un sarunās ar militāro valdību paziņoja, ka abus priesterus vairs nesargā katoliskā baznīca. Armija izmantoja šo iespēju un nolaupīja viņus. Atņemot jezuītu brāļiem šo aizsardzību, Bergoljo atstāja viņus represīvā režīma mašinērijas nežēlastībā.
Vēl Bergoljo tika apsūdzēts ciešos sakaros ar konkrētiem militārās huntas locekļiem. Interesanti, ka grāmatā El jesuita toreizējais Argentīnas kardināls piekrita atklāti runāt par palīdzību un atbalstu, ko viņš sniedzis daudziem priesteriem Videlas diktatūras laikā. Viņš piemin to, ka slēpis viņus Jēzus sadraudzības Lielajā kolēģijā:
Es neatceros, cik daudz viņu bija, taču tādi noteikti bija. Pēc monsinjora Enrikes Anhelelji nāves (Larjohas bīskaps daudz palīdzēja nabagiem) es Lielajā kolēģijā devu pajumti trim viņa diecēzes semināristiem, kas studēja teoloģiju.32
Citā vietā Bergoljo stāsta, kā palīdzējis jaunam vīrietim aizbēgt, iedodot viņam savu identifikācijas karti. Vēl viņš vismaz divos gadījumos paša Videlas, kā arī admirāļa Emilio Maseras priekšā aizstāvēja vairākus nolaupītos. Horhe Mario pirms sarunas ar Videlu esot apspriedies ar viņa kapelānu un lūdzis, lai tas palīdz pārliecināt ģenerāli. Tāpat viņš lūdzis, lai kapelāns izliekas slims un Bergoljo var vadīt dievkalpojumu. Tajā piedalījās arī Videlas ģimene, un Bergoljo radās iespēja vienoties par privātu sarunu.
Bergoljo arī aizlūdzis par dažiem apcietinātiem priesteriem un palīdzējis meklēt jaunekli Sanmigelas gaisa karaspēka bāzē.33 Žurnālistam pāvests pastāstījis par vienu no neaizmirstamākajiem gadījumiem:
Es atceros tikšanos ar kundzi, kuru pie manis atveda Estere Baljestrino de Kareaga – viņa, kā jau esmu minējis, bija mana priekšniece laboratorijā un ļoti daudz iemācīja man par politiku. Vēlāk viņu nolaupīja un noslepkavoja, un tagad viņa ir apglabāta Svētā Krusta baznīcā Buenosairesā. Šī kundze nāca no Aveljanedas Lielajā Buenosairesā, un viņai bija divi dēli, kas jau divus vai trīs gadus dzīvoja laulībā. Abi tika pasludināti par karojošiem komunistu strādniekiem un nolaupīti. Kundze bija kļuvusi par atraitni, un dēli bija pēdējais, kas viņai palicis dzīvē. Kā viņa raudāja! To ainu es nekad neaizmirsīšu. Es apjautājos šur un tur, taču nekādu rezultātu neguvu, un joprojām mokos pašpārmetumos par to, ka neizdarīju neko vairāk. 34
Varbūt šis ir galvenais jautājums: “Vai Bergoljo izdarīja pietiekami?” Un mēs varam pavaicāt arī sev: “Ko mēs būtu darījuši, ja vajadzētu riskēt ar savu dzīvību?”
Bergoljo atminas arī gadījumu, kad viņš iejaucās un sekmēja kāda jauna cilvēka atbrīvošanu.35 Viņš mēģināja palīdzēt vairākiem priesteriem, taču neafišēja šo iejaukšanos, lai gan tika apsūdzēts par sadarbošanos ar diktatūras režīmu. Vai šie piemēri ir pietiekami, lai reabilitētu viņu par to, kas notika ar jezuītiem Jorio un Jāliču (Haliksu)? Kā teicis pats Bergoljo:
Lai atbildētu uz šo jautājumu, man jāpaskaidro, ka viņi piedalījās reliģiskas kongregācijas dibināšanā un iesniedza pirmo Statūtu nolikumu monsinjoriem Pironio, Saspem un Serram. Man joprojām ir viņu dotā kopija. Jezuītu ģenerālpriekšnieks, tolaik tēvs Arrupe, paskaidroja, ka viņiem jāizvēlas starp kopienu, kur viņi dzīvo, un Jēzus sadraudzību, un pavēlēja mainīt kopienas. Tā kā projektu nevarēja uzsākt un grupa izklīda, viņi tika lūgti pamest sadraudzību. Tas bija garš, vairāk nekā gadu ilgs iekšējs process. Es tikai veicināju viņu pārcelšanu. (..) Ņemot vērā baumas par gaidāmo apvērsumu, es lūdzu viņus būt ļoti uzmanīgiem. Atceros, ka piedāvāju nepieciešamības gadījumā dot viņiem pajumti provinces sadraudzības namā.36
Atbildot uz sarežģīto jautājumu par jezuītu nolaupīšanu, Horhe Mario Bergoljo vispirms cenšas skaidri aprakstīt situāciju, kurā nonākuši abi priesteri, un dažādās iespējas, kuras viņiem tika dotas pirms aiziešanas no sadraudzības. Abi jezuīti noraidīja tās, dodot priekšroku riskam, nevis savu draudzes locekļu pamešanai, lai gan beigu beigās tas viņiem maksāja dzīvību. Bergoljo vismaz divas reizes aizbilda par viņiem pēc tam, kad viņi pazuda: vispirms Videlam un pēc tam Maseram. Bergoljo skaidrojis:
[Jorio un Jāličs (Halikss)] dzīvoja tā sauktajā Rivadavijas rajonā Lejasfloresā. Es nekad neesmu ticējis, ka viņi bija iesaistīti “graujošās darbībās”, kā apgalvoja viņu vajātāji. Tā noteikti nebija, taču viņi uzturēja ciešus sakarus ar dažiem graustu rajonu priesteriem, tādēļ kļuva par huntas raganu medību upuriem. Jorio un Jāličs (Halikss) tika nolaupīti dienā, kad viņu rajonā tika veikta tīrīšana. (..) Par laimi, drīz vien viņus atbrīvoja, jo, pirmkārt, pret viņiem nevarēja izvirzīt nekādas apsūdzības un, otrkārt, mēs steigšus iejaucāmies. Es sāku rīkoties jau tajā pašā vakarā, kad uzzināju par viņu nolaupīšanu. 37
Daži ir apsūdzējuši Horhi Mario Bergoljo režīma ideoloģijas atbalstīšanā un priesteru nolaupīšanas sankcionēšanā, jo viņš pasludināja, ka Jēzus sadraudzība abus jezuītus vairs nesargā, taču Bergoljo allaž ir noraidījis šos pārmetumus. Buenosairesas krimināltiesas tiesnese Alisija Oliveira ir apstiprinājusi Bergoljo centienus palīdzēt tiem, kurus nolaupīja režīms. Viņa apliecināja, ka tolaik Bergoljo ieradies pie viņas kādā lietā, lai aizstāvētu apcietinātu cilvēku:
Es atceros, ka Bergoljo ieradās pie manis kāda cilvēka lietā 1974. vai 1975. gadā. Mēs sākām runāties un atradām kopīgu valodu. (..) Kādā no mūsu sarunām mēs spriedām par iespējamo apvērsumu. Viņš bija jezuītu provinces priekšnieks un noteikti daudz informētāks par mani. (..) Bergoljo bija ļoti uztraucies par to, kas varētu notikt. Zinot, ka esmu saistīta ar cilvēktiesībām, viņš baidījās par manu dzīvību un pat ieteica, lai kādu laiku padzīvoju Lielajā kolēģijā. Es šo piedāvājumu nepieņēmu un atbildēju ar šausmīgu neizdevušos joku (ņemot vērā visu, kas vēlāk notika mūsu valstī): “Lai mani drīzāk nolaupa militāristi, bet es nedzīvošu kopā ar priesteriem!” 38
Argentīnietis Adolfo Peress Eskivels, Nobela miera prēmijas ieguvējs, BBC televīzijas intervijā kategoriski noraidīja apsūdzības pret pāvestu. “Daži bīskapi sadarbojās ar Argentīnas diktatūru, turpretī Bergoljo ne.”39 Pierādījumi šķiet pārliecinoši. Arī daudzi citi ir apgalvojuši, ka diktatūras laikā Bergoljo aizstāvējis viņus.
Kad mediji sacēla ažiotāžu par Bergoljo sadarbību ar Videlu, viens no nolaupītajiem jezuītiem, tēvs Francis Jāličs (Fransisko Halikss), paziņoja: “Lūk, fakti. Par mani un Orlando Jorio varas iestādēm neziņoja tēvs Bergoljo.”40
20. gadsimta 70. gadu militāro režīmu Argentīnā raksturo visaptveroša vardarbība un destrukcija, ko cilvēki var pastrādāt pat reliģijas vārdā. Bergoljo nosoda šo izplatīto ideju par nogalināšanu reliģijas vārdā: “Nogalināšana Dieva vārdā ir zaimošana.”41
Ceturtā nodaļa
Pazemīgā vīra augošā atbildības nasta
Pope Francis, quoted in Sergio Rubin, Francesca Ambrogetti.
Turpat., 107.
Turpat.
Turpat.
Turpat, 108.
Turpat.
Turpat.
Elmundo.com.
William Neuman. “‘Dirty War’ Victim Rejects Pope’s Connection to Kidnapping”,
Jorge Mario Bergoglio, Abraham Skorka.
