style="font-size:15px;"> Tad nočukstēja “es zinu”. Tādā balsī kā maza, skumja, nobēdājusies meitenīte. Viņa pastiepa Adrianam pretī rokas, un viņi apskāvās.
Mazliet vēlāk, kad abi jau gulēja viens otram līdzās, viņa vienkārši pateica:
– Tas ir tikai Saldumiņa dēļ, saproti, Saldumiņa dēļ… Viņi viņu nodūra, bet es viņu mīlēju. Es viņu mīlēju.
Tā bija viņas lūgšana par savu suni.
Suzona sēž virtuvē un slauka acis ar galdauta stūri.
– Nanij… Kas noticis? Vai kaut kas nav labi ar Žoržu? Suzona papurina galvu un caur asarām nomurmina:
– Ar tavu māti.
– Ar mammu! Kas noticis?
– Amina. Viņa man piezvanīja. Viņš ir mēģinājis viņu atgūt ar spēku.
– Kurš? Rejs?
– Nezinu.
– Vai tad neviens viņu nesargāja?
Suzona papurina galvu, viņa neko nezina.
– Amina teica, lai tu nekavējoties viņai piezvani. Ka Leonī vēl aizvien ir slimnīcā, taču viss ir nopietni, ļoti nopietni. Viņa nevarēja tevi sazvanīt, viņa mēģināja vismaz sešas reizes. Viņa bija briesmīgi uztraukusies.
– Es biju aizmirsusi ieslēgt telefonu.
Suzona paviļā pirkstos kabatlakatiņu, izstiepj to un atkal saburza.
– Un es nezināju, kur tu esi! Es nezinu, kurp tu dodies! Un ja nu ar tevi kaut kas notiks? Es vairs nespēju, Stella, es vairs nespēju, tā nav nekāda dzīve.
Viņa paceļ galvu un lūdzoši saka:
– Kaut kas ir jādara, meitiņ! Leonī būs pagalam, un arī ar mani būs cauri. Un ja nu viņi ierodas pie mums? Tu taču zini, ka es nespēšu noturēties viņiem pretī.
– Nerunā niekus, Nanij. Ja viņi uzradīsies, te ies vaļā īsta asinspirts.
Kāda doma nedod viņai mieru, un viņa jau klusāk noprasa:
– Žoržs… tu domā, ka viņš būs mūsu pusē?
– Protams, ka viņš būs mūsu pusē! Ko tu īsti centies pateikt?
– Es pati nezinu, Nanij. Arī Žoržam ir no viņa bail. Viņš necīnās.
Suzona neatbild. Viņa tikai nodur galvu un izšņauc degunu. Šīs sarunas vienmēr beidzas tieši tā.
– Vai Toms ir jau paēdis? – Stella noprasa, skatīdamās tukšumā un juzdama, ka viņas dusmas pamazām noplok.
– Jā. Un viņš ir arī iztīrījis zobus. Viņš gaidīja tevi, negribēja iet gulēt, kamēr nebūs tevi ieraudzījis.
– Šovakar viņam būs jāguļ pie jums, es braukšu uz slimnīcu.
– Vispirms piezvani Aminai.
Stella pamāj. Cieši apskauj Suzonu un automātiski sāk kaut ko klusi un mierinoši čukstēt. Viņas domas kavējas citur, ir jāizdomā kāds plāns, Leonī vajag kaut kur noslēpt. Taču vispirms ir jātiek pie viņas. Kas zina, varbūt viņa jau ir pagalam. Kāpēc neviens nesēdēja pie durvīm? Edmons Kurtuā taču solīja, ka tur vienmēr būs kāds, kurš vajadzības brīdī varēs nākt palīgā.
– Brauc vien, meitiņ! Viņai tu esi vairāk vajadzīga nekā man.
– Vai tu esi apkopusi lopus? Es zinu, ka pārspīlēju, bet… Es šovakar gribēju visu izdarīt pati. Es nezinu, vai Merlins jau ir padzirdīts, un man jāapkopj Grizlijs, Toto viņu atkal ir sakodis.
– Viss jau ir padarīts. Toms man palīdzēja. Viņš lieliski turējās.
– Pēdējā laikā viņa uzvedība tik bieži mainās. Tu taču viņu neizlaidīsi no acīm, vai ne?
– Protams.
– Un paņemsi suņus pie sevis mājā.
– Jā.
– Viņam varētu ienākt prātā ierasties arī šeit, – viņa skaļi saka, kā runādama pati ar sevi.
– Tu domā, ka tas atkal ir Rejs?
– Kurš gan vēl tas varētu būt, Nanij?
Viņa paņem Kangoo atslēgas, cepuri, mēteli. Paķer no galda maizes šķēli un siera gabaliņu.
– Pasaki Žoržam, ka es atkal paņēmu viņa automašīnu.
– Piezvani man, tiklīdz būsi kaut ko uzzinājusi. Es neiešu gulēt.
– Norunāts.
Stella jau grasās aizvērt durvis, kad Suzona viņu pasauc.
– Zini, meitiņ, Žoržam ar to visu nav nekāda sakara. Nevajag iedomāties, ka…
Stella uzmet viņai neizpratnes pilnu skatienu. Kāpēc Suzona viņai to saka? Tāpēc, ka vēlas pasargāt savu brāli, vai arī tāpēc, ka tā ir patiesība? Patiesība ir tāda, ka Stella nekad ne uz vienu nav varējusi paļauties. Patiesība ir tāda, ka viņa tur aizdomās visu pasauli. Patiesība ir tāda, ka no vientulības viņa pamazām sāk jukt prātā. Taču par Žoržu viņai ir radies iespaids, ka viņš ir gļēvs kā lupata.
Ārā viņa ierauga Tomu, kurš skraida pa pagalmu kopā ar suņiem. Stiprinieks atnes Tomam sprunguli un visā garumā izstiepjas viņam pie kājām, vienlaikus apliecinot gan savu padevību, gan vēlmi rotaļāties. Toms pabužina viņam skaustu. Labi, Stipriniek, labs suns, labs suns! Pamanījis Stellu, Stiprinieks paķer sprunguli un skrien pie viņas.
– Vai ar Leonī kaut kas ir noticis?
– Jā.
– Kaut kas nopietns?
– Nezinu, man jāpiezvana Aminai.
– Vai to atkal izdarījis Rejs?
Stella paskatās uz viņu un parausta plecus. Viņai gribas teikt “kurš gan cits?”, taču vārdi nenāk pār viņas lūpām.
– Tu šovakar gulēsi pie Suzonas un Žorža, norunāts? Un lai vairs nekas nenotiktu, skaidrs?
– Sapratu, – viņš nosaka, ar nūju pabikstīdams zemi. – Neesmu jau nekāds sīkais.
Vilkdams kājas, Toms uzkāpj augšā. Vajadzētu parunāt ar Džimiju. Džimijs Lode vienmēr ir bijis viņa labākais padomdevējs. Tieši no sarunas ar viņu Toms ir iemācījies kaut ko būtisku: pateikt “nē”. Iemācīties pateikt NĒ visiem cilvēkiem un lietām, ko viņš nevēlas redzēt savā dzīvē. Izbeigt teikt “jā” mīļā miera labad vai tāpēc, lai izpatiktu pieaugušajiem. Vienreiz
