style="font-size:15px;"> – Es to saku nopietni. Un es zinu, ka tas nav viegli.
– Tāda ir dzīve. Lielākoties nekas nav viegli. Ir tikai jāmēģina darīt, cik labi vien iespējams. Vai saproti, ko es ar to gribu teikt?
– Jā, – viņa atbildēja. – Domāju, ka saprotu.
Veikala durvis atvērās, un, kad Alekss paliecās uz priekšu, viņš ieraudzīja Džošu, kurš pētīja automašīnu stāvvietu, un Kristena nāca viņam pa pēdām. Brūniem matiem un brūnām acīm, puisēns ļoti līdzinājās savai mātei. Viņš bija izspūris, un Alekss saprata, ka dēls nupat izrāpies no gultas.
– Šeit, jaunieši.
Džošs pakasīja galvu, dodoties uz viņu pusi. Kristena plati uzsmaidīja un pamāja Keitijai.
– Klau, tēt? – Džošs iejautājās.
– Jā?
– Mēs gribējām jautāt, vai tiešām šodien dosimies uz jūru?
Tu apsolīji mūs aizvest.
– Tāds bija plāns. – Ar ugunskuru?
– Protams.
– Labi, – Džošs noteica. Viņš paberzēja degunu. – Sveiki, mis Keitij.
Keitija pamāja Džošam un Kristenai.
– Vai tev patika divritenis? – Kristena nočivināja.
– Jā. Paldies jums.
– Man vajadzēja palīdzēt tētim to salabot, – Džošs paziņoja. – Viņš neprot tik labi apieties ar instrumentiem.
Keitija smaidot paraudzījās uz Aleksu. – Viņš to nepieminēja.
– Tas nekas. Es zināju, ko darīt. Bet viņam nācās man palīdzēt ar jaunu riepas kameru.
Kristena pievērsa skatienu Keitijai. – Vai tu arī nāksi uz pludmali?
Keitija izslējās. – Nedomāju vis.
– Kāpēc ne? – Kristena jautāja.
– Viņai droši vien jāstrādā, – Alekss sacīja.
– Patiesībā nē, – Keitija atbildēja. – Man šis tas jāpadara mājā.
– Tad tev ir jānāk, – Kristena iesaucās. – Tas ir patiešām jautri.
– Tas ir jūsu ģimenes laiks, – Keitija uzstāja. – Negribu jaukties iekšā.
– Tu nejauksies. Un tas patiešām ir jautri. Tu varēsi paskatīties, kā es peldu. Lūdzu! – Kristena lūdzās.
Alekss klusēja, negribēdams izdarīt vēl lielāku spiedienu. Viņš pieņēma, ka Keitija atteiksies, taču pārsteidzošā kārtā viņa viegli pamāja. Kad Keitija ierunājās, viņas balss bija pavisam klusa.
– Labi, – viņa beidzot noteica.
Devītā nodaļa
Atgriezusies mājās no veikala, Keitija novietoja divriteni aiz kotedžas un iegāja iekšā pārģērbties. Viņai nebija peldkostīma, taču viņa to nevilktu, pat ja tāds atrastos. Lai arī pusaudžiem likās dabiski staigāt svešinieku priekšā praktiski apakšveļā, Keitija nejustos ērti, būdama tā ģērbusies Aleksa sabiedrībā, lai dotos izbraukumā kopā ar viņa bērniem. Un, godīgi sakot, arī tad, ja bērnu tur nebūtu.
Lai arī Keitija centās pretoties šai domai, tomēr nācās atzīt, ka Alekss viņu intriģē. Ne tāpēc, ka viņš bija labi izturējies pret Keitiju, lai arī tas bija aizkustinoši. Iemesls drīzāk bija viņa skumjais smaids, izteiksme, kāda parādījās viņa sejā, runājot par savu sievu, un viņa izturēšanās pret bērniem. Viņā jautās vientulība, kuru Alekss nespēja noslēpt, un Keitija saprata, ka savā ziņā tā saskanēja ar viņējo.
Viņa redzēja, ka Alekss interesējas par viņu. Keitija nebija tik naiva, lai nesaprastu, ka vīrieši uzskata viņu par pievilcīgu: pārdevējs pārtikas veikalā, kurš runāja par daudz, vai svešinieks, kurš nolūkojās uz viņas pusi, vai viesmīlis restorānā, kurš pienāca pie viņas galdiņa mazliet par biežu. Ar laiku viņa bija iemācījusies izlikties, ka neievēro šo vīriešu uzmanību; citkārt viņa izrādīja acīmredzamu nepatiku, jo zināja, kas notiktu, ja viņa to nedarītu. Vēlāk. Kad viņi atgrieztos mājās. Kad viņi paliktu divatā.
Taču nu šī dzīve bija palikusi pagātnē, viņa sev atgādināja. Atvērusi atvilktni, Keitija izņēma šortus un sandales, kuras bija nopirkusi Annas Džīnas veikalā. Iepriekšējā vakarā viņa bija dzērusi vīnu kopā ar draudzeni un nu grasījās doties uz pludmali kopā ar Aleksu un viņa ģimeni. Tie bija parasti notikumi kādā parastā dzīvē. Šī doma likās sveša, it kā Keitija apgūtu kādas nepazīstamas zemes paradumus, un lika viņai sajusties savādi pacilātai un piesardzīgai vienlaicīgi.
Apģērbusies viņa ieraudzīja Aleksa džipu piebraucam pa grantēto celiņu un dziļi ievilka elpu, kad auto apstājās pie viņas mājas. Tagad vai nekad, Keitija klusībā nodomāja, iziedama ārā uz lieveņa.
– Tev ir jāpiesprādzējas, mis Keitij, – Kristena aizmugurē noteica. – Mans tētis nebrauks, ja nebūsi piesprādzējusies.
Alekss paraudzījās uz viņu, kā gribēdams teikt: vai esi tam gatava? Keitija viņam veltīja savu drosmīgāko smaidu.
– Labi, – viņš noteica, – braucam.
Nepilnas stundas laikā viņi nonāca Longbīčas piekrastes pilsētiņā, kas bija pilna ar divstāvu mājiņām un atklāja lieliskus jūras skatus. Alekss iebrauca nelielā automašīnu stāvvietā pie pašām kāpām; zāles stiebri šūpojās vējā. Keitija izkāpa no automašīnas un noraudzījās uz okeānu, dziļi ieelpodama.
Bērni izkāpa ārā un uzreiz metās uz taciņu starp kāpām. – Pārbaudīšu, kāds ir ūdens, tēt! – Džošs uzsauca, paceldams augšup savu masku un ūdenslīdēja caurulīti.
– Es arī! – Kristena piebilda, sekodama brālim.
Alekss bija aizņemts ar mantu izkraušanu no džipa bagāžnieka. – Pagaidiet, – viņš uzsauca. – Vienu brītiņu, labi? Džošs nopūtās un sāka nepacietīgi mīņāties no vienas kājas uz otru. Alekss izcēla no automašīnas ledus kasti.
– Vai tev vajag palīdzību? – Keitija jautāja.
Viņš papurināja galvu. – Pats tikšu galā. Varbūt tu varētu ieziest bērnus ar aizsargkrēmu un uzmanīt viņus dažas minūtes? Zinu, ka viņi ir sajūsmā par atrašanos šeit.
– Labi, – viņa noteica, pievērsdamās Kristenai un Džošam. – Vai jūs abi esat gatavi?
Dažas nākamās minūtes Alekss pavadīja, kraudams mantas ārā no automašīnas, ierīkojot
