vēstures gaitā bijusi liela ietekme Romā, tomēr ambiciozāki garīdznieki parasti meklē citus, vieglākus ceļus.
Horhes Mario karjera garīdzniecībā turpinājās vienlīdz ar izglītošanos 20. gadsimta 80. gados. № 1980. līdz 11986. gadam viņš bija Colegio Máximo de San José un Facultades de Filosofía y Teología (Lielās kolēģijas un Filozofijas un Teoloģijas skolu) rektors un vienlaikus turpināja kalpot par priesteri Patriarha Svētā Jāzepa draudzē Sanmigelas diecēzē. 1986. gadā Bergoljo pameta savu iemīļoto Argentīnu, lai Vācijā pabeigtu doktora disertāciju.
Pēc atgriešanās dzimtenē viņš tika nosūtīts uz Colegio del Salvador (Glābēja kolēģiju) un vēlāk uz Jēzus sadraudzības draudzi Argentīnas pilsētā Kordovā.
Bergoljo bija pieticīgs vīrs un godprātīgi veica savu darbu Kordovā, neko negaidot pretī. Tikpat pieticīgi viņš piecdesmit piecu gadu vecumā pieņēma iecelšanu bīskapa kārtā. Viņa darbu skolās un Kordovas draudzē, kā arī rakstura īpašības un vienkāršību novērtēja Buenosairesas arhibīskaps, tolaik kardināls Antonio Kvarračīno, kurš nolēma iecelt Bergoljo par vienu no saviem palīgiem.
Palīgbīskaps un arhibīskapa amata kandidāts
Vienu gadu nokalpojis arhibīskapam Buenosairesā, Bergoljo kļuva par viņa galveno palīgu, nostiprinot savu palīgbīskapa un nākamā arhibīskapa pozīciju. Kvarračīno iecēla viņu par ģenerālvikāru.
Arhibīskapam Antonio Kvarračīno ir itāliešu izcelsme, gluži tāpat kā Bergoljo, un abiem arī karjeras ceļš ir līdzīgs. Viņu par priesteri ordinēja divdesmit divu gadu vecumā, un viņš ir veltījis savu dzīvi pasniedzēja amatam – vispirms strādāja Mersedesas diecēzes seminārā un vēlāk bija teoloģijas profesors Argentīnas Katoliskajā universitātē.
1962. gadā pāvests Jānis XXIII iecēla Antonio Kvarračīno par Aveljanedas bīskapu. Tolaik viņš bija pievienojies Trešās pasaules priesteru protesta kustībām, bet vēlāk ieņēma ne tik progresīvu pozīciju.
Pāvests Jānis Pāvils II nolika Kvarračīno pie Argentīnas katoliskās baznīcas vadības grožiem, vispirms pārceļot viņu uz Laplatas arhidiecēzi un pēc tam, 1990. gadā, uz Buenosairesas arhidiecēzi. 1990. gadā Antonio Kvarračīno tika ievēlēts par Argentīnas Bīskapu konferences prezidentu un 1991. gadā iecelts par kardinālu. Viņš bija viens no pirmajiem arhibīskapiem, kas dibināja draudzīgas attiecības ar jūdaismu. Šos pašus soļus vēlāk spers arī Bergoljo.
Kad bīskaps ir iecelts amatā, viņam jāpilda kanoniskais likums un jāpārrauga noteikta diecēze. Bergoljo pirmais episkopālais postenis bija Aukas titulārā diecēze, kurai savas teritoriālās jurisdikcijas nav kopš septītā gadsimta. Savu nosaukumu tā ieguvusi no laikiem, kad diecēzei bija sava teritorija Spānijas pilsētā Viljafranka Montesa de Oka, Burgosas provincē. Šajā amatā Bergoljo sabija no 1992. līdz 1998. gadam. Kad Antonio Kvarračīno saslima, Bergoljo 1997. gadā tika iecelts par bīskapu koadjutoru.
1998. gads atnesa pamatīgas pārmaiņas. Vien daži priesteri un vēl mazāk jezuītu ir tikuši līdz arhibīskapa amatam, bet Bergoljo kļuva par Buenosairesas arhibīskapu. Jau vairākus gadus Bergoljo bija kalpojis Kvarračīno, tādēļ diecēzes funkcionalitātē nekas daudz nemainījās. Jaunākie priesteri ātri piemērojās jaunā arhibīskapa vīzijai. Bergoljo stils redzams bija uzreiz. Viņš bija vienkāršs, nepretenciozs, tiešs un nostājās pret pompozitāti. Viņš turpināja pastorālo darbu priesteru vidū un pat aprūpēja tos, kas bija saslimuši.
Nominēšana par arhibīskapu tikai nedaudz mainīja Bergoljo ikdienas dzīvi. Viņš joprojām izmantoja sabiedrisko transportu, lai pārvietotos pilsētas teritorijā, un atteicās dzīvot greznajā arhibīskapa pilī, kas atradās netālu no prezidenta rezidences. Viņš bija ļoti pieejams it visiem un pieņēma ikvienu, kurš to vēlējās.
Jaunais arhibīskaps vairījās no labdarības pasākumiem, galā ceremonijām un aristokrātu sarīkojumiem. Viņš allaž valkāja vienkāršās priestera drānas. Stāsta, ka brīdī, kad tapa zināms par viņa iespējamo iecelšanu kardināla kārtā 2001. gadā, Bergoljo nevēlējās pieņemt jauno drēbnieka šūto apģērbu un deva priekšroku iepriekšējā kardināla tērpam, kas būtu pielāgots viņa augumam. Viņš pat atteicās no priesteriem, kas arī dotos uz Romu, kur notiks amatā iecelšanas ceremonija, un mudināja viņus ceļam paredzētos līdzekļus ziedot nabagiem.
Bergoljo rūpes par nabagiem ir leģendāras. Kādā no biežajām vizītēm Buenosairesas graustu rajonos viņš apmeklēja Kaakupes Dievmātes draudzi Barrakasas rajonā, un kāds būvstrādnieks viņam teica: “Es lepojos ar jums, jo jūs sēdējāt tajā pašā autobusā, ar kuru es un mani draugi atgriezāmies mājās no darba. Es sacīju draugiem, ka tas esat jūs, bet viņi man neticēja.”43 Nabagi uzskatīja, ka Bergoljo ir tāds pats kā viņi, un labprāt atbalstīja viņu, kad Romas kūrija aicināja viņu kalpot.
Pašreizējais Buenosairesas palīgbīskaps Enrike Egija Segi sniedza interviju laikrakstam El Tiempo:
– Monsinjor, kā jūs iepazināties par pašreizējo pāvestu?
– Kad viņu iecēla par Buenosairesas palīgbīskapu, es biju priesteris arhidiecēzē. Viņu nominēja par arhibīskapu, un mani pāvests Benedikts XVI pēc monsinjora Bergoljo ieteikuma iecēla par Buenosairesas palīgbīskapu.
– Daži kardinālu Bergoljo asociē ar diktatoru Videlu un rezervēti runā par viņa attiecībām ar Krišneriem, jo viņš karsti iebildis nelaiķa bijušajam prezidentam Nestoram Krišneram jautājumā par homoseksuālām laulībām. Vai tiesa?
– Nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu saistīts ar diktatūru. Vēl vairāk, viņš baznīcas hierarhijā neieņēma tādu posteni, lai par to vispār būtu vērts runāt.
– Ko atceraties no viņa mācības laikā, kad viņš bija Buenosairesas arhibīskaps?
– Viņš apgalvoja, ka vienmēr, kad gribas ieskatīties sirdī, kādas lietas centrā, jāsāk no malas un jānoiet ceļš visapkārt, lai vēl labāk saprastu realitāti. Viņš allaž runā par milzu nevienlīdzību un sociālo netaisnību mūsdienās. Tas var būt spēcīgs ieguldījums baznīcas vīzijā, proti, aicinājums lūkoties no ārpuses iekšā, no perifērijas uz centru.
– Vai pazināt viņu bērnībā?
– Mēs iepazināmies vēlāk. Viņš mācījās sekulārā valsts skolā, studēja universitātē un tad iestājās Buenosairesas seminārā, kuru tolaik vadīja jezuīti. Arī viņu saistīja Svētā Ignācija Lojolas harisma. 44
Arhibīskapa amatā Bergoljo allaž ievēroja pieticību un konservatīvu pieeju, turklāt nezaudēja ciešo saikni ar nabagiem. Palaikam viņš, kritizējot politiku un valsts ekonomisko sistēmu, iemantoja ienaidniekus, un viņa viedoklim nepiekrita tie cilvēki, kas bija baznīcas pusē un turējās tālāk no sociālajām lietām. Savā Te Deum runā, kas noturēta Buenosairesas katedrālē 2000. gada 25. maijā un kuru noklausījās arī valsts prezidents Fernando de la Rua, Bergoljo teica:
Dažkārt es prātoju, vai tik mēs noteiktās mūsu sabiedrības dzīves situācijās nemaršējam gluži kā skumjā procesijā; ja mēs nepieprasām uzlikt kapakmeni šiem meklējumiem, tad mēs neizbēgami tuvojamies
Sergio Rubin, Francesca Ambrogetti.
Yamid Amat. “Bergoglio es un cardenal que puso la Iglesia en la calle”, Interview with Monsignor Enrique Eguía Seguí, auxiliary bishop of Buenos Aires,
