sūtīšanas taustiņu, es aizturēju elpu, šķiet, uz vairākām minūtēm. Gaidīju, kad sadzirdēšu pīkstienu, kas pavēstīs par jaunu ziņu pastkastītē, taču tā nepienāca. Vienīgā skaņa, ko es izdzirdēju, bija lietus pātagošana aiz loga un tālīna automašīnu rūkoņa.
Kad bija aizritējušas piecas minūtes, bet pīkstiens vēl nebija atskanējis, mani sāka pārņemt vilšanās. Džūljenam vēl aizvien vajadzēja būt tiešsaistē: tad kāpēc viņš neatbildēja? Viņš taču bija tas, kurš mani uzmeklēja.
Lai novērstu uzmanību, es atstāja klēpjdatoru uz žurnālu galdiņa un pagatavoju tasi melnas kafijas. Man vajadzēja mest to visu pie malas, es nedrīkstēju pieļaut, lai manu uzmanību piesaista vīrietis, turklāt vēl tāds, kuru es tikpat kā nepazinu. Man vajadzēja izslēgt datoru un likties gultā ar grāmatu rokā, izmetot viņu no galvas. Šobrīd es jau simto reizi pārlasīju “Rebeku”, tomēr tā vēl aizvien mani saistīja tā, it kā es nekad agrāk nebūtu izlasījusi no tās ne vārda. Tam vajadzēja pilnībā novērst manu uzmanību no visa cita.
Kāpēc gan es domāju, ka varētu izdarīt ko citu, piemēram, pasniegties kādam pretī, kaut vai tik nenozīmīgā veidā? Mana dzīve nevarēja mainīties.
Taču, kad biju pagatavojusi kafiju un paņēmu datoru, lai to izslēgtu, ekrāna stūrī mirgoja maza, zila aploksnīte. Džūljens. Es noklikšķināju uz tās, gandrīz izšļakstīdama kafiju, tāpēc ka pakrūtē negaidīti bija iemeties žņaudzējs.
Sveika. Ceru, ka neesmu nobiedējis tevi ar savu foto.
Kad biju pietiekoši atguvusies, lai saņemtos, sapratu, ka man nav ne jausmas, ko atbildēt. Vai viņš flirtēja ar mani? Man tas bija kas jauns: bija pagājuši vairāki gadi, kopš es biju sarunājusies ar kādu vīrieti šādā veidā – ne reizi pēc Edama –, taču es sapratu, ka man ir jāturpina saruna. Tomēr viņš bija moderators; tad ko nozīmēja viņa izturēšanās? Varbūt viņš iepazinās ar daudzām sievietēm un tikai nosita laiku. Kādu brīdi apdomājusies, es aptvēru, ka tas mani nesatrauc, tāpēc ka es darīju tieši to pašu. Man nevarēja rasties attiecības ar viņu, tāpēc nebija nekādas nozīmes tam, ko es teicu vai darīju. Daudz nedomājot, es sāku klabināt taustiņus, ļaujot pirkstiem uzņemties iniciatīvu. Tas man bija vajadzīgs. Man vajadzēja kļūt par kādu citu, kaut vai tikai šovakar.
Nē… Paldies, ka atsūtīji. Ir patīkami apvienot vārdu ar seju. Ja vien tas ir tavs īstais vārds. Un īstā seja!
Tas bija nesvarīgi. Pat bērns būtu varējis uzrakstīt ko pārliecinošāku, taču man nebija laika izdomāt neko labāku. Es nevarēju riskēt ar to, ka Džūljenam tas apniktu un viņš nozustu. Viņa atbilde pienāca ātri, un viņš uzaicināja mani uz privātu tērzētavu, lai nevajadzētu sūtīt ziņas.
Moderators34: Vari būt droša, ka tā ir mana seja. Ja tas būtu viltojums, vai tu tiešām domā, ka es izvēlētos tādu?
LijaH: Kāpēc ne? Tā ir glīta fotogrāfija…
Moderators34: Priecājos dzirdēt. Mums runājot, es slauku sviedrus no pieres.
LijaH: Vai tev nav jāstrādā? Jāpārbauda tērzētavas, lai nepieļautu nepiedienīgu uzvešanos vai tamlīdzīgi?
Moderators34: Man vajadzēja zināt, ka tu turpināsi sarunāties ar mani.
LijaH: Jebkurā laikā…
Moderators34: Labi, bija patīkami parunāties, LijaH. Nāksies atgriezties darbā, taču ceru, ka tu nekur nepazudīsi.
LijaH: Atā…
Pat nolūkodamās uz mūsu ziņām un pārlasīdama katru rindiņu, es vien ar grūtībām spēju noticēt tam, ka atkal esmu sarunājusies ar Džūljenu, kaut vai tikai rakstiski. Protams, mēs šoreiz neko daudz nebijām pateikuši, taču tas bija kaut kas. Un nu, kad zināju, kāds viņš izskatās, tas mani satrauca vēl vairāk. Par spīti visam, likās, ka es rīkojos pareizi.
Vēlāk es novirzījos no sava rituāla otro reizi šajā vakarā. Nekas cits neatlika: es nevēlējos domāt par kartīti. Lai arī jau biju iegājusi dušā no rīta, es piepildīju vannu ar īpaši karstu ūdeni, pievienojot vannas putas tā, ka burbuļi teju pārgāja pāri malai. Tas likās nejūtīgi, ņemot vērā to, kas šodien par dienu, taču man vajadzēja to izdzēst no prāta. Es vēlējos atslābināties, aizmirst par kartīti un aizmirst par dienu, tāpēc ka pirmo reizi pēc šī notikuma es sajutu nepieciešamību izbēgt no tā.
Iekāpu vannā, ieslīgdama tajā tā, ka ūdens pārklāja ikvienu manas miesas collu un tikai seja palika neapsegta. Daudzās manis lasītajās grāmatās bija teikts, ka ūdens spējot attīrīt cilvēku no grēkiem, taču, man tur guļot un noskatoties, kā putas pamazām saplok, es sapratu, ka no manējā mani nespēs atbrīvot nekas. Un šāda dzīve bija mans sods.
Šī bija vienīgā diena, kad es atļāvos raudāt. Iegremdējusi galvu ūdenī, es paliku šajā pozā, kamēr vien spēju iztikt bez elpošanas; es negribēju sajust asaras uz sejas. Tagad tās vismaz saplūda ar ūdeni, neatstājot nekādas pēdas.
Kaut kas mani izrāva no miega vairākas stundas pirms modinātāja zvana. Dzīvojot Londonā, es biju pieradusi pie trokšņa tik lielā mērā, ka tik tikko to ievēroju, taču šī skaņa bija nepareiza, tā nepiederēja pie naksnīgajiem trokšņiem, kurus es labi pazinu. Tomēr es biju gulējusi, tāpēc nespēju noteikt, kas tas bijis. Atkal aizvēru acis un mēģināju iegrimt snaudā, negribēdama celties un palūkoties, kas notiek, ja man tāpat bija vajadzīgas trīs stundas, lai iemigtu.
Es vairs neko nesadzirdēju, taču apziņa, ka mani kaut kas ir pamodinājis, nedeva mieru. Man vajadzēja to noskaidrot. Ja es to neizdarītu, cerību uz aizmigšanu nebūtu.
Tā kā dzīvoklis bija mazs, nevajadzēja ilgu laiku, lai to pārmeklētu. Viss bija tieši tā, kā tam vajadzēja būt. Taču tad, atcerējusies par kartīti, es nolēmu palūkoties apakšstāvā. Atgriežoties no darba, nebiju saņēmusi jaunas vēstules, tomēr kaut kas dzina mani lejup pa kāpnēm.
Sākumā es to neievēroju – vienīgā gaisma ieplūda no guļamistabas –, taču, ejot tuvāk, es skaidri saskatīju balto aploksni, kas izcēlās uz pelēkā kājslauķa gluži kā ceļa rādītājs, kas sauca mani tuvāk, un mans vārds bija uzrakstīts uz tās tajā pašā rokrakstā, kāds bija redzams uz kartītes, ar to pašu melno marķieri.
Grūti pateikt, ko es tobrīd sajutu. Varbūt biju gaidījusi, ka šī kartīte kļūs tikai par sākumu kaut kam citam. Taču tādā gadījumā man būtu vajadzējis uztvert to kā brīdinājumu nepievērst uzmanību jaunajai aploksnei. Ja es to neatvērtu, tad tā nevarētu man neko nodarīt. Es varēju uznest to augšstāvā, saplēst gabalos un iemest miskastē, tā arī nekad neuzzinot, kas tur atradies.
Tā man būtu vajadzējis rīkoties. Tā vietā es paķēru aploksni un atplēsu to vaļā tā, it kā tur iekšā atrastos loterijas laimesta čeks. Izņēmu ārā fotogrāfiju. Ceļš nakts laikā. Ceļš, kuru es labi pazinu. Man nevajadzēja uzmest skatienu sīkajai norādei fotogrāfijas apakšā, lai saprastu, ka tā ir Elmsleina.
Es apsēdos uz kāpnēm, pievērsusi skatienu fotogrāfijai, lai arī nemaz nevēlējos to redzēt. Vienīgā doma manā prātā bija baiļu un apmulsuma sajaukums – par to, ka tas bija prasījis tik ilgu laiku.
Taču
