
– Bet es gribu, lai tu ar mani runā. Vai saproti? Citādi mums vairs nav ko darīt kopā…
Pēc mirkļa viņa nometa spilvenu, pagriezās pret viņu un noprasīja:
– Ko tu īsti gribi, Adrian? Tu vēlies paraudāt, klausīdamies stāstos par manu bērnību, manu piekauto māti un manu nogalināto suni?
– Es to visu jau zinu. Un daudz ko citu arī.
