velti nešķiežot laiku. Mans kuņģis kārtējo reizi protestēja pret tādu nevērību, taču es nepievērsu tam uzmanību un pat nepagatavoju sev neko dzeramu, lai arī rīkle bija izkaltusi. Atkāpšanās no ieradumiem sāka kļūt par parastu parādību. Taču drīz vien es atklāju, ka man nav atsūtīta neviena vēstule no Džūljena, ka viņš nav mani uzaicinājis uz privātu tērzētavu. Vīlusies es aizvēru klēpjdatoru un nolēmu pievērsties kam citam un pagatavot sev kaut ko ēdamu. Nespēju neiedomāties, ka dzīve bijusi vienkāršāka pirms Džūljena. Tad, kad man nebija iemeslu sajust vilšanos.
Es izbaudīju ēdiena gatavošanas rituālu, plānveida soļus, kuri, precīzi tos ievērojot, nodrošināja, lai nekas nenoietu greizi, lai nekas nemainītu savu gaitu un nesagādātu negaidītu rezultātu.
Daktere Redfīlda reiz bija par to ieminējusies. Par to, ka man ir vajadzīga kārtība un rituāls, tāpēc ka es baidījos no negaidītā. Viņai bija taisnība.
Taču šovakar man prāts nenesās uz gatavošanu, tāpēc parakņājos skapī un atradu paciņu Uncle Ben’s cepto rīsu.
Kamēr tie atradās mikroviļņu krāsnī, man bija dažas brīvas minūtes, tāpēc, atcerēdamās dakteres Redfīldas vārdus, es paņēmu telefonu, lai piezvanītu mammai. Viņas droši vien nebija mājās, taču es vismaz varēju atstāt ziņu.
Tomēr es kļūdījos. Viņa nebija izgājusi, bet gan tikko atgriezusies no grāmatu kluba un likās aizelsusies, nespēdama noslēpt pārsteigumu savā balsī. – Lija, vai tev nekas nekaiš?
Mani pārņēma vilšanās. Viņasprāt, es zvanu tikai tāpēc, ka man kaut kas atgadījies. Atkārtojot savus pirmītējos vārdus sarunā ar dakteri Redfīldu, es apliecināju viņai, ka man nekas nekaiš, juzdamās pateicīga par viņas paradumu lieki neuzstāt. Viņai vairs nebija atlicis necik enerģijas nepatikšanām, un es sajutu mammas atvieglojumu, vēl pirms viņa bija izdvesusi dziļu nopūtu.
Kādu brīdi klausījos, kā mamma pārstāsta, ko ir iecerējusi darīt brīvdienās, brīnīdamās, ka viņai atliek laiks gulēšanai. Mēs bijām māte un meita, taču mūsu dzīves bija absolūti pretmeti. Mēs pašas bijām absolūti pretmeti. Mamma reti kad palika viena, kamēr es ilgojos pēc vientulības. Es sapratu viņas vēlmi atrasties cilvēku ielenkumā; tādā veidā viņa norobežojās no tēta nāves un visa cita, taču es biju noslīpējusi labāku tehniku un iemācījusies no visa norobežoties tā, lai man nerastos vajadzība pēc kāda cita, kas novērstu manu uzmanību.
Līdz pat šim brīdim.
Atskanēja signāls no mikroviļņu krāsns; lai arī es jutos droša, ka mamma to ir dzirdējusi, viņa likās apbēdināta par to, ka grasos izbeigt sarunu. – Vai tu drīz atbrauksi? – viņa apjautājās.
Pateicu viņai, ka jā un ka es viņu mīlu, nepievēršot uzmanību augošajām bailēm no tā, ka man nāksies atgriezties Votfordā.
Pirms gulētiešanas es vēlreiz ielūkojos portālā “Divi kļūst par vienu”, taču Džūljens vēl aizvien nebija atrakstījis ne vārda. Kādu brīdi pakavējos tērzētavā, izlasīdama sarunu par kādu televīzijas realitātes šovu, par kuru es neko pat nebiju dzirdējusi, taču viņš neparādījās. Droši vien viņš bija sameklējis kādu citu, ar ko sarunāties, vai varbūt pat kādu saticis, tāpēc vairs nevēlējās sarunāties ar mani. Bet vai tas jau nebija gaidāms? Es biju muļķīgā kārtā sev iestāstījusi, ka starp mums kaut kas ir, taču es biju pamatīgi kļūdījusies.
Ienīdu sevi pašu par uzdrošināšanos domāt, ka varu kaut kādā ziņā būt normāla. Ka varu būt tāda kā Marija un izmēģināt laimi ar kādu. Man būtu vajadzējis zināt, ka tas nav iespējams.
Iziedama no mājaslapas, es pamanīju vēstuli savā pastkastītē. Man nekad nepienāca nekas interesants, taču es allaž pārbaudīju pastkastīti, aši pārvietodama vēstules uz miskasti, kad tās kā allaž izrādījās mēstules.
Man likās, ka atkal esmu saņēmusi ko tādu, noklikšķinot uz ziņas no sūtītāja ar adresi rekoturedzēji@gmail.com.
Taču es kļūdījos arī šoreiz. Lauks bija tukšs, ja neskaita saiti. Citkārt nebūtu tam pievērsusi uzmanību, taču vārds izcēlās, it kā būtu uzrakstīts ar trekniem, mirdzošiem sākumburtiem. Nebiju to redzējusi un dzirdējusi gadiem ilgi. Kādu brīdi es to uzlūkoju un tad, aizturējusi elpu, noklikšķināju uz saites.
Kad tā aizveda pie vecas avīzes ziņas, es aši to aizvēru, juzdamās tā, it kā sirds tūlīt izlēks pa muti laukā. Es nekādā ziņā nevarēju izlasīt šo rakstu. Nekādā ziņā nevarēju atkal izdzīvot šo laiku.
Taču sievietes attēls līdzās rakstam nu bija cieši iespiedies man prātā.
Piektā nodaļa
Zvans vēl skan brīdī, kad es izskrienu no matemātikas ēkas. Es neesmu vienīgā: arī citi bērni brāžas ārā no ēkām, tikpat izmisīgi kā es vēlēdamies būt brīvi, lai arī ir janvāris un ārā valda bargs sals. Es nekad nesteidzos ārā, kad pēdējā stunda ir angļu literatūra, tāpēc ka allaž gribu aprunāties ar Ouenas kundzi par jaunāko grāmatu, kas tiek lasīta klasē. Šoreiz tas ir “Mušu valdnieks”, un man tā patīk. Es viegli identificējos ar Pigiju, tāpēc ka arī es vienmēr balansēju uz naža asmens, nekad īsti neiederos. Taču man vismaz ir Imodžena. Šī vieta būtu ļaunāka par elli bez viņas.
Jādomā, ka savā ziņā man tagad ir arī Korijs. Kaut kā – nu es vairs nespēju atcerēties, kā tas gadījās – astotajā klasē viņš sametās uz vienu roku ar mums, un nu mēs viņu uzskatām par draugu. Nu, vismaz es. Nevaru galvot par Imodženu, tāpēc ka pēdējā laikā man radusies sajūta, ka viņa vēlas, lai Korijs kļūtu par ko vairāk. Varbūt vēlāk es viņai par to pajautāšu. Es palikšu pa nakti viņas mājā, tāpēc mums būs pietiekoši daudz laika izrunāties par visu ko.
Un nu, it kā es būtu viņu uzbūrusi tikai ar savām domām vien, Korijs parādās un uzsit man pa plecu. – Sveika, – viņš saka. – Vai iesi mājās?
– Nē, es gaidu Imodženu. Mēs iesim pie viņas.
– Ak tā, – Korijs saka un sarauc pieri.
Es prātoju, vai viņš gaida uzaicinājumu. – Tas būs tāds meiteņu pasākums. Es palikšu pa nakti.
Korijs palūkojas apkārt, itin kā gaidīdams, ka Imodžena parādīsies kuru katru mirkli. – Labi. Vai jūs tiekaties šeit?
– Nē, pie vizuālās mākslas ēkas. Ja gribi, vari mani pavadīt.
Viņš parausta plecus. – Nē, tas nekas. Tiksimies pirmdien. – Un, to pateicis, viņš nozūd, teju vai aizslīdēdams uz vārtu pusi, pārpilnajai mugursomai nošūpojoties uz muguras.
Savādi, ka Korijs ir tik ātri meties laukā no klases, taču man nav laika pārāk ilgi par to aizdomāties. Vizuālās mākslas ēka atrodas otrā pusē, un Imodžena var nodomāt, ka es nenākšu, ja tagad nepasteigšos.
Kā jau gaidāms, viņa jau ir tur, kad es ierodos: sēž uz kāpnītēm, paslēpusi seju plaukstās. Viņa neizskatās priecīga. Tikai tagad es aptveru, cik muļķīgi bija sarunāt satikšanos šeit, ja matemātikas ēka atrodas turpat pie skolas vārtiem. Taču nu tas nav svarīgi,
