nodaļa
Pirmdien es devos uz Fulemu. Biju pieteikusies vizītē pie dakteres Redfīldas, un droši vien es būtu to pārcēlusi, kā parasti, ja ne kartīte un fotogrāfija. Es varēju iznīcināt pierādījumus, mēģināt sev iestāstīt, ka nekas nav noticis, taču izdzēst atmiņas bija neiespējami.
Dodamās uz priekšu pa Fulemas Palasroudu, es mēģināju atcerēties pēdējo reizi, kad biju ieradusies vizītē pie dakteres Redfīldas. Kā caur miglu atminējos, ka biju ģērbusies vaļīgā krekliņā, tāpēc ka tas visu laiku slīdēja nost no pleca, un es to pastāvīgi savilku augšup, tāpēc tas acīmredzot bija noticis vasarā. Bet nu jau tuvojās gada nogale. Vai viņa uzreiz redzēs man cauri? Vai sapratīs, ka šoreiz esmu ieradusies tikai tāpēc, ka viņa ir vienīgais cilvēks, kuram es varēju ieminēties par notiekošo? Tomēr es nedomāju, ka tam būtu kāda nozīme. Viņa nebija nekāda draudzene, par kuras jūtām man vajadzētu raizēties: viņai maksāja par klausīšanos.
Mani allaž pārsteidza fakts, ka daktere Redfīlda strādāja mājās, ielaižot cilvēkus savā privātajā ģimenes mājoklī. Tā bija skaista trīsstāvu māja ar terasi Rigolroudā, un, ja tā piederētu man, es nelaistu tādus cilvēkus kā es tai ne tuvumā. Viņa strādāja apakšstāva istabā, kas bija pārvērsta par kabinetu, taču pārējās istabas bija saskatāmas no ārdurvīm. Vai gan tādējādi varēja atturēt kādu no došanās tālāk, ielūkojoties viņas dzīvē?
Man negribējās ne domāt par to, cik daudz mamma maksā par šiem seansiem. Es tos biežāk vai retāk apmeklēju desmit gadus un zināju, ka mamma ir iegrābusies tēva atstātajā mantojumā. Daudzas reizes centos viņai iestāstīt, ka man nekas nekaitēs arī bez dakteres Redfīldas, taču mamma neklausījās. Seansi notika vien reizi mēnesī – vismaz tā bija paredzēts –, tomēr tie krājās neapmeklēti, tāpēc es raizējos par to, kā viņai izdodas savilkt kopā galus. Taču mamma nekad par to nerunāja. Viņasprāt, finanšu jautājumi nebija nekas tāds, ar ko apgrūtināt bērnu. Pat tad, ja šis bērns jau bija pieaudzis un atbildīgs par visu slikto, kas dzīvē bija noticis.
Daktere Redfīlda jau stāvēja durvīs, vērodama mani nākam tuvāk pa taciņu. Kā allaž viņa bija nevainojami ģērbusies, šoreiz zīmuļsvārkos un jakā un apsējusi ap kaklu skaistu melnbaltu šalli. Nebiju spējusi noteikt viņas precīzo vecumu, taču viņai varēja būt pāri piecdesmit gadiem, un viņa bija ģērbusies labāk par mani. Manas drēbes nebija noplukušas: tās bija neizteiksmīgas. Džinsi, vaļīgi sporta krekli vai džemperi, zābaki vai sporta kurpes. Nekā tāda, kas liktu man izcelties, bet arī nekā tāda, kas liecinātu, ka esmu nevīža. Galvenais mērķis bija saplūst ar pūli.
– Neraizējies, es te ilgi nestāvu. Ieraudzīju tevi pa logu, – daktere Redfīlda sacīja pasmaidīdama un aicināja mani iekšā. – Priecājos, ka esi atnākusi, Lija. Ir pagājis visai ilgs laiks, vai ne?
Ieskatījos savā rokaspulkstenī, un tas rādīja tikai bez piecām desmit. Taču dakterei Redfīldai nebija iebildumu uzdāvināt man liekas piecas minūtes: viņa bija laipna un uzmanīga, un tas man lika sajusties vēl vainīgākai par to, ka biju atcēlusi tik daudzas vizītes. Sekodama viņai kabinetā, es apsēdos vienā no melnajiem ādas klubkrēsliem, kamēr viņa ķērās pie tējas gatavošanas. Par spīti tam, ka mani apmeklējumi bija tik neregulāri, viņa allaž atcerējās, ka es seansu laikā labprātāk dzeru tēju.
– Tad kā tev klājas? – Viņa apsēdās otrā krēslā un iedzēra malku no savas tases.
Iedomājos, vai viņa gatavo pacientiem dzeramos tāpēc, lai liktu mums sajusties tā, it kā mēs tikai sarunātos, nevis atrastos pie speciālista. Lai kāds arī bija iemesls, tas iedarbojās. Es viņai pastāstīju, ka man klājas labi, taču daktere piemiedza acis un sarauca pieri.
– Vai tu mēdz kaut kur iziet? Satikties ar cilvēkiem? – Ar cilvēkiem viņa domāja vīriešus. Viņa uzskatīja to par problēmu, ka es tik ilgu laiku neesmu pielaidusi nevienu sev tuvumā, tomēr vajadzēja ņemt vērā, ka es jutos ar to apmierināta. Tā bija mana izvēle. Līdz Džūljenam. Taču es negrasījos viņu pieminēt, tāpat kā negrasījos atklāt, ka nedēļām ilgi sēžu interneta portālā, tāpēc ka nekas nebija noticis. Un nekas arī nevarēja notikt.
– Nē, es to nedomāju tādā ziņā. Es vienkārši labi jūtos. Laikam jau tas man nozīmē labu dzīvošanu.
Daktere Redfīlda pamāja, gaidīdama, lai es turpinātu. Viņa ar abām rokām bija satvērusi savu krūzi un sakrustoja kājas, pavērsdama tās pret mani. Viņa neapšaubāmi pārzināja ķermeņa valodu: ikvienu pozu viņa ieņēma apzināti, lai kaut ko panāktu. Taču man nebija iebildumu. Jutos pateicīga par to vien, ka viņa neko nepieraksta. Protams, varbūt daktere Redfīlda to darīja pēc tam; vai gan citādi viņa atcerētos visu par visiem saviem pacientiem? Tomēr viņa vismaz bija pietiekoši pieklājīga, lai pagaidītu, kamēr seanss būs beidzies.
Kad es neko neteicu, viņa turpināja izjautāšanu. – Kā iet pa darbu?
– Viss kārtībā. Es tieku ar to galā. Vismaz tas man nesagādā nekādas problēmas.
Viņa atkal pamāja. – Tu vēl aizvien strādā bibliotēkā? Tas droši vien ir patīkami tādam cilvēkam kā tu, kurš tik ļoti mīl grāmatas.
Mani atkal pārsteidza viņas labā atmiņa, un es iedomājos, vai ir iespējams iemācīties, kā saglabāt prātā vēl vairāk informācijas. Tomēr man tas nelīdzētu: man vajadzēja panākt, lai galvu piesārņotu mazāk informācijas.
– Tas man ļauj dzīvot mierīgi, – es noteicu, sagrozīdamās krēslā. Dakteres jautājumi lika man justies neomulīgi. Viņa to visu jau zināja. Viņa zināja, ka darbs bibliotēkā ir vienīgais darbs, kādu es jebkad esmu darījusi. Ka mani kopš izstāšanās no universitātes nekas cits negaidīja. Tā vien likās, ka šis ir mūsu pirmais seanss un mēs sākam visu no sākuma.
– Un veco ļaužu pansionāts? Vai tu turpini piestrādāt par brīvprātīgo?
Es pamāju. – Cik bieži vien varu. Man patīk tur atrasties un izklaidēt iemītniekus.
Daktere Redfīlda pasmaidīja. Mēs bijām runājušas par manu brīvprātīgās darbu jau agrāk, un viņa bija paudusi savu prieku par šo manu iniciatīvu, un sacījusi, ka tas esot ļoti nesavtīgi. Centos paskaidrot, ka es no tā gūstu tikpat daudz, cik vecie ļaudis, taču viņa man ieteica nebūt tik bargai pret sevi. Ka es darot labu darbu. Biju vēlējusies dakterei pajautāt, vai, viņasprāt, tas izpirka visu, taču biju to noklusējusi, baidīdamās no viņas atbildes.
Pēc veselas mūžības ar līdzīgiem jautājumiem, uz kuriem es atbildēju tikai tāpēc, ka viņa man ļoti patika, daktere Redfīlda pajautāja ko tādu, ko es nebiju gaidījusi, lai gan man būtu vajadzējis to paredzēt. – Vai drīkstu pajautāt, ko tu darīji vakardien? Pēc darba?
Nolūkojos uz viņu, taču daktere izturēja manu skatienu. Viņas acis iepletās, nodemonstrējot man, ka mēs abas skaidri zinām, ko viņa ar to gribējusi teikt. Sākumā es pavilcinājos, bet kāpēc gan biju šurp devusies, ja ne tāpēc, lai lūgtu viņai padomu? Parasti viņa man neteica priekšā, ko darīt, vēlēdamās, lai es pati pieņemtu lēmumus, taču daktere Redfīlda varēja man vismaz dot kādu norādi. Tā nu es viņai pastāstīju par kartīti un fotogrāfiju, un viņa klausījās, noglabādama šīs ziņas kādā mapē savā galvā, lai izceltu tās ārā nākamā seansa
