nekādas vainas. Tas ir tikai darbs, bet īpašnieks izturas labi pret mani.
– Aivans?
– Tu viņu pazīsti?
– Visi pazīst Aivanu. Vai tu zināji, ka viņš saģērbjas par konfederātu ģenerāli katru rudeni, lai attēlotu slaveno Sautportas kauju, kad ģenerālis Šērmans nodedzināja pilsētu? Tas, protams, ir labi… ja neskaita to, ka Pilsoņu karā nekādas Sautportas kaujas nav bijis. Tolaik Sautportu pat nesauca par Sautportu, to sauca par Smitvilu. Un Šērmans nekad nav bijis pat simts jūdžu attālumā no šejienes.
– Nopietni? – Keitija apjautājās.
– Tikai nepārproti mani. Man patīk Aivans – viņš ir krietns vīrs, un restorāns ir šīs pilsētas neatņemama sastāvdaļa. Kristenai un Džošam garšo ceptās maizītes, kas tur dabūjamas, un Aivans ir ļoti pretimnākošs, kad vien tur ierodamies. Taču dažreiz es netieku gudrs, kas viņu vada. Viņa ģimene ieradās no Krievijas piecdesmitajos gados. Citiem vārdiem sakot, pirmā paaudze. Droši vien neviens pats no viņa plašās ģimenes nav neko dzirdējis par mūsu Pilsoņu karu. Taču Aivans veselu nedēļu krāso savu zobenu un izkliedz pavēles ceļa vidū pie tiesas ēkas.
– Kāpēc es neko par to nebiju dzirdējusi?
– Tāpēc ka vietējie nemēdz par to runāt. Tas ir mazliet… ekscentriski, vai zini? Pat vietējie, cilvēki, kuriem viņš patiešām patīk, cenšas nepievērst viņam uzmanību. Viņi ierauga Aivanu vecpilsētā un aizgriežas, un sāk risināt tādas sarunas kā, teiksim, vai vari iedomāties, cik skaistas ir tās krizantēmas pie tiesas ēkas?
Pirmo reizi pēc iekāpšanas automašīnā Keitija iesmējās. – Nezinu, vai varu tev ticēt.
– Tam nav nozīmes. Ja būsi te oktobrī, tad pati redzēsi. Taču vēlreiz – nepārproti mani. Viņš ir jauks puisis, un viņa restorāns ir lielisks. Pēc pludmalē pavadītas dienas mēs gandrīz vienmēr tur iegriežamies. Nākamajā reizē, kad atnāksim, apjautāsimies pēc tevis.
Keitija pavilcinājās. – Labi.
– Tu viņai patīc, – Alekss sacīja. – Es runāju par Kristenu.
– Arī man viņa patīk. Viņa ir gudra un īsta personība.
– Pateikšu viņai, ka tu tā teici. Un paldies.
– Cik viņai gadu?
– Pieci. Kad viņa rudenī sāks iet skolā, nezinu, ko es iesākšu. Veikalā būs tik kluss.
– Tev viņas pietrūks, – Keitija piezīmēja.
Alekss pamāja. – Ļoti. Zinu, ka viņai skolā klāsies labi, taču man ir patīkami, ja viņa atrodas tuvumā.
Kamēr viņš runāja, lietus turpināja kapāt logus. Debesis uzliesmoja gluži kā prožektoru gaismās, ko pavadīja teju nepārtraukti pērkona dārdi.
Keitija raudzījās ārā pa pasažiera puses logu, iegrimusi domās. Alekss gaidīja, iekšēji zinādams, ka viņa pārtrauks klusēšanu.
– Cik ilgi jūs ar sievu bijāt precējušies? – Keitija beidzot iejautājās.
– Piecus gadus. Mēs satikāmies vēl gadu iepriekš. Iepazinos ar viņu, dienot Fortbragā.
– Tu dienēji armijā?
– Desmit gadus. Tā bija kārtīga pieredze, un man ir prieks par to. Tajā pašā laikā priecājos par to, ka tas nu ir garām.
Keitija norādīja uz ceļu cauri vējstiklam. – Tur priekšā ir pagrieziens, – viņa sacīja.
Alekss iestūrēja auto Keitijas norādītajā ceļa līkumā un palēnināja gaitu. Raupjais grants segums lietū bija pārplūdis, un lietus skalojās pāri logiem un vējstiklam. Kamēr Alekss uzmanīgi vadīja automašīnu cauri dziļajām peļķēm, viņam piepeši ienāca prātā, ka kopš sievas nāves šī ir pirmā reize, kad viņš atrodas automašīnā divatā ar kādu sievieti.
– Kura tā ir? – viņš apjautājās, ar piemiegtām acīm uzlūkodams abas nelielās kotedžas.
– Tā pa labi, – Keitija atbildēja.
Alekss iegriezās improvizētā piebraucamajā ceļā un piebrauca tik tuvu pie mājas, cik vien varēja. – Aiznesīšu iepirkumus līdz durvīm.
– Tev tas nav jādara.
– Tu nezini, kā mani audzināja, – viņš noteica, izlēkdams no auto, vēl pirms Keitija bija paguvusi iebilst. Alekss paķēra iepirkumu maisiņus un pieskrēja pie viņas lieveņa. Kad viņš bija tos nolicis zemē un sācis purināt nost ūdeni, Keitija piesteidzās viņam klāt, spiezdama pie krūtīm Aleksa aizdoto lietussargu.
– Paldies, – viņa uzsauca, pārkliedzot lietus sacelto troksni.
Kad viņa tam pasniedza lietussargu, Alekss papurināja galvu. – Paturi to kādu laiciņu. Vai pavisam. Tam nav nozīmes. Ja tu daudz staigā kājām, tev tas būs vajadzīgs.
– Es varu samaksāt… – viņa iesāka.
– Neraizējies par to.
– Bet tas taču ir no veikala.
– Tas nekas, – Alekss sacīja. – Patiešām. Bet, ja tu nedomā, ka vari to paturēt, tad norēķināsimies nākamajā reizē, kad būsi veikalā, labi?
– Aleks, patiešām…
Viņš neļāva tai pabeigt teikumu. – Tu esi laba kliente, un man patīk palīdzēt saviem klientiem.
– Keitijai vajadzēja kādu brīdi atbildei. – Paldies, – viņa beidzot noteica, un viņas acis, uzlūkojot Aleksu, bija kļuvušas tumši zaļas. – Un paldies, ka atvedi mani mājās.
Viņš pielika roku pie galvas kā salutējot. – Katrā laikā.
Ko pasākt kopā ar bērniem – tas bija nebeidzamais, dažkārt neatbildamais jautājums, kas viņu sagaidīja nedēļas nogalēs, un Aleksam kā parasti nebija ne jausmas.
Tā kā vētra turpināja trakot un neizskatījās, ka tā varētu rimties, jebkādas aktivitātes brīvā dabā bija izslēgtas. Alekss varēja aizvest bērnus uz kino, taču repertuārā nebija nekā tāda, kas interesētu viņus abus. Viņš varēja ļaut abiem kādu laiku izklaidēties pašiem. Alekss zināja, ka daudzi vecāki tā rīkojās. No otras puses, viņa bērni vēl aizvien bija mazi, pārāk mazi, lai viņus pilnībā varētu atstāt savā nodabā. Vēl svarīgāk bija tas, ka viņi jau tā daudz laika pavadīja vienatnē, cenšoties atrast sev kādu nodarbošanos, tikai tāpēc, ka tēvs tik ilgi strādāja veikalā. Alekss apsvēra iespējas, gatavodams grilētas siermaizītes, taču drīz vien konstatēja, ka viņa domas pievērsušās Keitijai. Lai arī viņa acīmredzami darīja visu, lai būtu nemanāma, viņš zināja, ka tas ir praktiski neiespējami tik mazā pilsētiņā kā šī. Keitija bija pārāk pievilcīga, lai iekļautos masā, un, tiklīdz cilvēki ievēros, ka viņa
